Nu jau pavisam netiekam galā ar savu niķīgo dēlu

"Mums jaunākais dēls ir ārkārtīgi spītīgs un niķīgs, kā arī nepaklausīgs. Bēdas. Nu jau vairs nezinām, kā tikt galā, vecums 2,6 gadi

Runāšana nepalīdz, atsakās darīt, ko liek vai palūdz. Uz kādu publisku vietu vai pasākumu aiziet vispār katastrofa, iet prom viens pats un atpakaļ pat neskatās. Vārdu sakot, "vazājas apkārt", pie rokas ne par ko, ja tur ar varu, tad ir histērijas un bļaušanas. Atnākot mājās, liekam kurpes novilkt, viņš - "nē" un guļ koridorī uz grīdas aptuveni 30 minūtes, raud un niķojas, kamēr beigās tomēr novelk tās kurpes. Un tā dienu no dienas, jau trūkst spēka un pacietības, sākas bļaušana no manas puses un tādas dusmas, ka grūti savaldīties.

Varbūt ir kādi ieteikumi vai piemēri iz dzīves, kā savalīd tādu spītnieku un kā panākt, lai viņš neiet prom no vecākiem, kad esam kaut kur izgājuši un kā panākt, lai viņš padara savus mazos darbiņus, kas viņam ir jādara -savas mantas vakarā jāsalasa, atnākot mājās kurpes jānovelk, pirms dabūt kādu saldumu ir jāpaēd pusdienas utt.?"

Bērna mammai padomus sniedz socionikas maģistre Velta Līvija Miķelsone. Socionika vienkāršā valodā ir raksturu un attiecību zinātne. 

Ja bērns nepakļaujas vecāku diktātam, tas nozīmē, ka starp bērnu un vecāku valda diskomfortablas attiecības.

Kā norāda socioniķe, piemēram, daudziem cilvēkiem sāp, teiksim vēders. Bet sāpju izsaucēji var būt ļoti dažādi, kāds dabūjis sitienu pa vēderu, kāds apēdis nesvaigus produktus, kāds saēdies par daudz augļus, teiksim plūmes, cits apēdis indīgu sēnu, sievietei var sāpēt vēders no aizkavētās menopauzes, vai var sāpēt vēders no iekasušas aklās zarnas utt. Izsaucēji ir dažādi. Tāpat vai teikt par bērna niķiem un to izraisošiem iemesliem.. 

Katrs vecāks audzina savus bērnus, izejot no sava sociotipa. Ja bērns nepakļaujas vecāku diktātam, tas nozīmē, ka starp bērnu un vecāku valda diskomfortablas attiecības. No 16 tipiem astoņi ir ētiskie un 8 loģiskie. Tieši loģiskā tipa mātēm rodas lielas problēmas ar mazu bērnu audzināšanau, pareizāk ar viņu izprašanu. Kāda man labi zināma paziņa (pēc tipa loģiskā intravertā Robespjere stāsta) - es to bērnu apģērbju, pabaroju, sekoju, vai nav saslimis, bet par ko ar viņu sarunāties un kā izprast man viņa iegribas, man nav skaidrs. Kaut ātrāk viņš izaugtu liels!

Maziņš bērniņš jāmīl arī fiziski, ņemot daudz klēpī, samīļojot, glāstot, sarunājoties - tas nekas, ka viņš neprot atbildēt.

V.L. Miķelsone min vēl kādu piemēru. "Man kaimiņos ir veikals, gandrīz katru vakaru apmēram trīs gadu vecs bērniņš raud, pie kam vēlās vakara stundās. Reiz es gadījos blakus un vēroju, kas notika. Māte (ekstravertais loģiskaios tips Donkihote), iznākusi no veikala, vulgāri purina bērnu. Viņš sāk skaļāk raudāt. Tad viņa ar rokām aizsedz bērna mutīti, bērns ratiņos sāk spārdīties un gandrīz vai smok nost. Tad es saku, ko jūs dariet! Viņa sākotnēji atbild, ka nav jūsu darīšana. Beidzot es tomēr profesionālu interešu mudināta uzsāku ar viņu vaļsirdīgu sarunu. Viņa man atzinās, ka bērns regulāri niķojas, un viņa krīt no tā izmisumā, jo nezina kādēļ un kā viņu nomierināt. Tādos gadījumos cenšas ietekmēt gandrīz fiziski. Es pavēroju to bērnu un ar mātes palīdzību notipojām viņu par Draizera (introverto ētisko meitenīti), kurai ar māti pastāv konflikta attiecības. Un diemžēl konflikts parādās jau no mazotnes, kas bērnam pieaugot, saasinās." 

