Saudzē savu bērnu un palīdzi tikt pāri stresam

Stresa pamatiemesls – pārmaiņas 

Bērna vajadzības ir drošība un pastāvība. No rīta jāiet uz bērnudārzu, tur noteiktā laikā ir diendusa, vakarā kopā ar vecākiem kāda kopīga nodarbe – bērniem patīk rituāli, un viņi pie šī ritma pierod. Saprotot lietu kārtību, tiek gūta drošības sajūta. Ja kaut kas no ierastās kārtības izjūk – cieš pašsajūta, un rodas stress. Jāsāk iet bērnudārzā, ģimenē piedzimst brālītis vai māsiņa, nomirst kāds tuvinieks – arī bērniem galvenais stresa cēlonis ir pārmaiņas. Sašķoboties drošības sajūtai, bērns izpauž stresu uzvedībā, taču domāšana nav tik tālu attīstīta, lai briesmas globalizētu. Bērns redz, ka mamma uztraukusies vai tētis dusmīgs, un uz to viņš reaģē. Jo lielāki kļūstam, jo vairāk iesaistās mūsu kognitīvās spējas, tāpēc palielinās stresa iespēja. Ap 9 – 10 gadu vecumu bērni labi spēj aptvert, kas notiek ģimenes sistēmā un kā vecāki reaģē uz notikumiem ārpus tās. 

Vecāku prombūtnes sekas 

Mammas un tēta klātbūtnes trūkums zīdainim izraisa lielu emocionālu pārdzīvojumu. Psihe vēl nav izveidojusies tik tālu, laivarētu saprast laiku. Nedēļa mazam bērnam ir neaptverams periods, jo viņš neizprot, kad vecāki atgriezīsies un kur palikuši. Bērns nespēj šo faktu novērtēt citādi, kā vien ar izjūtu – man tā vairs nav, un tas, kas man zudis, ir manai dzīvībai absolūti svarīgs. Kad bērns zaudē drošības sajūtu, viņš reaģē ar izmisumu – trauksmi, satraukumu. Tas var izpausties, gan raudot, gan esot viegli aizkaitināmam. Līdz kādiem divarpus, trim gadiem bērns vēl nespēj to saprast – ja mamma aiziet prom, viņa noteikti arī atgriezīsies. Kad tā notiek, viņš sākotnēji pauž trauksmi, un, ja tās laikā vecāki neparādās, savas sēras it kā "nogriež". Pieaugušie domā – nu, redz, nomierinājās, bet īstenībā viņš iegrimst izmisumā. Tā ir trauma, un ir teorijas, kas apgalvo, ka paliekoša. Kad vecāki atgriežas, bērns parasti izreaģē dusmas par nodarīto, bet var gadīties, ka vajadzīgs laiks, lai saikni atjaunotu, jo bērns vispār nereaģē uz vecākiem, nepriecājas, ka viņi atgriezušies. Viņa apziņā mamma un tētis jau miruši. Tieši tāpēc psihologi aicina nepamest pat ne uz trim vai četrām dienām bērnus, kas jaunāki par pusotru gadu. 

Bērni mācās tikt galā ar stresu, skatoties, kā to dara vecāki. Ja viņi šādos brīžos kaujas vai bļaustās, ļoti iespējams, to pārņems bērni.

Viens kliedz, cits raud 

Viens stresa situācijās uztraukumā raud, otrs dusmojas, vēl kāds izolējas un noslēdzas. Šo reakciju nosaka cilvēka nervu sistēmas īpatnības. Holeriķi trauksmi «izgāž», kamēr sangviniķi to līdz zināmai robežai diezgan labi spēj izturēt. Flegmatiķi sākumā nemaz tik ļoti neuztraucas, bet pēc kāda laika var arī raudāt, savukārt melanholiķi ir tik ļoti jūtīgi, ka vajag ļoti maz, lai viņus satrauktu. 

Laikam ejot, nervu sistēmas tips tiek attīstīts, reakcijas attiecībā uz apkārtējo pasauli tiek  izkoptas, un tās ietekmē arī vērojumos apgūtais. Bērni mācās tikt galā ar stresu, skatoties, kā to dara vecāki. Ja viņi šādos brīžos kaujas vai bļaustās, ļoti iespējams, to pārņems bērni. 

