Kā reaģēt uz sveša cilvēka vardarbību pret svešu bērnu?

"Vakariņojot uz balkona, ar vīru sadzirdējām bērna raudāšanu. Ziņkārības vadīta, piecēlos un ieraudzīju - bērns guļ uz trotuāra, skaļi brēc un nav nomierināms. Māte uz bērnu pabļauj, sāk viņu celt augšā - raustot un purinot. Tad māte piecēla bērnu (2-4.g.) un sāka kratīt. Es uzsaucu, lai nekrata bērnu, uz ko viņa pagriezās pret mani un sāka kliegt,  lai nejaucos, ja nezinu situāciju. Piedraudēju ar pašvaldības policiju. Tad iznāca mans vīrs un teica, lai nomierinās. Pretī saņēmām 100 nelaipnus vārdus... Sadzirdot mūsu strīdu, bērns mazliet nomierinājās. Radās jautājums - kā apkārtējiem PAREIZI reaģēt uz vardarbību? "

Atbild psihoterapeite Līga Bernāte: "Redzot, ka bērns guļ uz ielas un kliedz, protams, ir grūti novērtēt, kādas tam ir iemesls. Jūsu minētajā gadījumā šāda uzvedība ir ļoti raksturīga bērnam minētajā vecumposmā. Var diskutēt, ko darīt un kā būtu pareizāk rīkoties šādās situācijās. Jo  parasti svešiem cilvēkiem nav jāiejaucas bērnu audzināšanā ar padomiem, aizrādījumiem, komentāriem un skatieniem.

Mūsu sabiedrība kopumā ir diezgan vienaldzīga un pasīva, tādēļ ir labi un apsveicami, ja apkārtējie iesaistās un mazo sabiedrības locekli aizstāv. 

Tomēr ir viens izņēmums - ja pret bērnu izturas vardarbīga. Bērna kratīšana ir vardarbība! Mūsu sabiedrība kopumā ir diezgan vienaldzīga un pasīva, tādēļ ir labi un apsveicami, ja apkārtējie iesaistās un mazo sabiedrības locekli aizstāv. Tādējādi mēs darām zināmu viņam, ka šāda izturēšanās nav normāla, bet vecākam aizdomāties par savu rīcību.

Visticamāk, ka viena šāda reize vecāku neizmainīs, toties varbūt liks aizdomāties par savu rīcību. Protams, iespējams, ka vardarbība tiks pārnesta uz mājām. Tas, ka kāds nebija vienaldzīgs, dos bērnam cerību. Pieaugot, bērns uzdrošināsies meklēt palīdzību, jo būs guvis apstiprinājumu tam, ka vecāks tā nedrīkst pret viņu izturēties un tā nav pareizi.


Tam, kurš uzdrīkstas aizrādīt, būtu jāizvērtē arī sava drošība, jo diez vai vajadzētu aizrādīt agresīvam un iereibušam cilvēkam. Tādos gadījumos uzreiz būtu nepieciešams izsaukt policiju.

Ja situācija nav tik kritiska, tad droši vien svarīgi ir aizrādīt un iejaukties bez agresijas, lamāšanās (tas nobiedētu bērnu bērnu vēl vairāk) un moralizēšanas.

Svarīgi ir teikt, to, ko jūs redzat "Jūs nedrīkstat vai jums nav tiesību  sist, kartīt, lamāt savu bērnu." Var pat neko vairāk neteikt un nemācīt. Var pieminēt citas audzināšanas metodes, ja ir iespēja garākai sarunai.  Ja cilvēki ieklausās, var ieteikt, kur vērsties pēc palīdzības un dalīties savā bērnu audzināšanas pieredzē.

Ja bērns ir lielāks un gatavs runāt pats, varat prasīt viņam, kas ir noticis. Vai ar viņu viss kārtībā un vai nevajag palīdzību? Ja kas tāds notiek ar kaimiņu bērniem un regulāri, tad gan būtu svarīgi vērsties policijā vai bāriņtiesā.

Būtībā bērnu tiesību likums paredz, ka par vardarbību pret bērnu ir jāziņo attiecīgām instancēm jebkuram sabiedrības loceklim. Kad to darīt? Tas ir katra paša sirdsapziņas jautājums. Situācijās, kurās nevar viennozīmīgi saprast, kas notiek, es ieteiktu klausīt savai intuīcijai un pajautāt, kas notiek, tādējādi vismaz liekot noprast, ka esat ievērojuši to, kas notiek."

Lasi arī: "Vai ir iespējams ziņot par pārkāpumiem pret bērniem ANONĪMI"
 

Jau iepriekš rakstīts, ka Bērnu tiesību aizsardzības likuma 73. panta 1. daļā paredz "Katra iedzīvotāja pienākums ir sargāt savu un citu bērnu drošību, ne vēlāk kā tajā pašā dienā ziņot policijai, bāriņtiesai vai citai bērna tiesību aizsardzības institūcijai par jebkādu vardarbību un noziedzīgu nodarījumu vai administratīvu pārkāpumu pret bērnu, par viņa tiesību pārkāpumu vai citādu apdraudējumu, kā arī tad, ja personai ir aizdomas, ka bērnam ir priekšmeti, vielas vai materiāli, kas var apdraudēt paša bērna vai citu personu dzīvību vai veselību".