Bērns vēl nerunā! Kad uztraukties par bērna spējām runāt, izplatītākie problēmu cēloņi

Logopēde Vita Skramane atzīst, ka vecāki bieži jautā, ko darīt, ja bērns nerunā, bet atbilde nav viennozīmīga, jo vispirms ir jāizvērtē, ko nozīmē – nerunā. Vienam nerunā nozīmē, ka tiešām nerunā nevienu vārdu, otram tas nozīmē, ka vienkārši bērnam ir neliels vārdu krājums.
 

Pirms risina problēmu, jāuzzina cēloņi

Ja bērns pie logopēda atnāk kā balta lapa – tas nozīmē, ka nekad ne uz kādām pārbaudēm nav bijis, tad visbiežāk bērns tiek vispirms tik un tā nosūtīts pie neirologa, rehabilitologa, uz dzirdes pārbaudi, jo logopēdiskā problēma jeb nerunāšana nekad nav viena pati. Tai visbiežāk apakšā ir kāda neiroloģiska rakstura problēma. Tā var būt dzemdību trauma, skābekļa bads dzemdību laikā, pārāk ātras dzemdības  vai tieši pretēji – pārāk ilga pasaulē nākšana. Varbūt bērns ir dzimis nedaudz pirms laika. Varbūt tieši pārnēsāts. Šie visi apstākļi var ietekmēt runas attīstību. Tāpēc logopēdam ir svarīgi saprast runas attīstības traucējumu cēloņus.

Diemžēl, lielākā daļa bērnu šo standartu vairs nesasniedz. Ja ar divgadniekiem, trīsgadniekiem vecāki vēl kopā skatās grāmatiņas, tad ar piecgadniekiem, sešgadniekiem šādas kopīgas aktivitātes vairs nenotiek.

Viens no iemesliem – muskuļu tonuss mēlei

Ja bērnam ir paaugstināts muskuļu tonuss, piemēram, kājām, tad tikpat labi paaugstinātais tonuss var būt mēlei, jo mēle arī sastāv no muskuļiem kā jebkas cilvēka ķermenī. Kā notiek mēles muskuļu tonusa mazināšana? V. Skramane stāsta: „Mēs parasti bērnam stāstām – kad tu skrien, tu trenē muskuļus, bet mēli arī vajag vingrināt.” Speciāliste piebilst, ka ir ļoti, ļoti daudz bērnu, kam ir pavājināta mēles muskulatūra. Un, jo ilgāk bērns nerunā, jo ilgāk mēle paliek netrenēta, rezultātā muskulatūra atslābst. Un tajā brīdī, kad bērns varētu sākt runāt, mēle vairs neklausa, un bērns runā neskaidri. Bet bērns pats nesaprot, ko un kā darīt, lai mēli iekustinātu. „Daudzi bērni nespēj izbāztu mēli pacelt pie deguna, un tas nenozīmē, ka ar mēli deguns ir jāaizskar, vienkārši jāpaceļ uz augšu. Labākā gadījumā šie bērni mēli var pacelt ar apakšējās lūpas palīdzību, rezumē logopēde.
 

Dažkārt nerunāšanas iemesls ir pavisam vienkāršs

Ja bērns izsaka tikai pirmās zilbes, te jārunā ar vecākiem, cik daudz viņi vispār ar bērnu ikdienā runā. Vai bērns apmeklē ja ne bērnudārzu, tad vismaz kādus aktivitāšu pulciņus? Ļoti bieži ir tā, ka bērns dzīvo mājās, laiku pavada kopā ar mammu, bet mamma viņu ikdienā labi saprot. Cilvēks savā būtībā ir slinks, un, ja nav nepieciešams runāt, lai viņu, saprastu, bērns arī neko daudz nerunā. Valodas attīstīšanai ir svarīgi sociālie kontakti no divu gadu vecuma, tāpēc bērnam, kurš neapmeklē bērnudārzu, ieteicams iet uz kādām nodarbībām ārpus mājas, jo reti kurš vecāks var nodrošināt bērnu mājās ar visa veida nepieciešamajām nodarbībām un attīstošām rotaļām. Bieži liekas – es taču bērnu ar visu nodrošinu. Bet bērna pieskatīšana un drošas vides nodrošināšana tomēr atšķiras no visu vajadzību apmierināšanas. Vecāki mājā parasti pilda pieskatīšanas funkciju. Un bērna audzināšanu veic pavisam nedaudz.

Ja bērnam ir paaugstināts muskuļu tonuss, piemēram, kājām, tad tikpat labi paaugstinātais tonuss var būt mēlei, jo mēle arī sastāv no muskuļiem.

