Kā iepazīt un pieņemt bērnu, kas neattaisno vecāku cerības

Protams, ir reizes, kad nepieciešams mazajiem stingri pateikt: "Dari, kā es saku. Nekādu jautājumu, nekādu iebildumu!" Tomēr uz visiem laikiem iegaumējiet, ka jūs esat vadoņi neparastai komandai ar īpašu mērķi:  attīstīt ikviena komandas locekļa spējas līdz augstākajam līmenim. Turklāt jūsu rīcībai jābūt saskaņotai ar katra komandas locekļa unikālo personību. Vienalga, vai jums ir viens vai vairāki bērni, apziniet savas komandas spējas un pieņemiet ikvienu uzdevumu, kas ir piemērots tās atsevišķajiem locekļiem.

Tas nenozīmē, ka jāatsakās no kontroles, disciplīnas un cieņas vai jāpieļauj patvaļa. Noteikti nē! Visiem komandas locekļiem ir jāiesaistās kopējā darbā, bet jūsu galvenais uzdevums ir panākt, lai šajā darbā izpaužas bērnu labākās īpašības. Vai pratīsiet novērtēt bērnus tādus, kādi viņi ir, nemēģinot būtiski izmainīt viņu personību un īpašās dotības? Ja jūsu ģimenē aug tikai viens bērns, tas nebūs grūti. Vispirms atbrīvojieties no aplamā priekšstata, ka bērna prāts darbojas tāpat kā jūsējais, un tad uzmanīgi ieklausieties viņā.

Ja centīgi meklēsiet pieturas punktus, tos būs viegli atrast. Ja jums ir vairāk bērnu, uzdevums kļūst sarežģītāks, jo jūsu rīcību ierobežo pieņēmums, ka pret visiem komandas locekļiem  jāizturas vienādi. Par laimi, šis pieņēmums nav pareizs.
 

Problēmas parasti rada tās bērnu rakstura iezīmes, kuras vecāki  nespēj identificēt kā savējās. Turklāt nav svarīgi, vai tās ir negatīvas īpašības vai vienkārši atšķirīgas īpašības.

Lielākā daļa labu un mīlošu vecāku diezgan viegli tiek galā ar savu bērnu pozitīvajām īpašībām, Piemēram, jūs varētu apbrīnot savus bērnus tāpēc, ka viņi ir spējīgāki matemātikā vai pašpārliecinātāki, nekā savulaik bijāt jūs. Taču var gadīties ari tā, ka savā bērnā neredzat ne mazāko līdzību ar sevi. Un tas nav nekāds brīnums, ka problēmas parasti rada tās bērnu rakstura iezīmes, kuras vecāki  nespēj identificēt kā savējās (turklāt nav svarīgi, vai tās ir negatīvas īpašības vai vienkārši atšķirīgas īpašības). Lai kā jūs to gribētu, jums nepiemīt tādas empātijas spējas, lai varētu pilnībā izprast savu bērnu. Piemēram, jūs dzīves izaicinājumus pieņemat sakostiem zobiem un paceltu galvu, bet jūsu bērns izplūst asarās.  Tas var pamatīgi rīcība kaitināt – kāpēc viņš neuzvedas tāpat kā es!? Kāpēc viņš uzvedas tik muļķīgi? Bet varbūt jūsu bērns nemaz negrib tā uzvesties? Varbūt viņš neprot uzvesties citādi? Galvenais šādā situācijā ir atļaut bērnam rīkoties saskaņa ar viņa personiskajām izjūtām.

