Par sevi pārliecināts un drošs bērns - neērts sabiedrībai un vecākiem
Pastāv uzskats, ka bērna drošības izjūtas veidošanā svarīgs ir viņa pirmais dzīves gads. Tas ir laiks, kad mazulis caur saviem vecākiem vai aprūpes personu iepazīst sevi un apkārtējo pasauli.
Tas, cik bērns būs drošs, atkarīgs no tā, cik mamma, tētis vai
aprūpes persona būs spējīgi atsaukties bērna signāliem, jo šie
cilvēki ir tie, kuri veido piesaistes attiecības ar bērnu, tādējādi
kļūstot par svarīgākajiem cilvēkiem bērna dzīvē.
Vecāku attiecības ar ... saviem vecākiem
Mazuļa piedzimšana izraisa daudz dažādu emociju un izjūtu vecākiem,
sākot no prieka, beidzot ar lielu apjukumu, izmisumu un
bezpalīdzību. Neizpaliek arī bailes un šaubas par to, vai es
kā vecāks ar visu tikšu galā.
Salīdzinoši ātrā laikā vecāki saprot, ka mazulim nepietiek ar to,
ka viņu pabaro, pārtin un noliek gulēt. Bērniņš prasa attiecības –
kontaktu ar vecāku. Tieši kontakta veidošana ar bērnu ir lielākais
izaicinājums, jo nereti vecākiem pašiem ir gana sarežģītas
attiecības ar saviem vecākiem. Bērna piedzimšana aktualizē tās
izjūtas, ko vecāki piedzīvojuši savā ģimenē.
Droši un pārliecināti bērni nav ērti ne vecākiem, ne skolotājiem, ne sabiedrībai, jo šādi bērni prasa, ka ar viņiem veido kontaktu un sadarbību, viņi prasa, lai lietas un notikumi tiek skaidroti.
Bērnībā piedzīvotās izjūtas var būt par traucēkli drošu un
atbalstošu attiecību veidošanā ar savu bērnu. Tas nozīmē, ka
tieši vecāku uzvedība un psihoemocionālais stāvoklis nosaka to, vai
bērns būs drošs vai nedrošs par sevi un apkārtējo pasauli.
Kā izpaužas emocionālā nedrošība
Bērna nedrošību galvenokārt raksturo četri aspekti. Pirmie trīs
aspekti ir saistīti ar bērna iniciatīvu izrādīšanu.
Nedroši bērni maz rāda darbības iniciatīvas –
piemēram, spēlējoties ar mantām, viņi īsti nezina, ko ar tām darīt,
viņi nedroši kaut ko ņem, nav pārliecināti, kur to likt utt.
Darbojoties smilšu spēles kabinetā, esmu ievērojusi, ka nedrošiem
bērniem ir grūtības izvēlēties figūriņas no plaukta. Tad, kad ir
izvēlējušies, uzmanīgi, lēni tām pieskaras, ņem ārā no plaukta, vēl
uzmanīgāk izvieto smilšu kastē. Tas viss notiek ļoti lēni.
Tāpat nedrošiem bērniem ir maz verbālo iniciatīvu
– viņiem ir grūti pastāstīt, ko viņi dara, kāpēc to dara, kāda ir
nozīme tam, kas tiek darīts. Uz jautājumiem bērns bieži vien
atbild ar vārdu: „Nezinu.” Vai neatbild vispār.
Nedrošiem bērniem ir grūtības arī ar emocionālo
iniciatīvu izrādīšanu – viņiem ir grūtības pastāstīt, kā
viņi jūtas, viņiem ir grūti parādīt kā viņi jūtas, lai citiem būtu
skaidrs, kas ar viņiem notiek. Tāpat viņiem ir grūtības atpazīt
citu cilvēku emocijas.
Nedrošus bērnus bieži vien pavada trauksme un bailes
pazaudēt vecākus. Viņiem ir bailes palikt vieniem bez
vecāka. Kabinetā ik pa laikam es novēroju situāciju, ka bērns
baidās viens pats nākt pie manis un būvēt smilšu bildi, viņam
vajag, lai mamma ir klāt. Reizēm viņi tik ļoti pielīp, piespiežas
pie vecāka, ka rodas izjūta – „es bez mammas esmu pazudis”. Šajā
gadījumā ir vērts aizdomāties, vai vecākam kaut kādā mērā ir
izdevīgi, ka bērns viņam tik ļoti pieķeras, jo, varbūt, bērns ar
savu nedrošību aizpilda vai nomaskē grūtības, kas radušās pāra
attiecībās, jo, kamēr bērnam ir grūtības, pāra grūtību risināšanai
nav laika.
Ceturtais aspekts – nedrošiem bērniem ir grūtības veidot
un sarunas laikā noturēt acu kontaktu. Viņi maz vai nemaz
neskatās uz savu sarunu vai spēļu biedru, ja arī kaut ko par sevi
stāsta, tad neskatās uz to, kam stāsta.
Kā veidojas drošs bērns
Drošs bērns veidojas tad, kad viņš var īstenot savas iniciatīvas un
vecāki šīs iniciatīvas pieņem, atbalsta un apstiprina. Jo vairāk
bērns īsteno savas idejas, jo pārliecinātāks un drošāks par sevi
kļūst. Bet jāsaka, ka droši un pārliecināti bērni nav ērti ne
vecākiem, ne skolotājiem, ne sabiedrībai, jo šādi bērni prasa, ka
ar viņiem veido kontaktu un sadarbību, viņi prasa, lai lietas un
notikumi tiek skaidroti.