Ievēro - bērna raksturs nav pārveidojams!

Maziņš bērniņš jāmīl arī fiziski, ņemot daudz klēpī, samīļojot, glāstot, sarunājoties - tas nekas, ka viņš neprot atbildēt. Bet viņa zemapziņā nosēžas vecāku attieksme, vai māte viņu mīl jeb viņš tai ir piedzimis kā nasta. Loģiskā tipa sievietēm tas izdodas ar lielām grūtībām, dažas no viņām uzskata, ka miesiskā tuvība ar bērnu vispār nav vajadzīga. Un tas iznāk uz āru bērna niķos. 

Bet var būt vēl citi iemesli. Visticamākais - nesaderība pēc sociotipu tabulas. katrā gadījumā ir dodami citi padomi. 

...dažas no loģiskā tipa sievietēm uzskata, ka miesiskā tuvība ar bērnu vispār nav vajadzīga. Un tas iznāk uz āru bērna niķos.

V.L.Miķelsone atzīst, ka skaidri atbildēt, ko darīt gadījumos, kad bērns niķojas, nav iespējams. Viņa aicina nedaudz ielūkoties pagātnē. Laika periodā, kad procentuāli cilvēku vairākums bija nodarbināti ar fizisku darbu, bērnu audzināšana notika samērā vardarbīgi - noperot, plēšot aiz ausīm, liekot kaktā, pat uz akmeņiem, nedodot ēst un tamlīdzīgi. Socioniķe atminas, ka viņas jaunībā pat skolā bija atļauts plēst aiz ausīm, ar lineālu sist pa pirkstiem, atstāt bez vakariņām internātskolās un tamlīdzīgi.

Šodien mēs dzīvojam augsto tehnoloģiju laikmetā, kad procentuāli cilvēku vairākums sēž birojos un nestrādā fizisku darbu, un bērnu vardarbīga sodīšana ir aizliegta pat ar likumu. Tāpēc, lai arī daudziem cilvēkiem tas pagaidām liktos vēl ne visai pieņemami, šodien pieļaujamas tikai humānas audzināšanas metodes. Tie ir speciālistu ieteikumi, semināri, kursi, grāmatas.

cilvēka uzvedību diktē iedzimtās rakstura iezīmes, kuras neviens cilvēks otrā izmainīt nevar

Jau Jungs ar Freidu bija aizdomājušies, ka cilvēka uzvedību diktē viņa psihes parametri, jeb skaidrākā valodā -cilvēka uzvedību diktē iedzimtās rakstura iezīmes, kuras neviens cilvēks otrā izmainīt nevar. Cilvēkiem būs jāpieņem atziņa, ka cilvēka raksturs jau izveidojies mātes organismā, un tas mūža laikā paliek nemainīgs, vienīgi pieskaņojas dzīves pieredzei. Šo faktu apstiprina daudzo mammu sūdzības par pavisam maziem bērniem, kurus nav iespējams ietekmēt. Tas nozīmē, ka bērna raksturs nav pārveidojams. Sodi, kurus izmantoja iepriekšējā gadsimtā, arī neizmainīja cilvēka raksturu, tikai iedzina bērnos kompleksus, viņos radās naids pret vecākiem, bieži bērns tika garīgi sakropļots.

Ko darīt tādos gadījumos?

Cita varianta nav, kā tikai mācīties, lai izprastu savu tipu, bērna tipu un kādas attiecības valda starp viņiem. Tas nebūs absolūtais risinājums, bet dos sapratni, kā vajadzētu uzvesties ar bērnu, kurš niķojas. Vecākam, kurš radījis bērnu, ir jāuzņemas pacietība, viņu audzinot, un arī atbildība, kuru aizsargā likums. Diemžēl absolūtas receptes nav pat medicīnā, atzīst V.L.Miķelsone.