Katram savas raizes 

Stresa izplatītākie iemesli atšķiras dažādās vecumgrupās. Pavisam maziem bērniem svarīgākais ir vecāku emocionālais stāvoklis. Mammas ar zīdaiņiem uz rokām to ļoti labi var just: bērns raud, mamma viņu mēģina nomierināt, bērns nenomierinās – mamma uztraucas, bērns no tā uzbudinās vēl vairāk, un pirmais nenomierināsies. Tikai mamma to spēj. Ja neizdodas, visprātīgāk uz mirkli bērnu iedot tētim un nomierināties pašai: izskaitīt līdz desmit, izelpot, atslābināties un pateikt – tagad būšu mierīga, likšu sev mazuli pie krūtīm, pašūpošu, un viss būs kārtībā. Zīdainis reaģē uz jebkuru mammas reakciju: telpā ienāk svešs cilvēks, bērns sekundes desmitdaļā, tikai paskatoties uz mammu, izspriež – jāsmaida vai jāraud. Tāpēc, kad mammas saka – manam bērniņam šis cilvēks nepatīk, īstenībā tas ir arī viņu viedoklis. Ļoti cieša saikne bērnam ar vecākiem ir apmēram līdz trim gadiem, bet arī vēlāk šis jūtīgums, lai gan mazinās, tomēr saglabājas. Izejot citās vidēs (ārpus ģimenes) parādāsjaunas rūpes, piemēram, draudzība ar citiem bērniem, laba vai slikta audzinātāja... Pusaudžu vecumā stresa izpausmes kļūst visspilgtākās. 

Pirmās mīlestības, seksuālās identitātes jautājums ir potenciālie stresori, kas kombinācijā ar hormonālajām pārmaiņām var  radīt sprādzienu. Sešu līdz vienpadsmit gadu vecumposms, salīdzinot ar pusaudžiem, ir nosacīti daudz mierīgāks. Padsmitniekus "uzvilkt" var pat mazākais sīkums: mamma jautāja, kā klājās skolā, tas meitu satricināja – ko var bāzt savu degunu, kur nevajag, mamma nepajautāja – tas arī viņu satricināja, jo mamma neinteresējas, kas ar viņu notiek. 

Ja bērns ir maziņš, var teikt – es redzu, ka esi uztraucies, bet pastāsti, par ko? Dažkārt viņi to nespēj, un tad ar jautājumiem vajag palīdzēt to saprast. 

Nav jābūt supermammai! 

Lai arī bērniem jau tā pietiek avotu, kur rast iemeslu stresam, nereti vecāki nav skopi šī vezuma papildināšanā. Visvieglāk bieži vien diemžēl ir "norauties" uz saviem  bērniem. Ja tas ir hroniski, atvasēs izveidojas nepareiza izjūta par to, kā lietas būvētas. Bērniem ir tendence uzņemties  vainu, piemēram, sajūtoties, ka tieši viņu dēļ tētim neveicas darbā. Pieauguša cilvēka atbildība ir negāzt bērniem virsū to, kas uz viņiem neattiecas. Tas nenozīmē, ka vienmēr jārada iespaids, ka esmu supermamma – mūžīgi smaidīga, laimīga un gatava pakalpot. Sieviete var būt nogurusi, uztraukusies par kaut ko, bēdīga, bet tas nav jāgāž virsū bērnam. Tā vietā labāk būtu teikt – piedod, nevaru tagad ar tevi spēlēties, jo esmu ārkārtīgi nogurusi vai ļoti uztraukta, man vajag nedaudz atpūsties – varbūt vari tikmēr pakrāsot savu grāmatiņu? Ja bērns sāk uzvesties citādāk nekā parasti, psihologi tam meklē cēloņus. Tā ir emocionāla reakcija – bērns jūt, ka ir dusmīgs vai satraukts, bet īsti nesaprot, kāpēc? Bieži vien tam pamatā ir vecāku domstarpības. Ja par tām ar bērnu nerunā, viņam, iespējams, var rasties bailes, ka ģimene izjuks, vai arī vainas sajūta, ka vecākiem klājas slikti. 

Ja stresu ignorē... 

