Dēlu audzināšana. Kas vainīgs, ka puikas izaug par memmesdēliņiem?

Ar piemēru vai novērošanu

Mūsu bērnu orientētā sabiedrība ik pa brīdim rada jaunu teoriju, kā tad viņus vispareizāk audzināt. Bet tās visas var iedalīt tādās kā divās lielās pamatteorijās. Viena atzīst, ka bērni veidojas, atdarinot apkārt redzamo. Tas nozīmē, ka viņus var audzināt tikai ar savu piemēru. Ja teiksim, ka mantas jāsavāc, bet paši savējās nemaz tā neliksim pa plauktiem un skapjiem, tad šī pretišķība starp redzamo un dzirdamo nekādu pozitīvu iznākumu negarantēs – mantas, ja arī tiks vāktas, tad tikai ar strīdiem.

Otra teorija atzīst, ka bērni nāk pasaulē, jau apgādāti ar konkrētu komplektu, kas līdz zināmai robežai ir maināms, iespaidojams un papildināms, bet nav grozāms 100%. Tāpēc vecākiem jābūt labiem novērotājiem un jāraugās, ko tieši bērnā attīstīt un ko mēģināt koriģēt.
 

Līdz pieciem gadiem – ne puika, ne meitene

Bērns neapzinās savu dzimumu līdz pusotram, diviem gadiem. Pēterim tad ir pilnīgi vienalga, vai viņš ir puika, vai meitene, bet vecākiem un apkārtējiem – gan ne. Tieši viņi apzināti jau kopš dzimšanas veido dzimumpiederību. Tā Pēterītis tiek pie grabuļa zilā krāsā un lacītes ar futbolbumbu virsū. Ap diviem gadiem viņš sāk apzināties, ka fiziski nav veidots tāpat kā mamma un māsa. Kaut arī līdz pat pieciem gadiem Pēterītis dzīvo ilūzijā, ka atliks tikai uzvilkt svārkus un iekāpt mammas „papēdenēs”, lai kļūtu par Anniņu, tomēr viņš vairāk identificējas ar tēvu nekā māti.
 

Kāds tēvs, tāds dēls

Ir dažādi pētījumi un dažādi rezultāti, bet nomācošs to pārsvars atklāj, ka pret puikām jau no zīdaiņu vecuma izturas skarbāk nekā pret meitenēm. Novērojumi liecina, ka šādas audzināšanas atšķirības biežāk praktizē tēvi, nevis mātes. Sieviete bērnu aptuveni līdz triju gadu vecumam lielākoties uztver vienkārši kā bērnu, par ko rūpēties, nevis puiku vai meiteni (un tas ir tikai pozitīvi, jo citādi var tikt ierobežota bērna emocionālā un intelektuālā attīstība).

No trim līdz sešiem gadiem Pēterītis pārdzīvo tā saukto Edipa kompleksu, kad vienā jaukā dienā mātei paziņo, ka ir iemīlējies viņā. Tomēr drīz vien viņš ir spiests atklāt, ka viņa vietu ir aizņēmis tēvs. Un tad Pēterītis nospriež – ja jau mamma ir izvēlējusies tēti, tātad viņš ir foršais džeks. Man jākļūst tādam, kāds ir viņš. Un Pēterītis sāk vērot tēvu. Un te nu jāatzīst, ka ābols no ābeles visbiežāk tālu nekrīt, jo izpratne par to, kādam jābūt vīrietim, Pēterītī veidojas šajā brīdī. Turklāt tas notiek neapzināti un dabiski.
Ja tēvs nekad neizrāda emocijas un rūpes, tad Pēterītis izaugs par tādu pašu strupu atbilžu un divvārdu pavēļu izrunātāju. Kā lai viņš zina, ka var būt citādi? Viņš nedzīvo pie Jēkabiņa, kur viņa tēvs viendien taisa ēst un māte labo lampu, bet otru dienu – tieši pretēji, un ik vakaru pie galda visi izplūst garās runās, kā nu kuram dienā klājies.

Hiperaprūpe nozīmē, ka bērns tiek pārlieku daudz aprūpēts, neļaujot viņam dabiskā veidā attīstīt patstāvību. Hiperparūpe var būt vecāku vainas izjūtas kompensācija.

