Ko nozīmē būt pietiekami labam tētim?

Sabiedrības redzējums par tēvu

Atbilde uz jautājumu, kādam jābūt tēvam šodien, noteikti izriet no pamata uzstādījuma jeb indivīda un sabiedrības gaidām - viedokļa par sievietes un vīrieša jābūtību. Jāatzīst, ka gan sievietes, gan vīrieša tēls publiskā telpā joprojām reflektēts klišejiski un stereotipiski. Standartizēti vīrietim vairāk piedēvētās jomas ir pārvaldība un finanses, tikmēr sieviete galvenokārt tiek portretēta kā lietpratēja privātā sektorā - ģimenē. Tomēr, kad runājam par bērnu audzināšanu un vīrietim piedēvējam tēva statusu, izpratne par klasisko vīrietību mainās un viņam uzstādītās prasības gan no sabiedrības, gan no sievietes puses, pieaug.

Mums vairs nešķiet, ka vīrietis, kurš, izgājis pastaigā ar zīdaini, visticamāk ir atraitnis, sabiedriskajā transportā vieta tiek padota arī tēvam ar bērnu.

Jā, šis stāsts ir par tēti 21.gadsimtā. Šādā rakursā "tēva diskurss" - jautājumi par un ap vīrieti audzināšanā - dažādās sfērās sabiedrībā polemizēti aizvien vairāk. Mums vairs nešķiet, ka vīrietis, kurš, izgājis pastaigā ar zīdaini, visticamāk ir atraitnis, sabiedriskajā transportā vieta tiek padota arī tēvam ar bērnu, sēžot rindā pie ārsta kabineta, aizvien biežāk ieskanas basi, kuri maigi jo maigi čukst savam mīlulim ausī: "Būs čiks un gatavs, nemaz nepaspēsi sabīties. Un es būšu visu laiku blakus". Vai esat ievērojuši, ka tieši uz tēti un mazuli sabiedrība skatās kā īpaši? Ar lielu maigumu un reizē apbrīnu, katrs klusībā, lolojot savas ilgas, neslēptā, taču pozitīvā apbrīnā ar atzinību un lepnumu. Taču joprojām ievērojama sabiedrības daļa ir arī tie, kuri pie sevis noburkšķ: "Tā tak tomēr ir sieviešu padarīšana."

Sieviete - māte VERSUS vīrietis - tēvs

No vienas puses mēs propagandējam, ka tēva pienākums ir vairāk iesaistīties ģimenes dzīvē, no otras joprojām nevaram tikt skaidrībā, kur ir robežpunkts - "pietiekami". Vainojam tēvus, ka viņi "lauvas tiesu" bērnu audzināšanā ļauj veikt mātēm, taču paši būtībā neesam gatavi veikt reformas savā domāšanā, kura aizvien mums suflē, ka tēvs nes ģimenei medījumu, bet māte uztur pavardā guni un veic mājas soli.

Vai esat ievērojuši, ka tieši uz tēti un mazuli sabiedrība skatās kā īpaši? 

Lai kā mums nepatiktu atkal pieminēt dzimtes problemātiku, tomēr šeit tā ieskanas visā krāšņumā. Tēva lomas un nozīmības mainība, priekšstati par viņa vietu ģimenē un sabiedrībā faktiski ir diskusija par dzimtes stereotipu liberalizāciju, ne tikai par "dzimumlīdztiesību", kas vairāk atsedz tiesiskos aspektus, bet gan par "dzimumlīdzvērtību", kas šķetina vērtību un nozīmes jautājumus. Ļaujiet uzsvērt, ka sabiedrības tendence, uzlūkot tēvu un māti līdzvērtīgi, nekādā mērā neapdraud abu dzimumu tiesības, un tie nav centieni tos novienādot. Tas ir aicinājums uz radošu, patīkamu un visām iesaistītajām pusēm ļoti būtisku sadarbību.

Reizumis rodas izjūta, ka tēvi tik tikko var izlavierēt starp neskaitāmajiem uzstādījumu pīķiem, kuri lielākoties norāda pretējus virzienus.

Tomēr jautājums, kādam šodien būt tētim, paliek nemainīgi aktuāls. Kā šajā pārmaiņu situācijā rīkoties vīrietim? Ārkārtīgi būtiski gan pašiem tēviem, gan mātēm un, protams, sabiedrībai kopumā ir saprast to, ka galvenokārt iniciatīvai jānāk no tēva. Nereti esam pieraduši runāt par šiem jautājumiem nemaz neiedziļinoties, kā tajā visā jūtas vīrietis, kuram jābūt gana vīrišķīgam, lai ko tas arī nozīmētu, gana veiksmīgam, jāprot noturēt savu nelokāmo mugurkaulu, saglabāt autoritāti, tai pašā laikā esot pietiekami rūpīgam, iejūtīgam, maigam un mīlošam. Reizumis rodas izjūta, ka tēvi tik tikko var izlavierēt starp neskaitāmajiem uzstādījumu pīķiem, kuri lielākoties norāda pretējus virzienus.