Runā ar bērnu! Un lasi grāmatas

Bieži ir tā, ka bērns piecu gadu vecumā neprot stāstīt, neprot veidot teikumus.  Gadījums – bērnam ir 2,5 gadi, smuki runā, rudenī sāka iet bērnudārzā (uz 2 gadu vecumu). Audzinātāja bērna mammai saka – jūsu bērns nerunā. Un pie reizes jautā, cik daudz jūs runājat ar bērnu mājās? Mamma atbild – ko lai es ar viņu runāju? Viņš taču nerunā! Un te veidojas aplis, bērns nerunā, jo ar viņu nerunā, bet ar bērnu nerunā, jo bērns nav interesants sarunu biedrs. Problēma arī tā, ka mājās vecāki nedod iespēju bērnam runāt. Pasaka visu viņa vietā vai uzdod jautājumus, kur atbildes ir jā vai nē. Katrā vecumā ir noteikts vidējais vārdu skaits, kas bērnam būtu jāzina. Diemžēl, lielākā daļa bērnu šo standartu vairs nesasniedz. Ja ar divgadniekiem, trīsgadniekiem vecāki vēl kopā skatās grāmatiņas, tad ar piecgadniekiem, sešgadniekiem šādas kopīgas aktivitātes vairs nenotiek. Te gan iemesli vārdu krājuma samazināšanās procesam jāmeklē dziļāki. Cilvēki, kas tagad ir ap piecdesmit gadus veci, savā laikā ir auguši daudz vairāk kopā ar grāmatām, jo viņu bērnībā nebija TV un datoru, līdz ar to sabiedrība kopumā daudz vairāk lasīja grāmatas. Rezultātā arī valoda ir bagātāka. Tie jaunie vecāki, kam tagad ir ap 25, jau ir tā paaudze, kas grāmatas ir lasījuši salīdzinoši maz, līdz ar to likumsakarīgi, ka viņu bērni arī daudz mazāk pievēršas grāmatām. Un laika gaitā ir tendence, ka sabiedrības vārdu krājums kopumā sašaurinās.
 

Bērnudārzs un aktivitātes ārpus mājas

Standartā bērnam ap pusotra gada vecumu ir jāsāk veidot vārdi. Ja to nedara, jāmeklē iemesls. Varbūt gluži vienkārši viņš ir tik noslēgtā vidē, kur turklāt neviens ar viņu nenodarbojas. Varbūt ir muskuļu tonuss, kas kavē attīstību. Vēl var pārdomāt, vai rados nav situācija, ka bērni līdz kādam noteiktam vecumam nerunā. Šāda pārmantošanās ir bieži sastopama parādība. Par to satraukties nevajag, bet tas nenozīmē, ka ar bērnu nav jāstrādā – tāpat ir jārunā, jāpiedāvā attīstošas spēles, jāved uz kādām nodarbībām. Nenoliedami, bērnudārzs vienmēr ir grūdiens valodas attīstībā, jo bērns nonāk vienaudžu vidē, un rezultātā apgūst daudz jaunu vārdu. Bet tas pie nosacījuma, ka bērns dodas uz bērnudārzu, nevis mājā slimo.
 

Ko vēl darīt pašiem?

Ir ļoti labi, ja vecāki paši mājās cenšas veikt kopā ar bērniem dažādus uzdevumus runas attīstībai, bet runas traucējumu gadījumā tomēr vispirms ir ieteicams konsultēties ar logopēdu, jo dažkārt ir svarīgas nianses, kā izpilda vienu un to pašu vingrinājumu. Turklāt, ja logopēds uzdod mājasdarbus, tie ir jāpilda. Valsts apmaksātajās programmās rindas ir lielas, un bērns nākamreiz pie speciālista tiek vidēji pēc mēneša, tāpēc pa starpu mājās ir jāstrādā, jo logopēdisko problēmu koriģēšana prasa ilgstošu un regulāru darbu. V. Skramane stāsta: „Ir bijuši vecāki, kas saka – bērns iet pie logopēda jau otro gadu, bet nav nekādu uzlabojumu. Ja iet pie logopēda, uzlabojumi ir vienmēr, ir izmainījušās kaut divas skaņas, bet ir. Vecākiem noteikti jārēķinās, ka tas ir ļoti ilgstošs process. Ir gan daži gadījumi, kad pietiek ar 2 – 3 korekcijas mēnešiem, bet tajos gadījumos runa ir par motorās attīstības traucējumiem, piemēram, muskuļu vājumu.”
Ja bērnam ir uzmanības traucējumi, piemēram, hiperaktivitāte vai tieši pretēji – hipoaktivitāte, tad visticamāk pat gada laikā nevarēs pilnībā izkoriģēt un sakārtot bērna runu atbilstoši vecumam. Ir daļa vecāku, kas bērnu pie logopēda aizved piecas, sešas reizes un tad pārtrauc, jo nesaprot, ko logopēds ar bērnu dara – viņš jau tikai spēlējas! Es jau pats to varu mājās darīt! Bet katras spēles izvēle, katra izraudzītā grāmata katram bērnam būs atšķirīga, lai pievērstu uzmanību tieši konkrētā bērna runas problēmai.
 

