Pieredze: manam bērnam metās virsū radu draudzīgais suns...

• “Divus gadus vecs zēns piegājis pie pašu suņa, kurš bijis pie ķēdes – suns iekodis sejā.”
• “Trīs gadus vecu meitenīti sakodis kaklā vectēva suns.”
• “Septiņus gadus vecam zēnam, braucot ar velosipēdu, pieskrējis klāt liels suns, iekodis apakšstilbā – trīs kostas brūces.”
• “11 gadus vecs zēns skrējis, un nezināms suns iekodis augšstilbā - divas brūces.”

Tie ir tikai daži no Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMP) šī gada izsaukumu ilustratīvajiem piemēriem. Pērn, piemēram, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā (BKUS) pēc palīdzības pēc dzīvnieku kodumiem vērsās 889 bērni. Kopumā cietušo skaits varētu būt lielāks, jo, ja traumas nav smagas, bērni vai nu tiek vesti pie ģimenes ārsta, vai arī vispār nevēršas pēc palīdzības ārstniecības iestādēs.

Tomēr, kāpēc tā notiek, vai vienmēr pie vainas ir agresīvi, neaudzināti suņi un nepieskatīti bērni? Kādās brīvdienās pārliecinājos, ka tas var notikt ar ikvienu no mums. Vai mēs, vecāki, maz zinām kā īsti ir jārīkojas.

Suns metās bērnam virsū. Reāls stāsts
Devāmies baudīt vasaras atvaļinājumu laukos pie radiem. Saulaina diena, divgadīgais bērns priecīgi skraidelē pa dārza taciņu, rokas mētādams, ūjinādams. Turpat blakus stāv un sarunājas vairāki pieaugušie, nedaudz tālāk guļ radinieku suns – vilku jauktenis. Bērns atstāts bez uzraudzības? Nē. Suns agresīvs? Arī ne.

Vienā no tādiem bērna skrējieniem pa taciņu, kaut kas acīmredzot sunim galvā saslēdzās, tas pēkšņi pietrūkās kājās un, ausis pieglaudis, metās bērnam virsū.

Un tomēr, vienā no tādiem bērna skrējieniem pa taciņu, kaut kas acīmredzot sunim galvā saslēdzās, tas pēkšņi pietrūkās kājās un, ausis pieglaudis, metās bērnam virsū. Uz saimnieka atkārtotiem saucieniem apstāties, suns nereaģēja. Es, saprotot, ka nepaspēšu pie bērna pieskrien pirmā, sāku skaļi saukt, kas nu man tajā brīdī iešāvās prātā. Pirmkārt, saucu bērnam, lai tas apstājas, pārtrauc skriet. Un otrkārt, saucu suni, lai tas vācas prom. Bērns apstājās, suns saminstinājās, sāka skatīties uz mani, pieskrējis, piedūra purnu bērnam pie sejas un tad jau arī es biju pieskrējusi un nostājos starp suni un bērnu. 
Skarbākās atklāsmes – viss notiek ļoti ātri, nav laika apdomāties, ir jāzina, kā rīkoties. Nepaļaujaties uz to, ka apkārtējie iejauksies un jums palīdzēs – neviens no blakusesošajiem pieaugušajiem, kuri turklāt atradās tuvāk bērnam un sunim, ieskaitot pašu suņa saimnieku, necentās aktīvi iejaukties notiekošajā. Fenomens, ko varētu sīkāk paskaidrot kāds psihologs, bet pašos pamatos tas balstās un neapgāžamu pārliecību – kamēr suņa zobi nav bērna sejā, nekas nevar notikt, neviens šādu iespējamību nepieļauj. Respektīvi, daudzus nelaimes gadījumus varētu novērst, ja vien mēs adekvāti, zinoši un atbildīgi rīkotos. Suņa saimnieks, kurš ir arī mazā bērna radinieks, nepainteresējās vai bērnam viss ir kārtībā, bet sāka klaigāt uz mani, ko es te bļaujot uz viņa suni. Diemžēl tādu reakciju variet sagaidīt arī no daudziem jums nepazīstamiem suņu saimniekiem.

Suņa saimnieks, kurš ir arī mazā bērna radinieks, nepainteresējās vai bērnam viss ir kārtībā, bet sāka klaigāt uz mani, ko es te bļaujot uz viņa suni.

Šis ir stāsts ar laimīgām beigām. Tomēr nezuda sajūta, ka viss varēja norisināties arī citādāk un beigties daudz traģiskāk. Tāpēc nolēmu sazināties ar profesionāli, lai noskaidrotu kā šādās situācijās rīkoties.

