3 patiesi stāsti: mamma bērnībā mani pēra, tagad tikai sazvanāmies...
Mamma bērnībā pēra, bet sirds sāp joprojām. Arī tagad, kad pašiem ir bērni. Iespējams, mammas toreiz citādi nemācēja, bet tas nemaina faktu, ka siltuma šodien attiecībās mums nav. 3 vecāki dalās atmiņās par saviem bērnības pērieniem.
Mani pēra. Bet vairāk sāp vārdi. Stāsta Alise, 4 gadus vecā Gustava mamma:
“Jā, mamma mani bērnībā pēra. Tiesa gan – mazāk kā brāļus, jo, kā jau meitene, biju paklausīgāka un mazāk dauzonīga. Tāda klasiska pēršana ar pārlikšanu pār celi nebija daudz, biežāk dunkas, uzšaušana pa pakausi, paraušana aiz auss. Lielākais bieds – putekļu dauzāmais. Brāļi bija izstrādājuši taktiku, kā kustēties, lai sitieni mazāk sāpētu. Patiesībā – baisi atcerēties... Kad gāju kādā 3. klasē, mums bija latviešu valodas skolotāja, kura mēdza plēst aiz matiem par nepareizu atbildi, neglīti izpildītu mājasdarbu. Mājās pasūdzējos, un mamma nāca uz skolu skaidroties, kāpēc skolotāja tā rīkojas. Jutos lepna, ka mani aizstāv. Bet tai pašā laikā – mājās atkal dunkas, kuras pavadīja vārdi, kas sāpēja vairāk par visu – jūs mani kapā iedzīsiet, visiem bērni kā bērni..., ja es būtu zinājusi, ka būs šādi, man nekad nebūtu bērni!...
Attiecības mums šobrīd ir samērā labas, bet nav sirsnīgas, mēs nesakām viena otrai, ka mīlam, nesamīļojamies. Tomēr par spīti tam nesen piedzīvoju gandarījumu – mamma, redzot mani kopā ar dēliņu, teica – kas to būtu domājis, ka bērnu var audzināt arī šādi – bez bļaušanas...”
Bet par pēršanu – es pats līdz pat 9. klases pabeigšanai, kad aizgāju mācīties uz arodskolu, bieži dabūju no mammas. Vai nu ar vada galu, bērza žagariem, pat nātrēm (runā, ka veselīgi!).
Mani pēra ar vada galu, žagariem, pat nātrēm! Lauris (Mika un Lindas tētis):
“Man pašam tagad ir divi bērni – dēls un meita. Es viņus nekad neesmu pēris. Jā, esmu pateicis kādu stingrāku vārdu, uzlicis sodu, aizliedzot multenes vai datorspēles. Bet nekad neesmu licis arī kaktā. Un labākais, ka šajā ziņā mums ar sievu nebija domstarpību, jo viņas mamma, līdzīgi kā manējā, ir despotiska, dominējoša un varaskāra (man ir sliktas attiecības gan ar mammu, gan sievasmāti). Bet par pēršanu – es pats līdz pat 9. klases pabeigšanai, kad aizgāju mācīties uz arodskolu, bieži dabūju no mammas. Vai nu ar vada galu, bērza žagariem, pat nātrēm (runā, ka veselīgi!). Mamma mūždien paziņām sūdzējās, ka es esmu nevaldāms, grūti audzināms. Un beigās es jau nemaz vairs necentos. Kāda jēga – lai ko es darīju vai nedarīju, nekad nebija labi, regulāri atrada, par ko nopērt. Cik stundas esmu pavadījis kaktā. Cik reizes krāmējis somu un gājis prom no mājām. Tālāk par tuvējo mežu netiku. Nebija, kur iet... Tāpēc uz arodskolu aizgāju ar lielu prieku, jo dzīvoju “kojās”. Kā ir tagad? Šad tad sazvanāmies.”
Dažreiz likās, ka esmu pelnījusi, piemēram, kad biju paslēpusies un, kad mamma meklēja, neatsaucos. Bet bija reizes, kad netaisnīguma sajūtā gribējās sist pretī. Bet taču nedrīkstēja...
Sist pretī taču nedrīkstēja! Stāsta Gundega, 1 gadu vecā Ilgvara mamma:
“Eh, grūta tēma par bērnu pēršanu... Jā, arī ies esmu bērnībā no mammas dabūjusi pa ausīm. Dažreiz likās, ka esmu pelnījusi, piemēram, kad biju paslēpusies un, kad mamma meklēja, neatsaucos. Bet bija reizes, kad netaisnīguma sajūtā gribējās sist pretī. Bet taču nedrīkstēja... Pirms gada man piedzima dēliņš. Ar naudu un dzīvošanu bija pagrūti. Sarunāju ar mammu, kamēr puisēns maziņš un man uz darbu nav jāiet, padzīvošu pie viņas laukos. Sākums likās cerīgs, bet nu esmu atmukusi atpakaļ uz Rīgu – vairs nevarēju izturēt. Jutos, kā maza meitenīte, kurai visu laiku jātaisnojas, ko un kā daru. Jājūtas vainīgai, ka savu bērnu nepareizi audzinu – ne to dodu ēst, ne tā ģērbju, pārāk daudz ucinos, pārāk daudz nēsāju uz rokām! Brīžiem likās – patiešām atkal dabūšu pa ausīm. Kāpēc manis pašas mamma mani tā neieredz?...”