Trīs un četrus gadus vecu bērnu attīstības īpatnības
Kas notiek ar bērnu 3–4 gadu vecumā jeb 3–4 gadu attīstības īpatnības 3–4 gados pieaug bērna tieksme pēc patstāvības. To var novērot dažādās ikdienas darbībās: viņš pats grib...
3–4 gados pieaug bērna tieksme pēc patstāvības. To var novērot dažādās ikdienas darbībās: viņš pats grib apģērbties, pats grib uzsmērēt maizīti, grib palīdzēt saslaucīt gružus. Tālākais atkarīgs no tā, vai vecāki ir tik pacietīgi, lai ļautu bērnam pašam veikt šīs darbības, jo tas, protams, nenotiek tik ātri, kā to dara vecāki. Toties tas dara bērnu priecīgu un lepnu, jo viņš visu spēj paveikt pats! Tas mudina viņu arvien biežāk visu darīt pašam, negaidot vecāku palīdzību.
Bērna vēlme būt patstāvīgam novērojama arī citās ikdienas situācijās: viņš arvien vairāk laika pavada bez vecāku klātbūtnes (pirmsskolas izglītības iestādēs, ciemojoties pie tuviniekiem, rotaļājoties bērnu laukumos), un šajā laikā bērns mācās sadarboties un komunicēt ar citiem.
Mūsu trīsgadnieki cenšas ieviest kārtību savās mantās. Viņi mēdz salikt visu ne tā, kā mums to gribētos (glīti salocīt lelles drēbītes un salikt vienu virs otras): bērns drēbes vienkārši saliek čupiņā uz grīdas. Izrādās, ka tā ir bērna kārtības izjūta, jo, viņaprāt, mantām jāatrodas tur, lai tās ērtāk var paņemt, kad atkal ievajagas. Bērniem nav skaidrs, kāpēc vecāki atkal un atkal saliek šķīvjus skapītī vienu virs otra, jo, kad atkal tos vajag, tie nekad nav pa rokai.
Ja notiktu pēc bērna prāta, šķīvji visu laiku stāvētu uz galda, lai būtu ērtāk vajadzības gadījumā tiem tikt klāt.
Pieaug bērna vārda krājums, viņš mācās izteikt savas izjūtas un emocijas. Mazais cilvēks lieliski spēj atcerēties mazus dzejolīšus un dziesmiņas.
Bērns spēj koncentrēt savu uzmanību uz spilgtām un patīkamām lietām. Svarīgas ir sajūtas, tāpēc viņš grib visu pataustīt, izgaršot un izsmaržot. Svarīgs ir emocionālais pārdzīvojums – patīkamās izjūtas, ko raisījis izteiksmīgais stāstiņš par pūkaino kaķīti, sajūtas, kad varēja viņu paglaudīt. 3–4 gados bērns uzmanību spēj koncentrēt ap 10 minūtēm, tāpēc negaidīsim brīnumus un neliksim, lai bērns pacietīgi sēž un klausās pasaku – viņš to varēs tikai tad, ja stāstīšana spēs viņu aizraut un ieinteresēt.
Šajā vecumā bērns nonāk konfliktā starp to, ko grib viņš pats un to, ko drīkst vai nedrīkst. Bērnam tik ļoti gribas palikt mājās un paspēlēties ar lielo, mīksto lāci, bet vecāki liek doties uz bērnu dārzu. Mazais cilvēks nonācis nepatīkamā situācijā un kaut kā cenšas izrādīt savu neapmierinātību, visbiežāk – raudot un niķojoties.
3–4 gadu vecumā sāk izpausties pašvērtējums, bērns pamazām sāk saprast, ko viņš spēj labi paveikt un kas vēl neizdodas.
Būtiski, lai mēs paslavētu bērnu, kad viņam kaut kas ir ļoti labi izdevies, tādējādi motivētu jauniem sasniegumiem.
Tomēr jāatceras, ka nevajag bērnu slavēt un cildināt par katru viņa mazāko darbiņu, lai bērns nepierastu, ka ikviens paveiktais uzdevums visiem jāslavē, jo, piemēram, bērnudārzā, audzinātāja nespēj visus bērnus katru brīdi slavēt. Lai bērns nenonāktu neizprotamā situācijā – kā tad tā – es pateicu ”paldies!” un mani neviens neuzslavēja. Respektīvi, bērnu jāpaslavē un jāuzmundrina, bet tas jādara objektīvi.
Katram bērnam piemīt neizsīkstoša vēlme izzināt un saprast visu jauno. Svarīgi, lai mēs nenomāktu šo bērna interesi zināt un saprast, bet gan sniegtu vajadzīgās zināšanas. Bērnam nepieciešams pavisam vienkāršs izskaidrojums par neskaidrajām lietām un pieaugušajiem nav jāizdomā nekas sarežģīts, bet gan vienkāršiem vārdiem jāizskaidro lietas būtība. Šodien līst lietus, jo puķītes grib padzerties, tētim jādodas uz darbu, jo citiem cilvēkiem saplīsušas mašīnas, kuras tētim jāsataisa.
Autors: LU maģistrante Dace Mierkalne