Tas ir normāli, ka bērns jūtas nevārīgs grūta izaicinājuma priekšā, — viņš jau tāpēc neizaugs par sliktu cilvēku. Negaidiet, ka bērns izturēsies citādi tikai tāpēc, ka tā rīkojaties jūs. Bailīgo un neuzņēmīgo bērnu aizstāvībai var piebilst, ka šāda tipa cilvēkiem piemīt kāda liela priekšrocība salīdzinājumā ar citiem — drosmīgajiem un apņēmīgajiem cīnītājiem. Viņus nedzenas alkas pēc kaut kā, un tāpēc viņiem ir vieglāk justies apmierinātiem. Viņi itin priecīgi spēj atteikties no grūtiem izaicinājumiem, kamēr pārējie izmisīgi cīnās nesasniedzama mērķa dēļ un jūtas nelaimīgi.

Tā, lūk, — īpašība, kas varētu šķist negatīva, iespējams, ir pozitīvāka, nekā jūs domājat. Tātad galvenais, kas jums jāatceras, — padomājiet par katru bērnu atsevišķi.

Neprasiet no bailīgā bērna pārāk daudz! Kāpēc tas ir svarīgi? Gaidot, lai bērns paveic to, ko viņš nespēj, jūs mazināt viņa pašapziņu. Ja tiešām uzskatāt, ka bērns būtu laimīgāks, ja iemācītos  drošāk stāties pretim izaicinājumiem, māciet viņu ar pozitīvu attieksmi, nevis ceriet uz to, ko viņš nespēj.

Katram bērnam jau no dzimšanas ir citāds pasaules redzējums.  To saprast ir ļoti svarīgi, jo tas nozīmē, ka katram bērnam nepieciešama citāda audzināšanas metode, dažreiz pat tieši pretēja.

Katram bērnam ir citāds skats uz dzīvi. Katrā ģimenē var izaugt pilnīgi atšķirīgi bērni. Katram bērnam jau no dzimšanas ir citāds pasaules redzējums.  To saprast ir ļoti svarīgi, jo tas nozīmē, ka katram bērnam nepieciešama citāda audzināšanas metode, dažreiz pat tieši pretēja. Piemēram, vienam bērnam jāmāca vairāk uzticēties cilvēkiem, otram — būt piesardzīgākam. Kā jums rīkoties? Lūk, daži ieteikumi.
 

• Mēģiniet saprast, kā jūsu bērni izturas pret problēmām. Kā viņi risina sarežģītus uzdevumus? Kā tiek galā ar grūtām situācijām? Vai viņi ir nepiekāpīgi un mērķtiecīgi vai arī viegli ietekmējami? Vai viņiem labāk patīk darboties vienatnē vai kopā ar palīgiem?
   
• Padomājiet, kam jūsu bērns dod priekšroku (te nav runa par suņiem vai kaķiem, zilu vai sarkanu krekliņu, bet par nopietnākiem jautājumiem). Vai jūsu bērnam labāk patīk būt kopā ar vienu uzticamu draugu, vai arī viņš parasti redzams daudzu draugu pulkā? Vai viņš biežāk uzturas savā komforta zonā vai arī cenšas izlauzties ārpus tās? Vai viņš izvēlas tādus draugus, ar kuriem ir kopīgas intereses, vai arī tādus, ar kuriem ir jautri?
   
• Runājiet ar savu bērnu par to, kā viņš uztver dzīvi. ieklausieties viņa stāstos par skolu, draugiem, dzīvniekiem vai brīvdienām. Uzziniet, kas liek straujāk pukstēt viņa sirdij.
   
• Atcerieties: tikai aptuveni desmit gadu vecumā jūsu bērns sapratis, ka ne visiem ir tāds pats viedoklis kā viņam.

Tikai nesteidzoties un pamazām var iedrošināt bērnu skatīties uz pasauli citādi. Ja vēlēsieties izmainīt viņa pasaules uztveri pašos pamatos, jums būs pamatīgi jāpacīnās. Sabiedrisks bērns izaug, par sabiedrisku pieaugušo (ja dzīve ritēs normāli), un mans manipulētājs aizvien manipulēs. Man tikai jācenšas panākt, lai viņš manipulētu uz labu, nevis ļaunu.

Izmantota informācija no grāmatas "Lai bērni būtu laimīgi" (Zvaigzne ABC)