Bērni atrod, kā stresu izpaust arī tad, ja nav pieaugušā, kas varētu palīdzēt. Viņi izārdās, izbļaustās, izmētā mantiņas pa istabu... Stresu var arī izzīmēt vai izrakstīt, kā to dara pusaudžu meitenes savās dienasgrāmatās vai puiši, sacerot dziesmas. Gan sports, gan radošās aktivitātes ļauj izlikt negatīvo enerģiju. Tomēr ne visi bērni spēj šādi atbrīvoties no sava stresa. Ja tam neļauj izpausties, stress "pārceļas" uz ķermeni, un bērni slimo. Ja bērns nav spējis tikt galā ar savu emocionālo problēmu, viņš to realizē ar somatiskajām izpausmēm. Klasiski piemin astmu, zarnu trakta saslimšanas – gastrītu, kuņģa čūlu, arī galvas vai vēdera sāpes, pēkšņu temperatūras paaugstināšanos. Turpretī prieks ir labākas zāles! Apmierinātam, laimīgam bērnam ir daudz mazāka iespēja saslimt ar sezonas vīrusu. Ir ģimenes, kas veicina slimošanu, jo tad vecāki kļūst uzmanīgāki. Slimība ir ieguvums, jo tad mamma paliek mājās, lasa pasaciņu. Bērns tā realizē vajadzību, ko citādi viņš nespētu piepildīt, bet neīstenotas vēlmes rada stresu. Ja vecāki ilgstoši ignorē bērna satraukumu – tā izpausmes un cēloņus, var sākties uzvedības traucējumi: bērns naktī mostas kliedzot, viņam rādās murgi, negrib iziet ārā spēlēties, jo ir bail, rodas trauksme. Sekas var būt neirotiskas reakcijas – nagu graušana, matu plēšana, čurāšana naktī gultā, acu mirkšķināšana, valodas raustīšana un dažādas saslimšanas. Vecākiem jāanalizē, kas varētu būt šo reakciju cēloņi. Vispirms jācīnās nevis ar sekām, bet jāsniedz bērnam mierinājums, jāļauj atslābt. Jāsaprot, par ko viņš uztraucies, kas rada spriedzi, jo bērns grauž nagus, lai sevi nomierinātu. Neirotiskas darbības ir nervu sistēmas rīcība sevis nomierināšanai. 

Kā bērnam palīdzēt? 

Vecākiem jāpalīdz sev pašiem, bet bērniem vajag palīdzību no malas, sniedzot mierinājumu un drošību. Tā kā bērnam emocionālais mehānisms attīstīts daudz intensīvāk nekā kognitīvais – spēja analizēt un saprast, stress viņu pārņem daudz intensīvāk. Pieaugušais var izvērtēt, vai vērts uztraukties, savukārt, ja bērns redz, ka vecāki ir lielā stresā, viņš nesaprot, par ko ir runa un vai tā nav viņa vaina? Svarīgākais ir paskaidrot, kas notiek. Būtiska ir reāla klātbūtne vai vismaz savas palīdzības piedāvāšana. Lai arī cik šī frāze nebūtu novazāta amerikāņu filmu kontekstā, ir vērts pajautāt – vai abi varētu par to parunāt? Saruna ir veids, kā savā prātā kārtojam informāciju. Ja bērns ir maziņš, var teikt – es redzu, ka esi uztraucies, bet pastāsti, par ko? Dažkārt viņi to nespēj, un tad ar jautājumiem vajag palīdzēt to saprast. 

Protams, ir arī situācijas un raksturi, kad bērni nelabpāt runā ar saviem vecākiem – aizcērt durvis un nelaiž nevienu klāt. To ir svarīgi respektēt, lai gan jābūt uzmanīgām un jāsaprot, vai "ej prom, liec mani mierā!" tiešām to arī nozīmē. 

Vērtīgi padomi 

1. Saglabāt rituālus! 

Bērnam svarīga ir normalitāte, tāpēc vecāku stress nedrīkst izjaukt ierastās tradīcijas ģimenē,  piemēram, kopīgas spēles vai pankūku cepšanu svētdienu rītos. Bērnam ir svarīga emocionālā saikne, tāpēc jāsaka – tu neuztraucies, mums pašlaik ir stress, bet tētis ar mammu to atrisinās, mums viss ir kārtībā – mēs esam kopā! 

2. Eksperimentē! 

Kad īsti nezini, kā savu pusaudzi uzrunāt, lai viņš nedusmotos, eksperimentē! Sper divus soļus – paskaties, vēl trīs – atkal paskaties! Tā ir mēģinājumu un kļūdu metode. 

3. Prom uz mežu! 

Labākais ierocis cīņā ar stresu ir prieks, ko var smelties ceļojumā. Vieni brauc uz Ēģipti, bet tikpat labi var doties tepat, Latvijā, piemēram, ceļojumā pa mežu. Bērns vērtē emocionālā, ne finansiālā mērogā. 

Avots: www.kasjauns.lv