Ko darīt, ja mammai un tētim atšķiras uzskati par audzināšanu

Kad piedzimst bērns, vecākiem netiek līdzi iedota bērna lietošanas rokasgrāmata. Ja agrāk visas mātes un tēvi audzināja savus bērnus saskaņā ar Dr. Spoka grāmatu, tad mūsdienās veikalu plaukti ir pārpludināti ar literatūru par bērnu audzināšanu, un vienas vienīgas audzināšanas skolas nav. To apstiprina arī Dace Rolava: „Teorijas ir visdažādākās, taču vienas universālas audzināšanas metodes nav. Lai, audzinot bērnu, izvairītos no konfliktiem, jāatceras viens pamatprincips: bērna raksturu veido izvēles iespējas. Jo vairāk izvēles iespēju, jo bērns izvēlēsies taisnāko un vieglāko ceļu. Jo mazākas izvēles iespējas, jo raksturs stingrāks, un bērna darbība – noteiktāka un pamatotāka.”

Ja vecākiem nav vienotas koncepcijas par to, kā bērnu audzināt, bērns tiek samalts kā starp diviem dzirnakmeņiem, jo nesaprot, kuru no vecākiem jāklausa.

Dažādu pieredžu veiksmīga sintēze
Visbiežāk vecāki kopē savas ģimenes pieredzi – vai nu ar domu, ka tā ir pareizi un tā ir jādara, vai pretēji – tā nebija pareizi, es darīšu pilnīgi otrādi. Sastopoties diviem viedokļiem un divām pieredzēm, pārim ir jāvienojas par vienu kopīgu audzināšanas koncepciju. Vajadzētu izspriest, kas labs bijis katrā no ģimenēm, salikt to kopā un kultivēt savā ģimenē, lai rezultāts būtu vēl labāks, iesaka psiholoģe. Audzinot bērnu, nevajag „spēlēt futbolu” – māte sūta bērnu pie tēva, tēvs – pie mātes. Ja vecākiem nav vienotas koncepcijas par to, kā bērnu audzināt, bērns tiek samalts kā starp diviem dzirnakmeņiem, jo nesaprot, kuru no vecākiem jāklausa.

Ja mamma saka „drīkst”, bet tētis – „nedrīkst”, bērnam tiek doti divi izvēles varianti, un viņš, protams, izvēlēsies vieglāko ceļu.

Bērna raksturu veido izvēle. Ja mamma saka „drīkst”, bet tētis – „nedrīkst”, bērnam tiek doti divi izvēles varianti, un viņš, protams, izvēlēsies vieglāko ceļu. Šajā brīdī audzināšana sāk klibot. Ja vecāki nebūs konsekventi savā rīcībā – vienu reizi pieturēsies pie vienas kārtības, otru reizi – pie citas, tas kaitēs bērna raksturam. „Ja vecāki savstarpēji nevar vienoties par audzināšanas vērtībām un saskaņot viedokļus, ir jāvienojas, ka viens ir aktīvais, kurš bērnu vada un audzina, bet otrs tam piekrīt. Vienam ir jāpiekāpjas. Tā būtu vispareizāk,”  iesaka Dace Rolava. „Nedrīkst būt divi atšķirīgi viedokļi – viens no vecākiem atļauj, bet otrs aizliedz. Pretējā gadījumā jārēķinās ar nepaklausību.”

Vai vecmāmiņai ir tiesības lutināt?
Ja bērna audzināšanā iesaistās arī auklīte vai vecvecāki, parādās trešā izvēles iespēja, kas nereti jauc gaisu arī situācijās, kad vecāki ir savstarpēji vienojušies par vienu audzināšanas koncepciju. Vecāki, piemēram, ir iemācījuši bērnam pašam vakarā sakārtot savas mantas, un nevienā situācijā ne tētis, ne mamma viņam nepalīdz. Bērns to vienmēr dara patstāvīgi, jo nezina, ka pastāv alternatīva izvēle. Tomēr mīļotā vecmāmiņa, ļaunu nedomādama, var mesties bērnam palīgā, parādot, ka pastāv arī šāda izvēle.  Šādā situācijā bērns izvēlēsies vieglāko ceļu – pie omītes mantas kārtos viņa, bet pie vecākiem – pats. Nereti gadās, ka pēc brīvdienu pavadīšanas pie vecvecākiem, paiet pāris dienas līdz vecākiem izdodas bērnu ielikt atpakaļ viņu izveidotajā audzināšanas un uzvedības modelī.

Lai nenoliegtu vecmāmiņas vērtības un nerastos konfliktsituācija starp jauno ģimeni un vecvecākiem, bērnam atšķirības jāizskaidro: pie vecmāmiņas tu drīksti darīt tā, ja viņa tā vēlas un ļauj, bet mājās mums ir sava kārtība.

