Pavešana netiklībā un izvarošana vienādi smagi iespaido bērna dzīvi, skaidro psiholoģe
Par piecus gadus vecas meitenes "pavešanu netiklībā" Liepājas tiesā diviem pieaugušiem tēvaiņiem tika piespriests sods - 200 stundas piespiedu darba sabiedrības labā un naudas sods. Kā skaidroja Liepājas tiesas pārstāvji - viss atbilst likuma burtam. Tā neesot bijusi izvarošana, bet "tikai pavešana netiklībā" un likums tādā gadījumā paredz vieglākus sodus.
Vai tiešām netiklas darbības - pieskaršanās bērna dzimumorgāniem, savu atkailināto ģenitāliju demonstrēšana un piespiešana tiem pieskarties, bērna nākotni ietekmēs maigāk un mazāk postoši nekā noticis fizisks dzimumakts, jautājām Līgai Bernātei, klīniskajai psiholoģei, psihoterapeitei, kas specializējas darbā ar bērniem.
"Nav ļoti būtisku atšķirību tajā, kādas emocionālas vai kognitīvas sekas izraisa vardarbība, šajā gadījumā seksuāla vardarbība, jo gan izvarošana, gan pavešana netikībā ir seksuāla vardarbība. Tas nozīmē to, ka bērns tiek traumēts un šādas traumas atstāj nozīmīgas psiholoģiskas sekas, kas parasti ietekmē visu turpmāko dzīvi un var atsaukties arī vēlāk, veidojot jau savu pieaugušā cilvēka dzīvi.
Gan pie izvarošanas, gan pavešanas netiklībā tiek aizskarts
bērna ķermenis, pārkāptas bērna fiziskās robežas, nemaz nerunājot
par to, ko bērns pārdzīvo emocionāli. Bērns iemācās, ka ar viņa
ķermeni cits cilvēks var izrīkoties tā, kā viņš grib. Ka tam nav
vērtības un robežu.
Bez šausmām, bailēm, apjukuma, kas īsti noteik vai tā
drīkst/nedrīkst vai tas ir pareizi/nepareizi, bērns vienlaikus
piedzīvo arī kaunu, vainas sajūtu. Viņš iemācās, ka ir
''slikts''.
Bērnam ir apjukums, jo viņš gan jūt, ka kaut kas nav labi, bet nezina, ko darīt. Nesaprot, vai citam pieaugušajam var uzticēties, vai viņš netiks nosodīds. Kādēļ citi pieaugušie to nepamana un viņu nepsargā?
Vienalga, cik vecs ir bērns, starp bērnu un pieaugušo ir varas pozīcijas. Reizēm uzskata, ka, piemēram, pusaudzis pats kaut kādā veidā iniciē, provocē seksuālas attiecības ar pieaugušo. Bet jāsaprot, ka viņam nav dzīves pieredzes un iespējas izvērtēt notikušā sekas.
Seksuālā vardarbība visbiežāk notiek ģimenes, radu vai tuvu
draugu lokā, jo tā ir visvieglāk bērnam tikt klāt. Tas nozīmē, ka
bērnam tas ir vēl traumējošāk, jo pāri nodara nevis kāds sliktais
no "ārpuses'', bet gan savējais. Ģimene vai radu loks ir tā vieta,
kur bērnam vajazētu justies visdrošak. Ja šajā vietā, kur bērnam
būtu jājūtas labi un droši, ir jāpiedzīvo seksuāla vardarbība, tad
drošibas sajūta tiek izjaukta pašā pamatā.
Pēc tam ir grūti uzticēties citiem cilvēkiem un ir apgrūtinoši
(neapzināti) dzīvot šajā pasaulē. Šķiet, ka briesmas draud visu
laiku un bērns nekad nevar zināt, kad tās uzbruks. Nav neviens, kas
pasargās.
Ir grūti arī par to runāt, jo, līdzīgi kā Liepājas gadījumā,
varmākas parasti piedraud vai arī iestāsta, ka tas ir labi,
pareizi. Bērnam ir apjukums, jo viņš gan jūt, ka kaut kas nav labi,
bet nezina, ko darīt. Nesaprot, vai citam pieaugušajam var
uzticēties, vai viņš netiks nosodīds. Kādēļ citi pieaugušie to
nepamana un viņu nepsargā?
Piemēram, lai būtu vienkāšāk saprast, ka nav būtiskas atšķirības tajā, vai cilvēks tiek izvarots vai tikai seksuāli aizskarts, var minēt to, ko gandrīz ikviens no mums ir piedzīvojis, ka vārdi var sāpēt vairāk nekā fizsiks nodarījums. Tāpēc emocionālā pārdzīvojuma sāpes nav mazākas atkarībā no tā ir vai nav noticis dzimumakts.
