Noderīgi padomi, kā sacerēt savu pasaku

Viena lieta ir lasīt dažādus stāstus un pasakas. Bet pavisam kas cits – sacerēt tās pašam vai kopā ar bērniem. Iesakām pamēģināt. Un, kas zina, varbūt pamazām radīsiet veselu grāmatu!

PASAKAS STRUKTŪRA
Pasakas var būt ļoti dažādās, bet iesācējam būs vieglāk, ja pieturēsieties pie noteiktas struktūras:

1. Ir nepieciešams pasakas varonis.  

Piemēram, varam atbildēt uz jautājumiem:
Kas viņš ir?
Kāds viņš ir?
Kur viņš atrodas?
Kā tur izskatās?

2. Kad šie apstākļi ir noteikti jeb radīti, var ķerties pie sižeta samezglojuma, proti, stāstīt, kas ar galveno varoni noticis vai atgadījies, būtībā - par ko būs šī pasaka. 

3. Iespējams, pasakas varonis ir vai nu bezpalīdzīgā stāvoklī, vai viņam ir kaut kas noticis. viņš dodas ceļā, lai kaut ko paveiktu vai atrisinātu problēmu, varbūt ir kāds, kurš varonim dod ziņu, ka jādodas ceļā.

 
4. Ceļā varonim var gadīties dažādi šķēršļi. Gadās arī draugi, kas palīdz šķēršļus pārvarēt.

5. Galā varonis satiek pretinieku, ar ko varonim jācīnās aci pret aci.

6. Mūsu varonis uzvar pretinieku. 

Šī ir tikai viena struktūra jeb versija. Bet katrai konkrētai pasakai var būt sava struktūra jeb ceļš.  

RADĪŠANAS PROCESS
Svarīgi, lai pasakas radīšanas process ir relaksācija. Ķermeņa atslābināšanās ir nepieciešama, lai aktivizētos labās puslodes darbība, kas atbild par radošo procesu, jaunradi, atklājumiem, tā palīdz pārvarēt laiku un telpu, atklāj iztēles brīnišķo pasauli.
Atslābinoties cilvēks sasniedz tādu psihisko stāvokli, kurā saprāts ir spējīgs atvērt durvis uz neredzamo pasauli. 
Ievedot bērnu (un sevi) relaksācijas stāvoklī, var noderēt visu maņu – redzes,  dzirdes,  ožas,  garšas un taustes sajūtu aktivizēšana.  To var izdarīt ar pāris vienkāršiem teikumiem. Piemēram: “Mīļo meitiņ/ dēliņ! Šodien mēs dosimies ceļojumā uz Pasaku zemi. Lai to izdarītu, ir ērti jāiekārtojas uz paklāja (lielajā gultā, pasaku namiņā zem galda) un jāaizver acis. Atverot Pasaku zemes vārtus, mēģini ieraudzīt, kāda tā izskatās, sadzirdēt skaņas, sasmaržot smaržas. Ejot pa taciņu, tu atrodi meža ogas, ko iemet mutē, sajūtot saldskābo garšu. Mēģini sajust, kāds pamats ir zem kājām – grumbuļains vai gluds ceļš. Un tad mēģini saskatīt, kas nāk pretī. 
Bērni šajā spēlē ātri iesaistīsies, un viņu fantāzija sāks radīt. Bērniem parasti nav grūti ieiet relaksācijas stāvoklī, jo viņi pietiekoši intensīvi izmanto labās puslodes resursus, pieaugušajiem to ir grūtāk izdarīt. 

PIERAKSTĪŠANA
Pirms ļaujaties pasakas radīšanas procesam, sarunājat, ka kāds no pieaugušajiem pasaku pierakstīs, kamēr bērns to stāstīs. Iespējams izmantot diktofonu vai filmēšanas kameru. Galvenais – lai pasakas saturs paliek piefiksēts. 

ILUSTRĒŠANA
Kad pasaka sacerēta, izvēlaties katrs kādu no pasakas situācijām, kuru ilustrēsiet.  Var izmantot visdažādākās tehnikas – zīmēt, veidot kolāžas, gleznot vai veidot no plastilīna. 

Un tā pamazām tavai ģimenei krāsies brīnišķīgs materiāls – pasakas ar visām ilustrācijām. Ja neplānojat radīt grāmatu, tad vismaz paliks brīnišķīgas atmiņas par interesanto un radošo kopā būšanas laiku!

“Vajag ļauties, lai fantāzija mūs ved pasaku valstībā, pasaku mežā, tur, kur dzīvo palīgi, mūsu spēka pārbaudījumi, piedzīvojumi, cīņas un uzvaras. Mēs zinām, ka no turienes atgriezīsimies gudrāki, drosmīgāki, labāki,” teic psiholoģe Iveta Gēbele.  

“Visticamāk, pēc gadiem bērns neatcerēsies, cik lielveikalos viņš iepircies brīvdienās, bet tas, kā mamma, tētis reiz vakaros viņam stāstījuši pasaku - par karali un princesi, par nūdelīti un trauklupatu, kura samērcēja kājas ketčupā, viņa atmiņā paliks ilgi. Jo pasakas ir kā neredzams zīmogs, kura nospiedums var būt ļoti īpašs un nenovērtējams. Ja vien vēlēsimies to atstāt,” pārdomās dalās dzejniece Ieva Samauska.