Nepērt bērnu dažreiz ir grūti; kā iemācīties jaunu uzvedību attieksmē pret bērnu

Ieteikumus sniedz Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta vecākā referente Anita Ērgle. Viņa saprot vecāku dusmas par šādu uzsaukumu, jo tiek noņemts ierocis un šķietami nekas netiek dots pretim. Tomēr viņa norāda - tas jau vien, ka vecāks apzinājies, ka pēršana ir kļūda, ir apsveicami. Vēlēšanās mainīties un sajēga, ka ar fizisku ietekmēšanu neko nepanāks, ir pirmais solis attieksmes maiņai.

Sava pieredze

A.Ērgle to sauc par dabisko audzināšanu, kas nāk no pieredzes. Proti, liela daļa šodienas pieaugušo ir dabūjuši pērienu no saviem vecākiem, tādēļ pašu bērnu audzināšanā šāda disciplinēšana ir tik ierasta un dabiska, ka notiek pat neapzināti. Jā, ir jāgrib sevi mainīt, un tā ir sevis laušana. Tiesa, ir ļoti grūti izmainīt iepriekš ieaudzināto modeli, jo iepēršana patiesībā ir visvieglākā metode, kā mēģināt bērnu savaldīt. Jaunas uzvedības mācīšanās nozīmē arī kļūdīšanos. Arī tā ir jāuztver kā jauna pieredze. Skaidrs, ka uzreiz neizdosies izpildīt sev doto solījumu NEKAD nepērt savu bērnu. Jā, arī kļūdīšanās ir dabiska, un patiesībā arī bērniem ir svarīgi redzēt, ka vecāki kļūdās, savukārt vecākiem jāmācās saviem bērniem palūgt piedošana, ko ļoti daudzi neprot.

Kā nepacelt roku
Speciāliste atzīst, ka parasti sitieni ir spontāni, tie rodas no bezpalīdzības un ir kā varas izrādīšana, ka esmu par tevi stiprāks. Vecāks it kā sev atzīst, ka nezina, kā savādāk tev ko iestāstīt, nav citas idejas, kā tevi disciplinēt un roka pati ceļas.

Solis Nr.1 - Apzināties iekšējos signālus, kas liek justies bezspēcīgam. Jāpasaka sev: "Es spēju apstādināt sevi". 

Katra situācija un katrs bērns ir citāds, tādēļ vecākiem jādefinē, kas tieši viņam liek uzvilkties - vai tā ir bērna nevēlēšanās, čammāšanās ģērbties, zobu netīrīšana vai nemazgāšanās utmldz. Jāapzinās brīžus, kad tieši vecāks uzvelkas, kas tieši viņu sanikno. Kad tas ir saprasts, brīdī, kad roka pati jau ceļas - noskaiti līdz 10, aizej izdzer glāzi ūdens vai iekod spilvenā. Dari vienalga ko, kas tevi attur no sitiena bērna virzienā. Apstādini savu impulsu. Svarīgākais ir ar prātu saprast, ka es to negribu - pērt savu bērnu - un apturēt sevi, sākt domāt, ko es darīšu tā vietā.

Solis Nr.2 - Saruna - cēloņu un seku skaidrošana. Tiesa, šis gan vairāk jāattiecina uz bērniem, kuri vecāki par gadu, jo līdz 1 gada vecumam vispār nevar runāt par disciplinēšanu, uz tik maziem bērniņiem jāattiecina tikai uzmanības novēršana, jo šādā vecumā bērns vēl neizprot sarunu par sekām.

Daži piemēri: bērns ņem nazi un neatdod mammai. Jāskaidro, kas notiks, ja bērns sagriezīsies, tādēļ labāk to atdot mammai. Mazulis spēlējas smulšukastē un citiem bērniem acīs ber smiltis. Bērnam jāskaidro, ka citiem bērniem sāpēs actiņas, tāpēc nevēlēsies ar viņu rotaļāties. Turklāt brīžam ir bērnam arī jāļauj izbaudīt savu darbību sekas, taču saprāta robežās, lai tās neapdraud bērna drošību.

No 2 gadu vecuma noteikti veiksmīgas būs sarunas un vecāku fokusēšanās uz to, ko bērns dara labi. Piemēram, mazais nekārto savas mantas, bet pēkšņi kādu no tām tomēr ievieto savā vietiņā. Vecākiem uzreiz bērns kārtīgi jāpaslavē, un viņš turpinās iesākto, lai saņemtu vecāku uzslavas. Mēģināt ignorēt slikto, lai pamanītu un uzslavētu labo.

Pavisam nevaldāms bērns 
Ja bērns ir nu pavisam nevaldāms...Speciāliste A.Ērgle iesaka pielietot tā saukto ciešo apskāvienu - cieši, cieši apskaut bērnu un teikt mīļus vārdus - esmu ar tevi, viss būs kārtībā. Tā bērnu vajadzētu paturēt labu brīdi un mēģināt runāt par emocijām, kas izraisījis bērnā agresivitāti vai kādu citu izpausmi, tādā veidā palīdzot sliktajām lietām no bērniņa izdzīt ārā.