Profesionāla suņkopja padomi
Vērsos pie – "Latvijas sporta suņkopības federācijas" prezidenta, kuram ir ilggadīga pieredze suņkopībā. Jānis Pavlovskis konsultē cilvēkus gan šādos individuālos gadījumos kā manējais, gan arī lasa lekcijas un vada apmācību kursus suņu īpašniekiem. Ja Jāni uzaicina, viņš labprāt skolās vada izglītojošas nodarbības tieši bērniem par to, kā rīkoties suņu uzbrukumu gadījumā. 

Jebkurā sunī bērna spiegšana, roku vicināšana, skriešana var atmodināt dabiskos instinktus, respektīvi – suns metas medīt. 

Kā izrādījās, lai cik nevainīga, idilliska un droša no malas var izskatīties situācija, jebkurā sunī bērna spiegšana, roku vicināšana, skriešana var atmodināt dabiskos instinktus, respektīvi – suns metas medīt. Gan laukos, gan pilsētās daudzi suņi nav apmācīti un suņu īpašnieks pārvērtē savas spējas krīzes situācijās panākt no suņa respektu un paklausību. Arī šajā situācijā eksperta vērtējums bija viennozīmīgs – suns nav mācīts. Svarīgi ir saglabāt mieru, jo agresija pret suni rada tieši tādu pašu atbildes reakciju. Pareizi bija panākt, lai bērns apstājās. Pietuvojoties bērnam, jānostājas starp bērnu un suni, bērnu pagriežot pret sevi, piespiežot viņa galvu sev klāt vai bērns jānostāda sev aiz muguras. Mierīgi, kājas saliktas kopā, nevicinoties ar rokām jāskatās pāri sunim, izvairoties no acu kontakta, nekustoties vai lēnām kāpjoties atpakaļ. Tiesa gan, ja zobains konflikts ir neizbēgams, tad mazāk traumatiski, ja suns sakož pieaugušo, nevis bērnu, jo šādā vecumā suņa zobu augstumā bērnam ir galva, seja, kakls un traumas var būt ļoti smagas. Jo ātrāk, jo labāk bērnam ir jāmāca kā izturēties suņa klātbūtnē, ko drīkst darīt un ko nedrīkst, kā izturēties, ja suns ir agresīvs, ja suns uzbrūk, ja priekšā iznāk klaiņojošu suņu bars. 

Gan laukos, gan pilsētās daudzi suņi nav apmācīti un suņu īpašnieks pārvērtē savas spējas krīzes situācijās panākt no suņa respektu un paklausību.

Šausminošie BKUS dati

Kā liecina BKUS dati, 2014. gadā no 889 bērniem, kuri vērsās pēc palīdzības, 207 bija nepieciešama ārstēšanās slimnīcā. Visvairāk bērnus sakož tieši vasaras mēnešos, laikā no aprīļa līdz septembrim. Tad suņi vairāk atrodas ārā, kā arī cilvēki ir daudz aktīvāki – pastaigājas, brauc ar velosipēdiem, skrien utml. Daļa negadījumu notiek sabiedriskās vietās (uz ielām, pagalmos), taču ir daudz situāciju, īpaši bērnu gadījumos, kad sakož ģimenes, radu vai draugu mīluļi, proti – zināmi suņi.

Bērniem līdz trīs gadu vecumam biežāk tiek traumēta galva, seja, kakls un rokas. Lielākiem bērniem un pusaudžiem suņi nodara traumas rokām un kājām, visbiežāk tās ir plēstas brūces. Kodumi var būt arī ārkārtīgi smagi, piemēram, šī gada pavasarī BKUS vienu brīvdienu laikā palīdzība bija nepieciešama diviem bērniem (divus gadus vecam zēnam un trīs gadus vecai meitenei) ar plašām, dziļām un plēstām brūcēm. Vienam no bērniem bija arī galvaskausa kaulu bojājumi. Tāpat arī jāpiemin, ka suņa kodumi dzīst slikti, nereti struto. Pēc suņa koduma paliek ne tikai plēsta brūce, žokļu radītais sitiens ir izveidojis hematomu, šajā vietā tiek traucēta asins cirkulācija un rodas labvēlīga augsne dažādu mikroorganismu attīstībai. Arī tad, ja kodums ir nebūtisks, daudziem suņu sakostajiem bērniem pēc pirmās palīdzības ir jāatgriežas BKUS, lai turpinātu potēšanās kursu pret trakumsērgu. Visbeidzot, bieži paliekošākās ir nevis rētas, bet tieši psiholoģiskā trauma un bailes no dzīvniekiem, kas var saglabāties visu mūžu. 