Lai rastu kompromisa pavedienu, kas varētu kalpot kā impulss dialogam starp tēvu un sabiedrību, "tēvu pētniece", pedagoģijas doktorante Nora Jansone - Ratinika mēģinājusi identificēt mūsdienu tēta iezīmes, nenosakot kārtējo atbilstības kanonu, bet gan iedrošinot ne tikai pašus tēvus, bet arī visus apkārtesošos. 

Kāds tad šodien ir "pēc iespējas labāks" tētis?

- Tētim ir svarīgs un interesants pilnīgi viss, kas notiek viņa bērna dzīvē, pat tad, ja viņam pašam ir izjūta, ka viņš neko no tā nesaprot.

- Tētis meklē iespējas, kā pavadīt vairāk laiku ar savu bērnu, nevis tāpēc, ka kāds saka, ka tā vajag, bet gan tāpēc, ka pats to vēlas.

- Tētis bērnam ir ne tikai ģeogrāfiski klātesošs, bet arī emocionāli pieejams.

- Tētis ir labs vērotājs un gatavs mācīties ik uz soļa, jo tas ir galvenais veids, kā bērnu iepazīt. Neviens nezina visu, un neviena cilvēka rīcībā nav recepšu grāmatas ikvienai situācijai, taču vērojot, padoms „atnāk” nemanot.

- Tēvs apzinās, ka aktīva viņa līdzdalība būtiski ietekmē bērna attīstību, labizjūtu un dzīves kvalitāti.

 "Labs" tētis zina, ka kvalitāte nav mērāma nedz stundās, nedz latos, bet gan izjūtās.

- Vīrietis, saukts par tēvu, lepojas ar to ne tikai septembra 1.-jā sestdienā (Tēva dienā), bet gan cauru gadu.

- Tētis kopj savas attiecības ar bērna mammu, jo bērns uz mūžu mūžiem būs viņu abu.

- Tēvs apzinās sevi un bērna māti kā līdzvērtīgus partnerus bērna aprūpē un audzināšanā.

- Tēvs savu pedagoģisko kompetenci veido visas savas dzīves laikā.

- Būt tētim ir dāvana, labākā loma un neizmērojama atbildība.

- "Pietiekami" labs tētis sākas ar domāšanu un attieksmi, kas likumsakarīgi izpaužas arī viņa ikdienas darbos.

- "Labs" tētis zina, ka kvalitāte nav mērāma nedz stundās, nedz latos, bet gan izjūtās.

To, kāds tēvs ir "labs" tēvs, uzskatāmi reprezentē pašu vecāku izteikumi Latvijā:

"Labs tēvs ir tāds tēvs, kuram pietiek laika savam bērnam, kurš cenšas vairāk laika pavadīt ar savu ģimeni", tāds, "kuram nešķiet, ka tas ir mātes pienākums sēdēt un spēlēties, (..) zīmēt, vai darīt vēl kaut ko", "tāds, kuram vienlīdz svarīga ir meita un dēls". "Labs tēvs (..) ieklausās, ko viņa bērnam vajag, nevis tajā, ko domā pārējie...".

"Labam tēvam jābūt tādam, pie kura bērns var vērties visos jautājumos un saņemt atbildi, vai virzienu, kur to meklēt". Labs tēvs ir tāds, "kurš, neskatoties uz to, ka ir vīrietis samīļo to bērnu un izsaka viņam savas emocijas". "Mīlošs tēvs ir stingrs tēvs. Tā stingrība nav tāda agresīva, bet viņa ir draudzīga un labvēlīga". "Tēvam tāpat taču kā vecākam jābūt mīlošam, lēmumus pieņemt spējīgam, atbildīgam, tādam, kas priecājas par laiku ar bērnu, un vienlaikus tajā kvalitatīvi iesaistās." "Atbildīgs vīrietis ir arī atbildīgs tēvs, kas iesaistās ģimenē, bet, ja šī atbildība ir tikai par naudas pelnīšanu un viss pārējais ir sievietes ziņā, tad tas īsti neiet kopā."

Nebeidzamu kopīgu ceļu, nevis uz pilnību, bet pilnveidi ilustrē, kāda tēva atziņa: "Nezinu, vai esmu labs tēvs, bet cenšos un centīšos arvien vairāk!"

Es savu tēti mīlu nevis tāpēc, ka viņš ir ideāls, bet gan tāpēc, ka viņš ir mans! 

Atcerēsimies, ka mierinājumu neveiksmēs allaž sniedz atziņa, ka bērna mīlestība ir apbrīnojams fenomens, kurai nav nosacījumu un konkrētu uzstādījumu, kura prot ne tikai piedot, bet arī pateikt priekšā, kā rīkoties un ko labāk tomēr nedarīt. 

Veidosim tēvus iekļaujošu vidi ik uz soļa. Nekautrēsimies viņiem palīdzēt un izteiksim atzinību par viņu vēlmi un centieniem piedalīties, kā arī soli pa solim būvēsim noturīgu izpratni par to, ka ģimene, kurā bērnu aprūpe un audzināšana kļuvusi par abu dzimumu jautājumu, mūsdienās ir norma.

Raksta autore: "tēvu pētniece" Nora Jansone - Ratinika.