Ja bērns ir iemācījies, ka pie vecmāmiņas var savādāk, viņš mēģinās šo kārtību uzspiest arī vecāku mājās. Lai nenoliegtu vecmāmiņas vērtības un nerastos konfliktsituācija starp jauno ģimeni un vecvecākiem, bērnam atšķirības jāizskaidro: pie vecmāmiņas tu drīksti darīt tā, ja viņa tā vēlas un ļauj, bet mājās mums ir sava kārtība. „Vecāki, protams, var runāt ar vecvecākiem un izstāstīt par savām vērtībām un kārtību, bet nevienam nav noslēpums, ka vecmāmiņām tomēr ļoti patīk mazbērnus palutināt, un, no otras puses, tās ir viņu tiesības,” pasmaida Dace Rolava. Galvenais ir bērnam izskaidrot, kāpēc mājās viņš drīkst ēst tikai pie galda, bet pie vecmāmiņas – arī sēžot dīvānā, u.tml.

Vērtību saskaņošanas māksla
Psiholoģijā ir tāds termins kā vērtību saskaņošana. Jebkura bērna vērtība (vai prasība), pareizi saskaņojot, var kļūt arī par vecāku vērtību. Piemēram, kaimiņu zēnam ir nopirkts jauns, dārgs velosipēds, un bērns vēlas tādu pašu. Vecāki var likt bērnam samierināties ar veco vai atteikt, ka pilsētā velosipēds nav nepieciešams, bet var mēģināt bērna vajadzības saskaņot ar savām vērtībām. Ģimene var sanākt kopā un apspriesties: ja mēs nopirksim dēlam velosipēdu, viņš vairāk laika pavadīs svaigā gaisā un būs fiziski aktīvs. Vai tā vecāku acīs ir vērtība? Bērns pavadīs vairāk laika kopā ar draugiem, no kuriem viņš, iespējams, var kaut ko iemācīties un sevi pilnveidot. Vai tā ir vērtība? Var gadīties, ka viena velosipēda vietā, tiek iegādāti trīs – visai ģimenei. Jo fiziskās aktivitātēs kopā pavadīts laiks ir ģimenes vērtība.
„Ja gadās, ka bērna vēlmes nekādi nav saskaņojamas ar vecāku vērtībām, ar bērnu ir jārunā attiecīgi – ka nekā pozitīva vecāki tajā neredz,” piebilst psiholoģe. „Saskaņojot vērtības, mēs bērnam varam parādīt un izskaidrot, kas vērtības vispār ir – velosipēds netiks iegādāts tikai tāpēc, ka tāds ir kaimiņu zēnam; tu būsi svaigā gaisā, izkustēsies un iegūsi jaunus draugus.” Zinot vecāku koncepciju, ar laiku bērns savas vajadzības pamatos, pats minot vērtības un ieguvumus, kas pieņemami visiem.

Bērnu nevajadzētu audzināt, vadoties pēc sevis un sava temperamenta.  Ir jāvēro, kādas ir bērna vajadzības, jāsaskaņo tās ar savām vērtībām, un jānodrošina

Bērni nav rūpnīcā ražotas lelles
Audzinot bērnu, vērā jāņem arī viņa temperaments. „Temperaments iedzimst, tas ir jāvēro un ar to ir jārēķinās. Atbilstoši temperamentam, izvēlamies arī audzināšanas metodes,” skaidro psiholoģe Dace Rolava. Ja bērns ir ātrs, straujš un kustīgs, viņam jānodrošina temperamentam atbilstošas aktivitātes: lai būtu, kur izkustēties un „izlikt” enerģiju, piemēram, dejošana, vingrošana, sporta spēles. Tā ir daļa no bērna programmas; vecāki var veicināt un atbalstīt dabas doto līdzīgi kā ievirzot upi gultnē.
Ja bērns ir lēns, introverts, kinestētisks (uz sevi vērsts), jāļauj viņam darboties, atbilstoši viņa tempam. „Bērnu nevajadzētu audzināt, vadoties pēc sevis un sava temperamenta.  Ir jāvēro, kādas ir bērna vajadzības, jāsaskaņo tās ar savām vērtībām, un jānodrošina,” rezumē psiholoģe. „Ir jāvēro, kā bērns attīstās, nemēģinot taisīt klišejas. Cilvēks nav rūpnīcā ražota lelle, ko štancē – ir jāņem vērā katra bērna individualitāti, kas izpaužas jau no piedzimšanas brīža.”

Konsultēja: Bc. Psych. Dace Rolava, MA NLP, Psihodinamiskās hipnozes meistare, konsultē klientus Jauno Psiholoģiju centrā, tālrunis 67281957