Pusdienlaika gulēšana un nakts miegs bez histērijām. Kā to panākt?

Ar gulēšanu nevajag draudēt

Kādreiz, kad puikam nāk virsū samiegojušies niķi, es apjautājos: „Dēliņ, parādi actiņas, tev laikam miedziņš nāk? Jā, tiešām nāk, aiziesim pagulēt, tad nebūs jāniķojas, nebūs jāraud.” Taču to es nesaku kā draudus, sak, beidz pinkšķēt, citādi iesi gulēt. Bet gan draudzīgi un skaidrojoši — izgulēties ir forši, tas dod spēku atkal spēlēties, atpūties bērniņš ir smaidīgs.

Ap divu gadu vecumu kā ikvakara gulētiešanas rituālu mēs ieviesām pasakas lasīšanu. Atzīšos gan, ka daždien tas nebija viegli un prasīja lielu saņemšanos, jo kuram gan kādreiz neuzmācas slinkums? Tāpēc šo pienākumu godprātīgi dalījām ar vīru. Sākumā lasījām vienu no divām pasākām pēc bērna izvēles — Mauglis vai Septiņi kazlēni —, jo kaut kur esmu sasmēlusies zināšanas, ka bērniem patīk, ja lietas atkārtojas. Rezultātā pēc kāda laika mazais jau citēja līdzi šo pasaku pat vissarežģītākās vietas.

Pasakas kā vakara rituāls

Taču neba šī pasaku zināšana no galvas ir būtiskākais. Svarīgi ir tas, ka pasakas lasīšana puikam sagādāja prieku un gultiņā viņš lēca nekurnēdams. Un otra svarīgā lieta — šādā veidā bērns apguva daudz jo daudz iepriekš nedzirdētu vārdu. Jautājumi par pasakā notiekošo no divgadnieka bira kā no pārpilnības raga. Kas ir mazulis? Kas ir vēdeklis? Kas ir divatā? Kāpēc māmiņa atstāja kazlēnus mājās?

Jautājumi par pasakā notiekošo no divgadnieka bira kā no pārpilnības raga. Kas ir mazulis? Kas ir vēdeklis? Kas ir divatā? Kāpēc māmiņa atstāja kazlēnus mājās?

Lai izskaidrotu, dažas atbildes vajadzēja demonstrēt praktiski. Piemēram, ko nozīmē, ka Mauglis iemācījās skriet uz četrām kājām kā vilks? Vai arī — kāpēc ļaunais vilks sev uz kājām bēra miltus? Tiesa gan, pēc eksperimenta ar miltiem Klāvs vēl ilgi pēc tam lūdza, lai viņam uzber tos uz kājām...

Ar laiku Klāva tētis pagura lasīt pasakas un sāka sacerēt savējās. Kad dēls arī man sāka pieprasīt, lai izstāstu pasaku par Mocīti, Klāvu un Žirafi vai Mocīti, desumaizi un Klāva dzimšanas dienu, vai vēl kādu citu stāstu pēc bērna tobrīd svarīgiem atslēgas vārdiem, es dažkārt piktojos — pēc garas darbadienas man vieglāk ir nolasīt kāda sacerējumu, nevis sacerēt pašai, savukārt vīram gluži pretēji... Lai gan, protams, es saprotu, ka ierādīt bērnam izdomāt pasaku ir krietni vien vērtīgāk. Vienu pasaku sadomājusi, secināju, ka apputējušos fantāzijas nostūrus patiešām ir vērts šad un tad paspodrināt!

Vakaros, kad spēki galīgi pasīkuši, uzreiz ar dēlu vienojos, ka šoreiz izstāstīšu tikai vienu pasaciņu un nodziedāsim, teiksim, divas viņa izvēlētas dziesmiņas.
 

Uzmanība tikai bērnam

Ar laiku minētās divas pasakas nomainījām pret dzejoļu grāmatiņu, vēlāk pārgājām pie Sprīdīša bibliotēkas un citām Klāva plauktā ienākušām grāmatām. Tiesa gan, tagad, kad Klāvam ir nedaudz pāri trim gadiem, grāmatas vakaros lasām mazāk, taču tas nenozīmē, ka vakara rituāla, kura laikā 100% uzmanība tiek veltīta tikai bērnam, mums nav. Ir! Pasakas uz brīdi nomainīja Domino, vienu vakaru uzspēlējām Cirku, bet tad ar vīru sabijāmies, ka tā ir pārāk riskanta spēle, jo var ievilkties līdz pusnaktij! Tagad pirms gulēšanas Klāvs vai nu tēlo, ka mūsu gultā spēlē hokeju, un vienam no vecākiem jābūt skatītājos, kas sauc „Dinamo! Vārtus! Vārtus!”, vai arī uzstājas ar koncertu. Mēs ļaujam padraiskoties un aplaudējam mazajam. Tad saņemam pa vakara bučiņai un puika skrien uz savu gultiņu.

Biju mazliet pat pārsteigta, ka bērns (turklāt ne tai mierīgākajā vecumā) un miegs ir divas savienojamas lietas. Nē, nav tā, ka gluži nekad mūsu dēls nav iebildis pret ierosinājumu iet pagulēt — īpaši tas attiecas uz diendusu. Tomēr tas nekad nav izvērties par histēriju vai dusmīgu raudāšanu, turklāt mūsu kontā ir arī mirkļi, kad zēns pats aiz noguruma saka: „Mammīt, man laikam jāiet pagulēt.”
 

Inga Akmentiņa-Smildziņa, mammamuntetiem.lv vadītāja