Kā reaģēt uz sveša cilvēka vardarbību pret svešu bērnu?
Vardarbīga attieksme pret bērniem un līdzcilvēku vienaldzība ir pēdējā laika aktuālākās tēmas sabiedrībā. Arī Latvijas ģimeņu organizācija "Mammamuntietiem.lv" saņem vēstules, kurās tiek lūgts paskaidrot, kā būtu jārīkojas šādās situācijās.
"Vakariņojot uz balkona, ar vīru sadzirdējām bērna raudāšanu. Ziņkārības vadīta, piecēlos un ieraudzīju - bērns guļ uz trotuāra, skaļi brēc un nav nomierināms. Māte uz bērnu pabļauj, sāk viņu celt augšā - raustot un purinot. Tad māte piecēla bērnu (2-4.g.) un sāka kratīt. Es uzsaucu, lai nekrata bērnu, uz ko viņa pagriezās pret mani un sāka kliegt, lai nejaucos, ja nezinu situāciju. Piedraudēju ar pašvaldības policiju. Tad iznāca mans vīrs un teica, lai nomierinās. Pretī saņēmām 100 nelaipnus vārdus... Sadzirdot mūsu strīdu, bērns mazliet nomierinājās. Radās jautājums - kā apkārtējiem PAREIZI reaģēt uz vardarbību? "
Atbild psihoterapeite Līga Bernāte: "Redzot, ka bērns guļ uz ielas un kliedz, protams, ir grūti novērtēt, kādas tam ir iemesls. Jūsu minētajā gadījumā šāda uzvedība ir ļoti raksturīga bērnam minētajā vecumposmā. Var diskutēt, ko darīt un kā būtu pareizāk rīkoties šādās situācijās. Jo parasti svešiem cilvēkiem nav jāiejaucas bērnu audzināšanā ar padomiem, aizrādījumiem, komentāriem un skatieniem.
Mūsu sabiedrība kopumā ir diezgan vienaldzīga un pasīva, tādēļ ir labi un apsveicami, ja apkārtējie iesaistās un mazo sabiedrības locekli aizstāv.
Tomēr ir viens izņēmums - ja pret bērnu izturas vardarbīga.
Bērna kratīšana ir vardarbība! Mūsu sabiedrība kopumā ir
diezgan vienaldzīga un pasīva, tādēļ ir labi un apsveicami, ja
apkārtējie iesaistās un mazo sabiedrības locekli aizstāv. Tādējādi
mēs darām zināmu viņam, ka šāda izturēšanās nav normāla,
bet vecākam aizdomāties par savu rīcību.
Visticamāk, ka viena šāda reize vecāku neizmainīs, toties varbūt
liks aizdomāties par savu rīcību. Protams, iespējams, ka
vardarbība tiks pārnesta uz mājām. Tas, ka kāds nebija vienaldzīgs,
dos bērnam cerību. Pieaugot, bērns uzdrošināsies meklēt
palīdzību, jo būs guvis apstiprinājumu tam, ka vecāks tā nedrīkst
pret viņu izturēties un tā nav pareizi.
Tam, kurš uzdrīkstas aizrādīt, būtu jāizvērtē arī sava drošība, jo
diez vai vajadzētu aizrādīt agresīvam un iereibušam cilvēkam. Tādos
gadījumos uzreiz būtu nepieciešams izsaukt policiju.
Ja situācija nav tik kritiska, tad droši vien svarīgi ir aizrādīt
un iejaukties bez agresijas, lamāšanās (tas nobiedētu bērnu
bērnu vēl vairāk) un moralizēšanas.
Svarīgi ir teikt, to, ko jūs redzat "Jūs nedrīkstat vai
jums nav tiesību sist, kartīt, lamāt savu
bērnu." Var pat neko vairāk neteikt un nemācīt. Var pieminēt
citas audzināšanas metodes, ja ir iespēja garākai
sarunai. Ja cilvēki ieklausās, var ieteikt, kur
vērsties pēc palīdzības un dalīties savā bērnu
audzināšanas pieredzē.
Ja bērns ir lielāks un gatavs runāt pats, varat prasīt viņam, kas ir noticis. Vai ar viņu viss kārtībā un vai nevajag palīdzību? Ja kas tāds notiek ar kaimiņu bērniem un regulāri, tad gan būtu svarīgi vērsties policijā vai bāriņtiesā.
Būtībā bērnu tiesību likums paredz, ka par vardarbību pret bērnu ir
jāziņo attiecīgām instancēm jebkuram sabiedrības
loceklim. Kad to darīt? Tas ir katra paša sirdsapziņas
jautājums. Situācijās, kurās nevar viennozīmīgi saprast, kas
notiek, es ieteiktu klausīt savai intuīcijai un pajautāt, kas
notiek, tādējādi vismaz liekot noprast, ka esat ievērojuši to, kas
notiek."
Lasi arī:
"Vai ir iespējams ziņot par pārkāpumiem pret bērniem
ANONĪMI"
Jau iepriekš rakstīts, ka Bērnu tiesību aizsardzības likuma 73. panta 1. daļā paredz "Katra iedzīvotāja pienākums ir sargāt savu un citu bērnu drošību, ne vēlāk kā tajā pašā dienā ziņot policijai, bāriņtiesai vai citai bērna tiesību aizsardzības institūcijai par jebkādu vardarbību un noziedzīgu nodarījumu vai administratīvu pārkāpumu pret bērnu, par viņa tiesību pārkāpumu vai citādu apdraudējumu, kā arī tad, ja personai ir aizdomas, ka bērnam ir priekšmeti, vielas vai materiāli, kas var apdraudēt paša bērna vai citu personu dzīvību vai veselību".