Seksuālās vardarbības sekas var būt dažādas - emocionāli traucējumi
(depresija, trauksme, agresija), miega traucējumi, pazemināts
pašvērtējums, seksualizēta uzvedība, pusaudžu gados var rasties
ēšanas traucējumi, destruktīva uzvedība, vēlme agri iesaistīties
seksuālās attiecības vai arī tieši pretēji - izvairīšanās no
jebkāda veida intīmām attiecībām, savas seksulitātes un ķermeņa
noliegšana.
Varbūt būt arī vēlme izvēlēties sava dzimuma partneri, jo pretējais
dzimums ir nodarījis pāri. Var būt grūtības koncentrēties, domšānas
traucējumi, reizēm vēlāk skolā to sauc par hiperaktivitāti vai
uzmanības deficītu, kas patiesībā ir sekas piedzīvotai vardarbībai
bērnībā. Visas ieriekšējās sekas var būt pie jebukra veida
seksuālas vardarbības. Var veidoties uzvedības modelis, kas vēlāk
liek iesaistīties līdzatkarīgās attiecībās vai mazohistiskās
attiecībās. Var būt upura uzvedība. Tas nozīmē, ka tiks veidotas
attiecības ar cilvēkiem, kas darīs pāri vai arī tieši pretēji -
pats cietušais kļūt par varmāku un darīt pāri (fiziski, emocionāli
vai seksuāli) vai izmantot kādu jaunāku bērnu. Tas var būt gan
laikā, kad bērns pats tiek izmantots, gan vēlāk - skolā vai arī
pieaugot.
Kad Margo satika Pīteru, viņai bija septiņi gadi, viņam - piecdesmit viens. Pēc gadu ilgušām kopējām rotaļām pienāca brīdis, kad Pīters teica: "Lai vai kā, taisnība ir tā, ka tu kļūsti vecāka. Ar to es nedomāju, ka tev jāpārtrauc bērnu rotaļas - tas ir, tu esi bērns, un es ceru, ka , ka mēs varēsim spēlēties mūžīgi. Bet mēs varam nodoties arī pieaugušo nodarbēm, kas mums abiem sniegs Iielu baudu. Iepriekš tu apsolīji tu teici, ka darīsi jebko, un es gribētu, lai tu dari kaut ko ļoti īpašu un jauku. Kaut ko, ko dara cilvēki, kas mīl viens otru ka mēs...» Stāvēju tik cik vien bija iespējams, un skatījos, kā Pīters novelk bikses. Viņš nevalkāja apakšveļu. Šoreiz es lūkojos uz Pitera peni, lai viņu iepriecinātu. Šis rīks kopumā izskatījās kā hotdogs bez kam pievienoti divi gaisu baloni."
Fragments no autobiogrāfiskas grāmatas "Tīģer, tīģer.."
"Tīģer, tīģer…" ir emocionāls autobiogrāfisks stāsts, kas palīdz
vecākiem, līdzcilvēkiem un no līdzīgas vardarbības cietušajiem
pamanīt un saprast, cik prasmīgi bērnu izmantotāji prot apburt
savus upurus un cik izmanīgi apslēpj savus nodarījumus no
sabiedrības acīm. Tāpat tas sniedz paraugu, kā pēc notikušā atkal
nostāties uz kājām. "Noslēpumi, kas atļāva zelt Pītera
pasaulei, klusēšana un noliegšana ir tieši tie spēki, uz kuriem
paļaujas visi varmākas, lai viņu īstie motīvi paliktu apslēpti. Ir
nepatīkami par to runāt un domāt. Bet svarīgāk ir to darīt
pietiekami skaļi un bieži!" komentē Margo Fragaso.
Margo Fragoso autobiogrāfiskais stāsts "Tīģer, tīģer…" ir šokējis
lasītājus daudzās valstīs. Tas tulkots vairāk nekā divdesmit
valodās un pievērsis sabiedrības uzmanību vardarbībai pret bērniem,
un atklājis, kādēļ bieži vien to nemaz nepamanām.
Ietekmīgākie pasaules preses izdevumi "Tīģer, tīģer…" atzinuši par
2011. gada labāko dokumentālo grāmatu, to uzskata par obligāto
literatūru ikvienam, kam rūp bērnu labklājība un kas vēlas izprast,
kā novērst nelaimi, pirms tā notikusi.