Mans bērns apsēsts ar "Minecraft"! Spēlētāja ieguvumi un riski

Bet vai tas patīk arī vecākiem? Saņēmām kādas lasītājas vēstuli:

“Kad vien paskatos, bērns spēlē šo spēli. Izturējos ļoti rezervēti pret šo apsēstību, kamēr ar kādu mammu sākām runāt, ka spēle ietekmē bērnu uzvedību. Pēc spēles spēlēšanas bērnam ir sliktāka gulēšana naktī, rādās murgi. Arī klases vecāku sapulcē tika runāts par šo spēli. Vecāki dalījās divās frontēs. Bija tādi, kas priecājās, ka spēlējot spēli, mājās ir miers un klusums. Citi bija pamanījuši, ka bērni paliek viegli aizkaitināmi, neiecietīgi. Gribētu dzirdēt kāda speciālistu viedokli, kā spēle ietekmē bērnus. Ko ārvalstu speciālisti saka par šo spēli?” 
 

Izpētot interneta dzīles, atklājās, ka pasaulē psihologi nav pārāk plaši izteikušies par šo spēli, toties ir izdota ne viena viena rokasgrāmata šīs spēles fanātiem. Rokasgrāmata izdota arī Latvijā “Minecraft: The Official Beginner's Handbook”
 

Spēle, kas attīsta iztēli un radošo domāšanu
Austrālijā dzīvojošs digitālo mediju un spēļu eksperts Dīns Grūms vairākus gadus pēta, kā virtuālā vide un digitālās tehnoloģijas  ietekmē vecāku un bērnu attiecības un sabiedrību kopumā. Savā vietnē viņš izklāsta viedokli, kāpēc spēle “Minecraft” kļuvusi tik ārkārtīgi populāra gan bērnu, gan arī dažkārt pieaugušo vidū.


Ilgaku laiku lasot satraukto vecāku ierakstus forumos, Grūms uzrakstīja rakstu, kurā slavina šīs spēles ieguvumus: “Vecāki, kas ir uztraukušies, ka viņu bērni pazūd "Minecraft"  džungļos, var atviegloti nopūsties. "Minecraft" ir citādāka spēle!  Tā nav tāda pati, kā vairums digitālo spēļu. Jo vairāk spēlē ir dalībnieku, jo vairāk viņi viens otru izaicina – kurš radīs neparastāku pilsētu, kurš spēs izveidojušos situāciju mainīt un ietekmēt? Ja salīdzina emocijas, ko bērni piedzīvo skolas starpbrīdī – diezgan nemainīgā, standartizētā vidē, tad “Mincraft” ir mainīga un nepārtrauktu uzmanību pieprasoša vide.“ 
 

Spēles princips ir kā virtuālais LEGO, kur spēlējas nevis ar reāliem, bet virtuāliem  klučiem. Tos var kombinēt pēc sirds patikas un vienmēr iznāk cits interesants un iepriekšneparedzams rezultāts. 

Grūms spēles spēlēšanā saskata vairākus pozitīvus ieguvumus.  Spēlējot “Minecraft”, spēlētājs izmanto savu iztēli, lai uzburtu savu reālo virtuālo pasauli. Spēles princips ir kā virtuālais LEGO, kur spēlējas nevis ar reāliem, bet virtuāliem  klučiem. Tos var kombinēt pēc sirds patikas un vienmēr iznāk cits interesants un iepriekšneparedzams rezultāts.  Paša būvētas pilsētas, džungļi, tuksneši, kurus vajag pārvarēt atkal un atkal. Ja neiznāk, var būvēt no jauna un atkal mesties izaicinājumos.  Vienlaikus tā ir pašu uzbūvēta, droša vide, kurā bērni nosaka notikumus un to gaitu.  No vides, kādu spēlētāji veido, diezgan daudz ko var atklāt par spēlētāja personību. Caur attēliem, metaforām, tēliem spēlētājam ir iespēja veidot pašam savu pasauli, to kontrolēt, pārveidot, attīstīt. Spēlētājs apgūst, kādi resursi viņam palīdz virzīties uz priekšu, bet kuri resursi apdraud paša izveidotās pasaules eksistēšanu. 

“Mincfraft” ļauj apiet visus reālās dzīves un skolas uzliktos standartus un ierobežojumus, ļaujot izmantot fantāziju un iztēli. Skolu vidi Grūms saskata kā vienu no lielākajiem riskiem radošās domāšanas attīstībai. Ne velti tādi mūsdienu pasaules dižgari kā Stīvs Džobss un Bils Geitss skolu sistēmas kritizēja un paši nav pat pūlējušies iekļauties skolu standartos.  Savukārt “Minecraft” ir iespēja iztēli un radošumu attīstīt.  

Spēle veicinot tēlaino domāšanu, kas balstīta uz smadzeņu spēju izmantot un apvienot vairākus elementus no iepriekš iegūtās pieredzes.  Tiklīdz sākam lietas kopēt, tā iztēle sāk slinkot. “Minecraft”, atšķirībā no daudzām citām datorspēlēm, liek ne tikai kopēt, bet arī darbināt iztēli. 

Spēles uzdevumi nekad neatkārtojas, tie nekad nav vienveidīgi, kā tas ir ar citām datorspēlēm. Tas ir tāpat kā lasot aizraujošu grāmatu – katra nākamā nodaļa ir turpinājums iepriekšējai, bet nekad ne tieši tāda pati.

