Atklāti: Esmu tā stulbā māte, kura padara bērnu nervozu

"Vēršos pēc padoma pie pieredzējušām māmiņām. Samērā reti to daru, jo uzskatu, ka pati varu tikt galā un man palīdzība no āra nav nepieciešama. Bet nu redzu, ka galā netieku. Sāp sirds - nu tik ļoti, bet vienlaikus es nevaru neko izmainīt.

Lieta tāda, ka es bļauju uz savu bērnu. Meitiņai būs 3 gadi augustā. Man ir brīnišķīgi 2 bērniņi. Esmu mājsaimniece, uz darbu man nav jāiet, finansiālās problēmas mani neskar, jo vīrietis diezgan labi pelna. Man būtu jābūt laimīgai 2 bērnu mamiņai. Pucējos, mājasdarbus padaru, skatos seriālus, kad ir laiks, mans mazais biznesiņš mājās man ir. Kad gribu, tad strādāju, kad ne - neko nedaru, daudzu māmiņu sapnis, BET...

Bļauju un bļauju, kamēr izlādējos, jūtu, ka nu ir miers, tad pārdzīvoju par to, ko esmu izdarījusi un skrienu samīļot meitiņu.

Tāpat esmu uzvilkta. Ikdienā par tik maznozīmīgiem sīkumiem es uzvelkos momentā un gala rezultātā cieš mana meitiņa. Es nezinu, ko lai ar sevi iesāku. Es nespēju apstāties brīžos, kad to vajag. Es pat sabļauju uz bērnu, zinot, ka viņš to izdarīja netīšām, bļauju un bļauju kamēr izlādējos, jūtu, ka nu ir miers, tad pārdzīvoju par to, ko esmu izdarījusi un skrienu samīļot meitiņu. Jā, labi, es atvainojos, bet tas nemaina to faktu, ka uz viņas tika sabļauts. Tas viennozīmīgi atstās sekas nākotnē. ES TO NEGRIBU, NEGRIBU, NEGRIBU.

Gribu, lai meitiņa mani mīl un ciena dienās. Lai respektē un uztver mani kā paraugu, kā padomdevēju. Esmu pārbijusies par to, ka viņa mani neņems par pilnu nākotnē un negribēs kopā ar mani būt kādu dienu, tāpat kā es savu māti. Viņa pret mani izturējās tieši tāpat, kad es biju maza. Es zinu visu, kā jādara pareizi un vienmēr esmu nosodījusi tās stulbās mātes, kas izdara spiedienu uz bērniem, bet gala rezultātā esmu pati tā stulbā māte, kura padara savu bērnu nervozu.

Gribu būt mamma, kas paskaidro to, kāpēc nedrīkst darīt lietas, ko bērns dara, gribu pamatot viņas nepareizās rīcības, lai viņa darītu pareizi, bet gala rezultātā es tik bļauju.

Nevaru vien sevi beigt šaustīt, es raudu, es pārdzīvoju, ka meitiņai sāp manis darītais. Savam vīrietim es padomu lūgt nevaru, jo uzreiz seko pārmetumi un audzināšanas runa. Es pati vainīga, esmu slikta māte, esmu nenormāla, jādara tā un šitā, lai gan pats dara tieši tāpat kā es. Kā man sevi savākt, es nezinu. Man mieru nedod vēl tas, ka nav aiz kalniem manas otras meitiņas šis trakais pētnieka un izzinātāja vecums. Un atkal būs viss šis murgs no gala. Bēdas, es nezinu, kā man rīkoties...

Piebildīšu, ka es neesmu gulējusi jau nepilnus 3 gadus. Mani bērni ceļas vismaz 1 reizi naktī (ideāla nakts), pārsvarā mazais 3 reizes. Varbūt tāpēc es nespēju pār sevi kontrolēt un uzvelkos par katru sīkumu? Gribu būt mamma, kas paskaidro to, kāpēc nedrīkst darīt lietas, ko bērns dara, gribu pamatot viņas nepareizās rīcības, lai viņa darītu pareizi, bet gala rezultātā es tik bļauju, saku, ka nedrīkst un viss. Gribu, lai mans bērns dara, ko es gribu. Tā nevar...bēdas. Lūdzu kādu pieredzējušas mammas padomu, nevis gudrinieku pārmetumus, lūdzu.".