Nē! Pēterīša paps turklāt regulāri viņam atgādina – lai taču neraudot kā tāds skuķis, bet mamma rāj – lai savus dusmīgos ģīmjus un spītīgo kliegšanu aizmirst uz visiem laikiem. Tā nu Pēterītis pieņem, ka tas nesaprotamais, kas viņā plosās, lai vai tās būtu dusmas, bēdas vai prieks, ir kaut kas ļoti slikts, un, pieliekot visas dvēseles pūles, mēģina no tā tikt vaļā. Tik galu galā Pētera draudzene vēlāk sūdzas, ka tā īsti nemaz  nevar saprast, vai viņš viņu mīlot, un vēl mazāk var nojaust, kas šim aiz ādas.
Patiesībā, ja vien pieaugušais Pēteris nav apzināti sevi mainījis, viņā pēc gadiem var pazīt tēvu, ja ne gluži viens pret viens, tad tuvu tam. Tātad – kāds tēvs, tāds dēls.

Pārāk liela aprūpe

Malējais vainīgais visās problēmās atrasts? Nekā! Dzīvē nekas nav tikai melns un balts.
Lūk, kāda situācija iz manas dzīves. Atnākot no pastaigas pirmajā sniedziņā, mans piecgadīgais dēls stāv ar zābakiem kājās, no kuriem kūst sniegs, un īd, lai palīdzu viņam tos novilkt. Uz norādījumu, ka viņš jau ir pietiekami pieaudzis, lai to izdarītu pats, viņš ietiepjas un turpina stāvēt ar zābakiem kājās. Precizējot lietas būtību, mans vīrs (un arī es, protams) nekad šādi nestāv un neīd priekšnamā, tātad nekāds sliktais piemērs te nav nostrādājis. Tad kas par vainu?

Psiholoģe skaidro, ka bērnam jāsaprot, ka mammas aprūpe nav vienādojama ar mīlestību pret viņu. Respektīvi, viņam jāsaprot, ka mamma viņu mīl arī tad, ja notiek cīņa par zābaku novilkšanu.

Ir tāds jēdziens – hiperaprūpe. Tas nozīmē, ka bērns tiek pārlieku daudz aprūpēts, neļaujot viņam dabiskā veidā attīstīt patstāvību. Hiperparūpe var būt vecāku vainas izjūtas kompensācija – „pārāk maz laika pavadu kopā ar dēlu, pārāk ilgi biju prom”, tāpēc pažēlošu un izdarīšu viņa vietā. Bet Pēterītis lieliski māk izmantot vainas izjūtu, un tā nu vecāki slīkst šajā purvā dziļāk un dziļāk.
Hiperaprūpe var būt arī nespēja uzticēties bērnam – viņš taču nemācēs, nezinās, tikai sabojās. Zīdainis jau sešu, septiņu mēnešu vecumā cenšas novilkt sev zeķītes. Turklāt viņš to grib izdarīt pats! Un mammai tas jārespektē, vienkārši neiejaucoties un palīdzot vien, kad palīdzība tiek lūgta (raudāšanas vai dusmu formā).
 

Mamma vien visā pasaulē

Dažkārt par memmīšiem mēdz saukt puikas, kuri droši jūtas vien mammas klēpī. Psiholoģe norāda, ka šāds uzvedības modelis ir normāls, ja mazais ir vecumā līdz pusotram gadam, taču, ja tas tā notiek vēlāk, ir pamats domāt, ka saikne starp mammu un bērnu kaut kādu iemeslu dēļ izveidojusies pārāk cieša un visbiežāk pati sieviete ir tā, kas viņu nelaiž vaļā. Varbūt viņas bērnības atmiņas vai pieredze atspēlējas uz pašas bērnu, sakot – pasaule nav droša. Mamma izturas trauksmaini, un Pēterītis to saprot kā nedrošību sev apkārt. Šādā gadījumā iemesls ir jāmeklē nevis dēla uzvedībā, bet sievietē. Abu dzimumu bērni līdz gadam visvairāk pieķeras personai, kas viņu aprūpē, un biežāk tā ir mamma. Bet, sasniedzot gada vecumu, viņi šo personu atlaiž un ir gatavi pieaugt. Pieaugt par foršiem vīriešiem.