Par ciešā skāviena metodi bērna audzināšanā

Mamma raksta:

"Liels lūgums atsevišķā publikācijā plašāk izstāstīt par ciešo skāvienu metodi, jo:

1) esmu dzirdējusi, ka ir situācijas, kad arī šī ciešā saturēšana var tikt uzskatīta par vardarbību, jo šādā veidā tiek ierobežota bērna vajadzība izpaust savas emocijas - respektīvi - dusmas, ar kurām viņš neprot tikt galā. Bet saturēšana viņam liedz šīs emocijas izlādēt.

2) konkrēti mūsu gadījumā bērna reakcija kļūst vēl dramatiskāka un histērijas vēl nevaldāmākas, līdz ar to esmu no šīs metodes atsacījusies, jo jūtu, ka kaut kas tomēr īsti "nestrādā"."

Atbild geštaltterapeite un pedagoģijas maģistre Aija Baha-Velvele: 

"Šoreiz, neesmu pārliecināta, ka mana atbilde Jums sniegs gaidīto rezultātu, jo patiesībā, Jūs jau pati esat izpratusi pilnīgi pareizi situāciju, kad rakstāt, ka Jūsu gadījumā saskarsmei ar bērnu šī metode neder.

Apskāviens bez vardarbības

Visbiežāk ciešo apskāvienu metodi speciālisti iesaka pielietot situācijās, kad bērns ir ļoti sadusmojies, kad viņš jau vairs nespēj adekvāti savas dusmas un neapmierinātību izpaust, jo šī metode palīdz uz kādu mirkli it kā apturēt spēcīgās emocijas, kuras vecāki bieži vien dēvē par histēriju. Tikai te būtu vērts paturēt prātā, ka mēs nevis tikai cieši apskaujam un turam bērnu, bet vēl to darām arī ar cieņu un mīlestību, šis skāviens nedrīkst būt vardarbīgs. Ļoti bieži palīdz apskāviens kombinācijā ar vārdiem, kā, piemēram: „Viss ir labi!” vai „Tu man esi ļoti mīļš!”, vai reizēm palīdz tikai parasts, čukstus izteikts: „Kuš, kuš, kuš...!” Bet reizēm, no visa šī manis pieminētā, nestrādā nekas, tāpēc vienas un gatavas receptes nav un nevar būt, jo katrs bērns ir individuāls, ar savu temperamentu, ar savām, tikai viņam specifiskām attiecībām ar vecākiem. Ja ģimenē fiziski pieskārieni nav īpaši ieredzēti un netiek ikdienā izmantoti kā viens no audzināšanas veidiem un mīlestības sniegšanas veidiem, tad, ļoti iespējams, ka bērns, esot situācijā, kad izjūt milzu agresivitāti un dusmas tiks cieši apskauts, to uztvers kā neizprotamu, apdraudošu vecāku rīcību un dusmosies vēl vairāk. 

 Tikai te būtu vērts paturēt prātā, ka mēs nevis tikai cieši apskaujam un turam bērnu, bet vēl to darām arī ar cieņu un mīlestību, šis skāviens nedrīkst būt vardarbīgs.

Jūs ļoti pareizi rakstāt par to, ka bērnam būtu jāļauj izdusmoties, bet tikai mums pieaugušajiem ir atbildība viņam to iemācīt, parādīt veidus un variantus kā to labāk un pieņemamāk darīt. 

Jārunā par sajūtām un emocijām

Lai bērns iemācītos izprast savas sajūtas un atpazīt emocijas, vecākiem tik tiešām ir jāiegulda milzu darbs un pacietība. Ir jāveido emocionāli tuvas attiecības ar bērnu. Mums ir jāieklausās savos bērnos, jāatvēl laiks kopā būšanai, jāpieņem un jāskaidro bērnam viņa sajūtas un emocijas, jādalās ar savu personīgo pieredzi no bērnības, jāapskauj un jāsamīļo mazais cilvēks un, kas ir svarīgi, mums ir jābūt tik sirds gudriem, lai spētu spert pirmo soli un tuvinātos, jo tikai pēc tam bērns darīs to pašu, tāpēc, ka mācās no piemēra. Un vēl ir vērts atcerēties, ka  mums ir jāpasaka bērnam paldies, kad pamanām, ka viņam kaut kas izdodas labi, jo tad viņš vēlēsies to atkārtot atkal un atkal, un visbeidzot kāda konkrēta uzvedības forma, teikumi, attieksme kļūs viņam tik ierasta kā, piemēram, zobiņu tīrīšana vai ikdienas rotaļāšanās.

Es vienmēr esmu bijusi pārliecināta par to, ka nekļūdās tikai tie, kas neko nedara, tāpēc nebaidīsimies reizēm būt par vecākiem, kuriem kaut kas neizdodas, kuri kļūdās, mēģināsim savas kļūdas pieņemt, izprast, analizēt un meklēt vēl jaunus un jaunus veidus kā veidot attiecības ar saviem bērniem, kā augt kopā ar viņiem, kā dzīvot šeit un tagad, un būt laimīgiem ar to, kas mums ir, kas mums izdodas!"