Jā, spēle var izraisīt atkarību, nenoliedz Dīns Grūms “Spēles uzdevumi nekad neatkārtojas, tie nekad nav vienveidīgi, kā tas ir ar citām datorspēlēm. Tas ir tāpat kā lasot aizraujošu grāmatu – katra nākamā nodaļa ir turpinājums iepriekšējai, bet nekad ne tieši tāda pati. Spēle vienmēr tiek spēlēta no pirmās personas skatupunkta. Proti, tu pats atrodies spēlē, adrenalīna līmenis ceļas un veidojas atkarība no spēles procesa un tajā iegūstamajām emocijām.” 

Spēlēt var, bet jāzina robežas
Taujājām viedokli arī Latvijas speciālistiem.  Tiesa, atrast pieaugušo, kas spēlē šo spēli un spētu to komentēt gan no spēlētāja, gan psihes speciālista redzespunkta neizdevās. 

Skolu psiholoģe, psihoterapeite Aira Briede aizrautīgu spēles spēlēšanu saista ar iespēju iekļauties noteiktā sociālā grupā, kas bērniem ir ļoti svarīgi. 

“Spēle pašlaik ir modes jeb stila lieta. Bērniem ir ārkārtīgi svarīgi piederēt savam lokam, videi. Ja spēlētāja sabiedriskais loks spēlē, tad arī viņš to noteikti gribēs darīt, jo tas apmierinās piederības vajadzību. Faktiski gandrīz visas modes, kulta lietas ir būvētas uz cilvēku vajadzībām piederēt noteiktai videi. 

Vide, kādu spēlētāji veido, daudz ko var atklāt par spēlētāja personību. Tikai jāatzīmē, ka bērna personība nav vēl nobriedusi, tā kā arī viegli ietekmējama. Manā klientu lokā ir bērni, kuri ir paši par sevi atšķirīgi, līdz ar to pieeja spēlei arī dažāda. Ir bērni, kuri spēli uztver kā jebkuru datorspēli, viņi neaizraujas ar radošu pieeju estētiskam vai kādam citam faktoram, bet uztver vienkāršotā līmenī – aizstāvēties un uzvarēt! Bet, protams, ir arī bērni, kuri samērīgi spēlē šo spēli, patiešām vairāk akcentējot šo radošo izpausmi. 

Minēts, ka spēles ir ļauj apiet reālās dzīves uzliktos standartus un ierobežojumus. Jājautā, kas notiktu ar pasauli, ja nebūtu standartu jeb ierobežojumu? Protams, kreativitātes izpausmēm ,,jākāpj pāri standartiem’’, bet bez tiem ikdienā mēs ļautos savām dziņām. 


Savukārt bērnu psiholoģe Līga Bernāte aicina radošo un telpisko domāšanu bērniem veicināt ar aktivitātēm, kas veicamas reālajā dzīvē.  “Problēma rodas tieši ar to, ka caur attēliem, metaforām, tēliem spēlētājam ir iespēja veidot pašam savu pasauli, to kontrolēt, pārveidot, attīstīt. Izveidojot savu pasauli un tajā dzīvo, skolniekam reālajā skolā ir grūti iekļauties. Dzīvē viss nenotiek pēc spēlētāja prāta, attiecības vai neizpildītu mājas darbu nevar nojaukt un uzbūvēt no jauna kā spēlē.” 

Klienti, kuri ļoti aizrāvušies ar spēli un daudz par to runā, nespēja runāt par neko citu. Nereti viņiem nav attiecībuar vienaudžiem un citu interešu. 

Psiholoģe, kas ikdienā strādā ar bērniem, novērojusi -  klienti, kuri ļoti aizrāvušies ar spēli un daudz par to runā, nespēja runāt par neko citu. Nereti viņiem nav attiecībuar vienaudžiem un citu interešu. Neviena spēle, arī jau pieminētā, nevar aizstāt cilvēciskos kontaktus. Attīstot vienu smadzeņu daļu, novērtā paliek citas. Ne velti mūsdienās bieži bērniem pusaudžu vecumā, emocionālā attīstība un sociālās prasmes ir daudz zemāks par normu. Tās atbilst 6-7 gadus vecu bērnu līmenim, liecina ASV veiktie pētījumi.  

 

Uzmanību! Par daudz!

• Laiks, ko bērns vai jaunietis  pavada spēlējot,  ietekmē reālās dzīves pienākumus – paliek neizpildīti skolas un mājas darbi, zūd interese pavadīt laiku ar ģimeni
• Bērns melo, ka nav spēlējis, lai gan to ir darījis
• Ja nav iespējas spēlēt, bērns paliek niķīgs, viegli aizkaitināms, dusmīgs
• Viņš nekontrolē emocijas spēles laikā, kliedz, rupji runā, skaļi un nekontrolēti dusmojas
• Vecāki novēro krasas garastāvokļa svārstības.
• Pārtraucot spēli, parādās uzmācīgas domas, parādās nevērība pret sociāliem, ģimenes, mācību pienākumiem, var melot līdzcilvēkiem par to, cik ilgu laiku pavadījis spēlē. 
   

Lielāks risks iekrist atkarības valgos ir bērniem, kuru vecākiem nav laika nodarboties, sarunāties ar bērniem par viņu svarīgām lietām reālajā dzīvē, kam reālā dzīve nešķiet aizraujoša. Bērniem, kas ikdienas dzīvē jūtas nesaprasti, nelaimīgi, vientuļi, nevērtīgi, niecīgi, neveiksminieki, uzvaras garšu gūst spēlē.