Bērnam ir iedomu draugs. Vai tas ir iemesls bažām?

Iedomu draugs - tas ir normāli vai arī ir iemesls bažām? Pirms uztraukties, iepazīsties ar mītiem un faktiem par iedomu draugiem, kas palīdzēs tikt galā ar šādu situāciju.

Mīts. Vairākumam bērnu nav iedomu draugu.
Fakts. Iedomu draugs kādā bērnības periodā ir līdz pat 65 procentiem bērnu. Parasti šādus draugus sev izdomā bērni vecumā no trim līdz pieciem gadiem, taču ir pilnīgi normāli, ja iedomāts līdzgaitnieks ir arī skolas vecuma bērniem.

 
Mīts. Iedomāts draugs ir pazīme, ka bērnam ir kāda psiholoģiska problēma.
Fakts. Starp iedomu draugiem un psihiskiem vai attīstības traucējumiem nav nekādas saistības. Patiesībā – tieši īpaši apdāvinātiem bērniem bieži vien ir iedomāti draugi.

Mīts. Dažiem bērniem ir iedomu draugi, jo viņiem ir grūtības izveidot reālu draudzību.
Fakts. Iedomu draugi parasti bērniem neaizstāj reālus draugus. Patiesībā bērni nereti izdomā iedomu draugus, lai tiktu galā ar pārejas periodiem savā attīstībā vai ar emocionālas dabas problēmām.

Mīts. No bērna, kam ir iedomāts draugs, nekas labs nevar iznākt.
Fakts. Eksperti ir vienisprātis, ka iedomu draugi ir veselīgs veids, kā bērni tiek galā ar nozīmīgām jaunām emocijām un attīsta savu radošumu.

Psiholoģe Guna Berga stāsta, ka jautājums par bērna "iedomu draugiem" interesē daudzus vecākus. "Dažkārt vecāki ir pat nobažījušies par to, ka bērni it kā redz to, ko neredz citi, dzīvo it kā citā pasaulē. Izrādās, ka aptuveni 65% pirmsskolas vecuma bērnu ir šādi iedomu draugi, un tā nav problemātiska, bet drīzāk gan veselīga pazīme. Šāds draugs var aizpildīt tukšumu starp ārējo kontroli no vecāku puses un sirdsapziņu. Iedomu draugs var būt blakus, kad tas ir nepieciešams, turklāt tas nerunā pretī un nekritizē. Iedomu draugi rodas pateicoties tādām bērnu spējām kā fantāzija un iztēlošanās spējas. Neskatoties uz kādas sabiedrības daļas noraidošo vai bažīgo attieksmi, bērnu spēlēšanās ir viens no galvenajiem faktoriem, kas nodrošina viņu attīstību. Fantāziju pasaule ir svarīga ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem, tā dod iespēju pārvarēt trauksmi, dusmas, vilšanos, kā arī atraisīt kādas slēptas jūtas. Fantazēšana var kļūt par problēmu vienīgi tad, ja bērns fantāziju pasaulē bēg vienmēr, kad vien jāsaskaras ar grūtībām reālajā dzīvē, kā arī tad, ja vērojamas grūtības pārslēgties no fantāziju pasaules uz reālo. Ir labi, ja bērns šo robežu šķērso viegli, pārnesot informāciju no vienas sfēras otrā."