Ja zobains konflikts ir neizbēgams, tad mazāk traumatiski, ja suns sakož pieaugušo, nevis bērnu, jo šādā vecumā suņa zobu augstumā bērnam ir galva, seja, kakls un traumas var būt ļoti smagas.

Lielākā atbildība par bērna drošību jāuzņemas vecākiem. Nevar vainot suni, ja vecāki mazu bērnu ir atstājuši bez uzraudzības kopā ar suni, vai nav spējuši bērnam izskaidrot kādi ir pamatprincipi saskarsmē ar dzīvniekiem. 

NMP dienesta mediķi aicina vecākus mācīt saviem bērniem, ka nedrīkst aiztikt svešus suņus, suņus bez uzpurņiem (jāatceras gan, ka suns spēj iekost arī ar uzpurni), kā arī pārrunāt ar bērnu, kā uzvesties mājdzīvnieka tuvumā – netuvoties ķēdes sunim, suņa ēdiena traukam, nenodarīt dzīvniekam sāpes, jo suns, sevi aizsargājot, var iekost utt.

Suņa saimniekam jāapzinās, ka nekad nevar zināt, kā suns reaģēs uz svešinieku. Esiet kritiski, ja suņa saimnieks apgalvo, ka viņa suns nekož. Kož visi, kuriem ir zobi mutē, jautājums tikai – kādā situācijā. Jāatceras, ka suns kā apdraudējumu var uztvert arī kādu neapdomīgu vai straujāku kustību. Piemēram, kādu 3 gadus vecu zēnu rokā sakoda radinieku, pie kuriem ciemojās, suns, kad zēns uzstājīgi lika rociņu sunim klāt, jo gribējis, lai suns to nolaiza (NMP dienesta dati). Saimniekam jānodrošina, ka suns nevar izlīst cauri sētas spraugai vai mājas nožogojumam un apdraudēt garāmgājējus. Domājot par savu un apkārtējo drošību, saimniekiem jāparūpējas, ka mājdzīvnieks saņem potes pret trakumsērgu un tam būtu ieraksts potēšanas pasē, kā arī, izvedot suni uz ielas, jālieto pavada.

Kā rīkoties, ja negadījums tomēr ir noticis.
Ja suņa kodums ir neliels, NMP dienests iesaka vērsties tuvākajā ārstniecības iestādē vai sazināties ar savu ģimenes ārstu. Ir iespējams konsultēties ar mediķiem par tālāko rīcību, zvanot uz ģimenes ārstu konsultatīvo tālruni 66016001 (darba dienās no 17:00 vakarā līdz 8:00 no rīta, brīvdienās – visu diennakti). Savukārt, ja ir dziļas vai lielas brūces, spēcīga asiņošana vai suņa kodums ir bīstamās vietās (galvā, sejā, kakla rajonā, tuvu pie lielajiem asinsvadiem, daļēji atrautas ķermeņa daļas u.c.) – saukt neatliekamo medicīnisko palīdzību, zvanot 113.

Eiropā ļoti daudzās valstīs pirmsskolas un mazo klašu skolēni tiek intensīvi izglītoti, kā jārīkojas situācijā, ja ir saskarsme ar potenciāli bīstamu vai agresīvu dzīvnieku. Latvijā šādas informatīvas drošības kampaņas nav, lai gan suņu kodumu statistika apliecina, ka tas būtu nepieciešams. Kā izrādījās, savulaik suņkopības mācību un sporta instruktors Jānis Pavlovskis ir izrādījis iniciatīvu un vēlmi izveidot informatīvus un izglītojošus materiālus skolām. Tomēr atbildīgo amatpersonu vidū atbalstu neatrada. Varbūt ir pienācis laiks atkārtoti izskatīt iespēju šādu materiālu izveidei un izdalei skolās? Aktuāls ir jautājums ne tikai par suņiem, bet potenciāli bīstamiem un agresīviem dzīvniekiem kopumā, piemēram, mežacūkām. 

Paldies par sniegto informāciju Jānim Pavlovskim, NMO dienesta komunikācijas nodaļas vadītājai Ilzei Bukšai un BKUS komunikāciju un mārketinga daļas vadītājai Dacei Preisai.

Autore: Inta Dimante-Deimantoviča, speciāli Mammamuntetiem.lv