Kā notiesātos, tai skaitā dzimumnoziedzniekus, uzrauga probācijas dienests?

Probācijas dienesta uzraudzība dod iespēju cilvēkam saprast, kas ir tie faktori, kuru dēļ viņš ir nonācis līdz nozieguma izdarīšanai un iemācīties šos faktorus mazināt, saprast saikni starp savām domām un uzvedību. Ja viņš neizdara atkārtotus likuma pārkāpumus, nepārkāpj sabiedrībā noteiktās normas, sadarbojas ar Valsts probācijas dienestu un pilda Valsts probācijas dienesta noteiktos pienākumus, tad viņam nav jādodas cietumā. Probācijas dienesta uzraudzība cilvēkam uzliek zināmus ierobežojumus, un reizēm tas cilvēkam ir grūtāk kā pavadīt savu laiku cietumā. 

Ko uzraudzības laikā dara probācija?

Uzraudzības ietvaros tiek analizēta visa pieejamā informācija - tiesas spriedums, iepriekšējo likumpārkāpumu vēsture, izvērtēšanas ziņojums, ja tāds ir bijis sagatavots, informācija, ko sniedz izglītības iestāde, sociālais dienests u.c. Ļoti daudz laika tiek pavadīts sarunās ar notiesāto. Cilvēka personība tiek izpētīta ļoti smalki, vērtējot sociālos apstākļus, ģimeni, draugus, uzvedību, alkohola lietošanas paradumus, atkarību esamību u.c. Uz iegūtās informācijas pamata tiek veikts riska un vajadzību novērtējums, identificēti nosakāmie pienākumi un sagatavots uzraudzības plāns.

Riska un vajadzību novērtējums ir speciāls instruments, ar kura palīdzību ir iespējams izprast nodarījuma izdarīšanas cēloņus un jauna nodarījuma izdarīšanas iespējamo risku. 
Atbilstoši veiktajam riska un vajadzību novērtējumam probācijas klienti tiek iedalīti trīs risku līmeņos – zema, vidēja un augsta. Jo augstāks risks, ka cilvēks atkārtoti izdarīs noziegumu, jo intensīvāks darbs ar probācijas klientu tiek veikts. Parasti uz katru no apmeklējuma reizēm cilvēkam ir doti dažādi uzdevumi, kas jārealizē. Tieši tāpat tiek izvirzīti mērķi, kas probācijas klientam noteiktā laika posmā jāsasniedz. Ļoti bieži probācijas klienti ir kā mazi bērni – katra uzdevuma veikšana viņaprāt ir ļoti sarežģīta, līdz ar to progress un sociālo iemaņu pilnveidošanās notiek lēni – soli pa solim. Virzīšanās uz priekšu notiek atbilstoši cilvēka spējām un intelektam. 

Atbilstoši veiktajam riska un vajadzību novērtējumam probācijas klienti tiek iedalīti trīs risku līmeņos – zema, vidēja un augsta. Jo augstāks risks, ka cilvēks atkārtoti izdarīs noziegumu, jo intensīvāks darbs ar probācijas klientu tiek veikts.

Visā uzraudzības laikā Valsts probācijas dienests cilvēkam var noteikt vienu vai vairākus šādus pienākumus – ievērot aizliegumu atstāt dzīvesvietu noteiktā diennakts laikā;  ievērot aizliegumu mainīt dzīvesvietu bez Valsts probācijas dienesta piekrišanas; ievērot aizliegumu uzturēties noteiktās sabiedriskajās vietās; ievērot aizliegumu sazināties ar noteiktiem cilvēkiem; ievērot aizliegumu izbraukt no noteiktas administratīvās teritorijas bez Valsts probācijas dienesta atļaujas; ievērot aizliegumu lietot alkoholu un citas apreibinošās vielas; saskaņot ar Valsts probācijas dienesta amatpersonu pārvietošanās maršrutu; piedalīties vienā vai vairākās probācijas programmās; ievērot aizliegumu iegādāties, nēsāt vai glabāt noteiktus priekšmetus; ievērot aizliegumu tuvoties noteiktiem objektiem, vietām vai iestādēm; kriminogēna rakstura problēmu risināšanai apmeklēt Valsts probācijas dienesta norādīto speciālistu, ja nosacīti atbrīvotais piekrīt apmaksāt ar šādu apmeklējumu saistītos papildu izdevumus vai nosacīti atbrīvotajam tas nerada papildu izdevumus; pildīt Valsts probācijas dienesta norādījumus, kas vērsti uz legālu iztikas līdzekļu gūšanu vai sadzīves jautājumu risināšanu sociāli pieņemamā veidā.

Ja cilvēks kādu iemeslu dēļ nepilda uzliktos pienākumus, pārkāpj uzraudzības noteikumus vai veic likuma pārkāpumu, Valsts probācijas dienests ziņo tiesai par radušos situāciju. Un tad tiesa lemj, vai persona ir ievietojama brīvības atņemšanas iestādē.

Probāciju vairākos aspektos var salīdzināt ar terapiju, kuras mērķis ir radīt apstākļus, lai cilvēks spētu būt patstāvīgs, tāds, kurš spēj sevi kontrolēt un parūpēties par savām vajadzībām.

Nenoliedzami, ir gadījumi, kad cietumsods ir nepieciešams. Kaut vai tajos gadījumos, kad cilvēka noziedzīgas rīcības riski ir ļoti augsti. Dažkārt īslaicīgs cietumsods der kā “sapurināšanās” līdzeklis – labāk brīvībā, domājot par savu uzvedību, nevis cietumā, apdraudot savu sociālo dzīvi. 
Ja noziedznieks ir cietumā, sabiedrība ir drošībā. Zināmu laiku. Jo kādā brīdī cietumsods beigsies, noziedznieks iznāks brīvībā. Un tad tik un tā jāveic socializācija un integrācija sabiedrībā, bet pēc cietumsoda izciešanas tas parasti ir grūtāk. 

Probāciju vairākos aspektos var salīdzināt ar terapiju, kuras mērķis ir radīt apstākļus, lai cilvēks spētu būt patstāvīgs, tāds, kurš spēj sevi kontrolēt un parūpēties par savām vajadzībām. Pēc probācijas uzraudzības beigām cilvēkam nav liegts vērsties pie dienesta darbiniekiem pēc padoma un atbalsta, ja tāds ir nepieciešams. 

Izciešot sodu neatraujot no sabiedrības (citiem vārdiem sakot, neieslogot cietumā) ir daudz lielākas iespējas cilvēkā veidot sapratni un adekvātu socializācijas procesu.