Informācijai. Runas attīstība pa mēnešiem

1. mēnesis. Ar dažādām skaņām un kustībām cenšas izstāstīt par savām vajadzībām.
2. mēnesis. Cenšas atkārtot skaņas, kad dzird smieklus vai sarunas. Miera stāvoklī izdveš garus, vilktus patskaņus. Lieto dažas atpazīstamas skaņas bez sevišķas nozīmes.
3. mēnesis. Veido divas atšķirīgas skaņas, piemēram, o-o-oh un a-a-ah. Atbild uz dažādām skaņām un ūjina.
4. mēnesis. Pauž sajūsmu ar vienu noteiktu skaņu, ko var atpazīt. Trokšņo, lai pievērstu uzmanību.
5. mēnesis. Bērna valodā ienāk daži līdzskaņi, piemēram, d, m un b. Lieto trīs vai četras nejaušas, burbuļojošas skaņas, dažādus patskaņus un burtu kombinācijas, piemēram, na-na-na. Iespējams, jau mēģina atdarināt dzirdētas skaņas. Atbild uz taviem jautājumiem savā valodā.
6. mēnesis. Lieto daudz vairāk dažādus patskaņus un līdzskaņus, piemēram, f, v, ka, da, ma.
Spēlējoties lieto burbuļojošas skaņas. Kad sarunājies ar mazuli, viņš vāvuļo vienlaikus ar tevi.
7. mēnesis. Sāk saprast vārda „nē” nozīmi. Daži bērni šajā vecumā jau prot pateikt vārdu mamma, taču nav garantijas, ka mazulis arī saprot šī vārda nozīmi.
8. mēnesis. Mēģina atdarināt vecāku izteiktās skaņas un mīmikas. Ja iemācās izteikt kādu jaunu skaņu, atkārto to daudz un bieži.
9. mēnesis. Konsekventi lieto divas zilbes, piemēram, tete un mama. Izrunā pirmo vārdu, kas var būt neskaidrs. Mēģina atdarināt dzīvnieku izdotās skaņas.
10. mēnesis. Lieto dažādas zilbes vienu pēc otras, piemēram, ah-leh, muh-gah. Pastāvīgi izrunā vienu vai divus vārdus, bet tie ne vienmēr ir izrunāti skaidri.
11. mēnesis. Laiku pa laikam izrunā vārdus, bet daudziem no tiem nav nozīmes. Patīk spēlēties ar muzikālām rotaļlietām un eksperimentēt ar paša balsi.
12. mēnesis. Izrunā pirmo vārdu. Var mēģināt lietot trīs vai četrus vārdus, kas apzīmē pazīstamas lietas, piemēram, tante, māsa.
Gads līdz divi gadi. Lai izteiktu veselu teikumu, ir nepieciešams viens vienīgs vārds. Vienkāršs „bumba?” var nozīmēt: „Vai mēs varam šodien iet uz parku un spēlēties ar bumbu, kā mēs to darījām vakar pie mammītes draudzenēm?” Iespējams, sāk lietot teikumus ar diviem vai vairāk vārdiem, piemēram, „vairāk sula” vai „es iet laukā”. Vārdu krājumā ir apmēram 100 vārdi.
Divi līdz trīs gadi. Bērns runā īsos trīs vai četru vārdu teikumos, piemēram: „Visi cepumi beidzās.” Bieži bubina pats pie sevis. Tas palīdz attīstīt valodiņu. Iespējams, sāk jautāt „kāpēc. Visbiežāk tuvinieki bērnu sapratīs bez grūtībām, bet svešiniekiem varētu būt nepieciešams „tulkojums”. Var izrunāt vairākus simtus vārdu un saprast vairākus tūkstošus. Taču iespējams, ka lieto vienu un to pašu vārdu, lai aprakstītu veselu grupu priekšmetu, piemēram, vārds „vista” var apzīmēt jebkāda veida gaļu.
Trīs līdz četri gadi. Ja veltīsi laiku tam, lai mācītu bērnam burtiņus, viņš drīz atpazīs sava vārda pirmo burtu vai pat visu vārdu. Pamazām sāk apjaust, ka skaitīšana nav vienkāršs dzejolis, ko atkārto, bet katrs nākamais cipariņš apzīmē vēl vienu priekšmetu. Patīk spēlēties ar vārdiem — cepums, bepums, tepums. Tāpat patīk dzejolīši un vienkāršas vārdu spēles.