Tāpēc nedroši bērni ir vieglāk manipulējami, viņi pakļaujas vecāku
prasībām, kā rezultātā viņi ir ērtāki gan vecākiem, gan sabiedrībai
kopumā. Nedroši bērni neuzdrošinās paši kaut ko uzsākt, viņiem ir
grūti iedraudzēties un veidot attiecības, jo viņi sevi nepazīst, kā
arī šādi bērni ir pieraduši īstenot vecāku vēlmes un iniciatīvas.
Nedrošs bērns vēlāk kļūst par nedrošu pieaugušo, kam ir grūtības
veidot ne tikai partnerattiecības, bet ir arī grūtības būt par
atbalstošu vecāku, kolēģi, draugu. Bērna nedrošība var slēpties aiz
dusmu un agresijas maskas.
Atbalstīt, iedrošināt un ļaut būt radošam
pašam
Reiz pie manis uz konsultācijām nāca 7 gadus vecs puika, kurš bija
dusmīgs un agresīvs. Man ar viņu bija ļoti grūti veidot kontaktu.
Lai redzētu, kā mamma atbalsta viņa iniciatīvas, es lūdzu nofilmēt
mazu video, kur bērns spēlējas, bet mamma ir blakus. Video analīzē
redzēju, ka, spēlējoties ar lego klučiem, zēns darīja to, ko mamma
viņam teica. Ja arī viņam bija kāda ideja, ko darīt, mamma šo ideju
neatbalstīja, bet piedāvāja savu. Kad par šo situāciju runāju ar
mammu, viņa man uzdevu jautājumu: „Bet kā tad viņš pats zinās, ja
es neteikšu priekšā?”
No vienas puses loģisks jautājums, bet stāsts ir par to, ka bērnam
ir jāattīsta savs radošums, jāīsteno pašam savas idejas, lai viņš
būtu par sevi pārliecināts un piedzīvotu izjūtu, ka var un ir
spējīgs kaut ko īstenot pats saviem spēkiem. Arī zīdainis pats
mācās turēt galviņu un pēc tam velties - tā ir viņa iniciatīva, mēs
kā vecāki tur neko nevaram ietekmēt, jo tas notiek dabiski. Mūsu
uzdevums ir šīs bērna iniciatīvas apstiprināt un par tām
priecāties, jo tas ir tas, ko bērns ir paveicis pats : „Re kā tev
sanāk, tu turi galvu, malacis!” No šī teikuma bērns saņem to, ka
vecāks viņu redz, ar viņu viss ir kārtībā, viņš emocionāli jūtas
piepildīts ar labām izjūtām un tas ir kā stimuls tālākai
attīstībai.
Līdzīgi ir ar lielākiem bērniem – viņiem piemīt iniciatīvas, tikai
šīm iniciatīvām ir vajadzīgs atbalsts – apstiprinājums – no
pieaugušā. Tas nekas, ka no sākuma šīs iniciatīvas ir maz un
nedrošas, saņemot apstiprinājumu, tās kļūst vairāk, bērns kļūst
drošāks un vairāk uzdrošinās rādīt un darboties.
Lai bērns iegūtu drošības izjūtu, bieži vien jāmainās arī vecākiem. Ja vecāks ir veiksmīgs savā profesijā, tas nenozīmē, ka viņš būs veiksmīgs arī kā vecāks. Par vecāku nepiedzimst, par to kļūst, esot kopā ar bērnu un apzinoties, to, kas man kā vecākam ir jādara, lai es iegūtu sajūtu, ka esmu laba mamma vai tētis. Bieži vien konsultāciju laikā, kad es vecākiem uzdodu šo jautājumu: „Kā tu jūties kā mamma/tētis”- es saņemu atbildi : „Slikta/ slikts...”.
To sakot, acīs parādās asaras. Ir bezspēcības izjūta. Ir
vilšanās, ka nesanāk būt par labu mammu vai tēti un neskaitāmās
izlasītās grāmatas par bērna audzināšanu arī nepalīdz. Mēs esam
pilni ar dažādām teorijām un labi izglītoti, tāpēc, esot kopā ar
bērnu, ir jākļūst praktiskiem - mums ir jāatgriežas pie saskarsmes
un komunikācijas pamatelementiem, kas rada labas izjūtas.
Pozitīva interakcija maziem bērniem var labvēlīgi ietekmēt viņu
dzīvi visā garumā. Prasmīgi vecāki katru dienu ierauga bērna
iniciatīvas, seko tām, regulē tās, vada tās strukturētā, uz mērķi
orientētā, mērķtiecīgā veidā. Tas ir tas, ko esam iemācījušies no
saviem vecākiem, bet ja neesam – tad mācāmies tagad, speciālista
pavadībā, lai mums pašiem būtu laba sajūta par sevi kā vecākiem un,
lai mūsu bērns būtu sevī drošs un laimīgs.
Autors: Inese Taube, psiholoģe, Marte Meo terapeite un smilšu
spēles metodes praktizētāja
Raksts veidots sadarbībā ar Latvijas Smilšu Spēles terapijas biedrību