Mazais tā turas brunčos! Bailes būt atšķirtam no vecākiem

Māmiņa:

"Sveiki visiem! Man ir liela problēma ar savu mazo. Viņš ir tik ļoti pie manis pieradis. Man visu laiku viņam jāsēž blakus vai jānēsā klēpī. Dodu viņam visādas mantiņas, lai ir ar ko nodarboties, bet tāpat nekas nesanāk. Bēdas. Viņš kā izdzird manu balsi, sāk histēriski raudāt, paņemu klēpi, beidz raudāt un ļoti priecājās. Es nezinu ko darīt. Nevaru taču visu laiku ar viņu sēdēt! Lūdzu dodiet man kādus padomus! Būšu ļoti pateicīga!"

Apskāvieni un vēlreiz - apskāvieni

Var šķist paradoksāli, bet, jo ciešākas un drošākas ir bērna attiecības ar vecākiem, jo vieglāk viņš var kļūt patstāvīgs.

Bērns, kas jūtas droši un zina, ka vienmēr var paļauties uz savu tuvinieku atbalstu un palīdzību, daudz bezbailīgāk un aktīvāk nododas pasaules pētīšanai. Apskāvieni un mierinājums nepadara mazuli nervozu un atkarīgu. Tieši pretēji, tie iedrošina bērnu būt zinātkāram un veicina spēju uztcēties citiem, kas ir būtisks solis ceļā uz draudzību. Tas sākas agri pirmajā dzīves gadā, kad zīdainis atklāj, ka ir daļa no ģimenes, neatkarīgi no tā, vai ģimeni veido tikai viens vai abi vecāki, vai arī citui tuvinieki. Svarīgi, lai zīdainis justu, ka pieaugušie to pastāvīgi mīl un aprūpē, reaģējot uz katru vajadzību. Tieši šī agrīnā saskarsme veido pamatu attiecībām turpmākajā dzīvē.

Rīcība, esot atšķirtam

Aptuveni pēc gada vecuma saniegšanas mazulis var sākt izpaust bailes, raudāt, spiegt, kliegt un spārdīties reizēs, kad redz vai jūt vecākus aizejam. Tā ir normāla reakcija uz atšķirtību. Bērns reaģē uz faktu, ka viņa drošā saikne ar tevi uz laiku ir apdraudēta. Protestējot, viņš panāk, ka atgriezies, lai bērnu mierinātu, un nodrošinās, ka tik drīz atkal nedosies prom. Savā ziņā bērns aktīvi mēģina atjaunot līdzsvaru, "sodot" tevi par viņa atstāšanu.

Tā kā šajā vecumā viņš vēl nespēj izteikt savas izjūtas vārdos, vienīgais veids, kā tās izpaust, ir raudāt un niknoties. Redzot tevi aizejam no telpas, mazulis kļūst satraukts un dusmīgs. Viņš var neļauties cita pieaugušā mierinājumam un nerimties, līdz atgriezies. Kad esi atpakaļ, bērns var izrādīt lielu prieku vai kļūt īdzīgs. Reizēm mazais brīdi turpina raudāt, lai tu paņemtu viņu rokās, bet nomierinājies, priecīgi atgriežas pie rotaļām.

Svarīgi, lai zīdainis justu, ka pieaugušie to pastāvīgi mīl un aprūpē, reaģējot uz katru vajadzību. Tieši šī agrīnā saskarsme veido pamatu attiecībām turpmākajā dzīvē.

Šis ir laiks, kad esi vairāk nekā jebkad bērna "drošības saliņa". Manīsi, ka, rotaļājoties vai pētot apkārtni, mazais bieži pagriežas, lai pārbaudītu, vai joprojām esi tuvumā un pievērs viņam uzmanību. Bailes no atšķirtības izpaužas vairumam bērnu, kam izveidojusies droša saikne ar vecākiem. Psihologi ir atklājuši, ka šo bērna reakciju var izmantot, lai pārbaudītu viņa pieķeršanos un paredzētu turpmāko attīstību, jo saikne ar vecākiem ir turpmāko attiecību prototips.

Bērna reakciju jaunās situācijās ietekmē arī citi apstākļi, ko ir svarīgi paturēt prātā. Liela nozīme ir bērna temperamentam - daži bērni ir drosmīgi un zinātkāri, bet citi piesardzīgi. Arī tas, kā reaģējat uz šīm atšķirībām, ietekmē mazuļa uzvedību, piemēram, pievēršot daudz uzmanības bērna sūdzībām, tu mudini viņu turpināt negatīvo rīcību.

Agrīnā pieredze var ietekmēt to, kā mazulis izjūt palikšanu vienatnē kaut uz īsu mirkli. Piemēram, ja bērnu no agra vecuma regulāri aprūpējuši vairāki pieaugušie (vecvecāki,  brāļi vai māsas, aukles, draugi), viņš nereaģē uz atšķirību tik asi kā mazulis, kuru galvenokārt audzinājis viens no vecākiem.

Situācija, noskaņojums, fiziskā veselība konkrētajā dienā un iepriekšējā pieredze - tas viss nosaka bērna reakciju uz nezināmām situācijām, atšķirtību no tevis un atkal satikšanos.

Avots:Kīra Karmilova, Anete Karmilova - Smita "Iepazīsti savu bērnu.  Vecāku ceļvedis bērna agrīnajā attīstībā" (izd.SIA "J.L.V.")