Šobrīd pasaulē augstākais jebkad novērotais UDHS bērniem. Speciālisti skaidro iemeslus

Kas īsti ir UDHS?

“UDHS nav slimība, tas ir veids, kā funkcionē bērna smadzenes. Dažiem bērniem septiņu gadu vecumā un vēlāk ir grūti koncentrēties, nosēdēt mierīgi mācību stundā un izpildīt citas sabiedrības prasības. Ja bērniem ar UDHS netiek sniegta palīdzība, viņiem ir grūti iekļauties vienaudžu kolektīvā, ir zems pašvērtējums, novērojama trauksme, depresija, personības traucējumu iezīmes, ir traucēta izglītības ieguve,” uzsver bērnu psihiatrs veselības centrā Vivendi un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā, Latvijas UDHS vadlīniju līdzautors Dr. Ņikita Bezborodovs.

Nepieciešama vecāku un pedagogu izglītošana

Dr. Ņikita Bezborodovs atzīst, ka Latvijā joprojām trūkst izpratnes par UDHS. Šī sindroma novēršanai liela nozīme jāvelta vecāku un pedagogu izglītošanai, atbalstam, jo skolotāji ir tie, kuri bieži vien mudina vecākus meklēt ārsta palīdzību. "Ļoti svarīga ir vides piemērošana, sociālo iemaņu trenēšana. Valsts pienākums ir nodrošināt to, lai vispārējās izglītības iestādēs skolēniem ar UDHS varētu veikt īpašus pielāgojumus, jo  šiem bērniem nav jāmācās speciālajās skolās. Latvijā diemžēl ir lielas problēmas ar palīdzības pieejamību, nav valsts pietiekama atbalsta, tādēļ trūkst izpratnes par UDHS un zināšanu, kā palīdzēt bērniem un viņu vecākiem." Kā vēl vienu problēmu speciālists min vecāku pašpalīdzības grupu trūkumu. Ja, piemēram, ir autisma un citas biedrības, tad bērnu, kuriem ir UDHS vecāki šādas apvienības neveido, jo sabiedrībā dominē uzskats, ka bērni ar koncentrēšanās un uzvedības grūtībām ir vienkārši neaudzināti. 

Latvieši ir ļoti noslēgti un par bērnu uzvedības problēmām baidās runāt, baidās no sabiedrības nosodījuma.

Psihiatre Anete Masaļska norāda uz būtiskākajām pazīmēm, kas UDHS ļauj nejaukt ar sliktu audzināšanu. Pazīmes ir neuzmanība un nespēja koncentrēties, motorais nemiers (bērns visu laiku ir kustībā), nevar sagaidīt savu kārtu - jaucas sarunām pa vidu. Lai bērnam konstatētu UDHS, simptomiem jābūt novērojamiem vairākās vidēs - skolā, mājās, pulciņā, ciemos u.c. 

ASV pieredze  
Bērnu ārsts Dr. Edvards Egils Zālītis, kurš ilgus gadus praktizējis ASV, stāsta, ka šajā valstī UDHS diagnosticēts aptuveni 4,46 miljoniem bērnu vecumā no 4 līdz 17 gadiem, tas ir aptuveni 11 % bērnu. "Gadā ASV bērnu skaits ar UDHS pieaug par 5%. Šiem bērniem ir trīs reizes lielākas problēmas attiecībās ar vienaudžiem, viņi ir daudz vairāk pakļauti dažādām traumām, puse no šiem bērniem slimo ar psihiskām slimībām. Ja netiek sniegta palīdzība, pieaugot šie cilvēki daudz biežāk cieš automašīnu avārijās, iegūst dažādas traumas, ievērojami biežāk nekā citi vada automašīnu alkohola reibumā."

Dr. Edvards Egils Zālītis stāsta, ka ASV izveidojusies cieša ārstu, pedagogu un vecāku sadarbība, lai palīdzētu bērniem ar UDHS. Ārsti un pedagogi pēc vienotiem kritērijiem novērtē bērnus, aizpildot Ikdienas liecības, kas vēsta gan par skolēna uzvedību, gan sekmēm. Ārsts atzīst, ka šāds kopīgs darbs tuvina attiecības starp pedagogiem un ārstiem, sniedzot lielu atbalstu vecākiem, kuru bērniem konstatēts UDHS. Latvieši ir ļoti noslēgti un par bērnu uzvedības problēmām baidās runāt, baidās no sabiedrības nosodījuma. Turpretī ASV sabiedrība ir ļoti atvērta un vecāki brīvi runā par problēmām, kas skar viņu bērnus. “Uzskatu, ka par UDHS Latvijā jādiskutē daudz plašāk, lai izglītotu un informētu ne tikai vecākus un pedagogus, bet arī visu sabiedrību. Vecākiem, kuru bērniem ir UDHS, nepieciešams atbalsts nevis nosodījums,” atzīst dr. Zālītis.

Šiem bērniem ir grūtības koncentrēt uzmanību, novērojama hiperaktivitāte un impulsivitāte, kas nozīmīgi traucē saskarsmes iemaņu attīstīšanai un socializācijai.

Pasaules statistika
Kopumā pasaulē UDHS ir 1,0 līdz 8,7% bērnu (dažādās valstīs medicīniskos pētījumos publicēti atšķirīgi dati), aptuveni 8,5% pusaudžu un 1,2 līdz 8,4% pieaugušo. Lai gan dažādos pētījumos ir ziņas, ka zēniem UDHS ir sastopams divas līdz deviņas reizes biežāk nekā meitenēm, pēdējos gados ir tendence pieaugt UDHS īpatsvaram meitenēm. Tomēr ārsta palīdzību biežāk meklē tieši zēnu vecāki. 

Žurnāls Social Science & Medicine vēsta, ka visstraujāk UDHS bērnu vidū 2014. gadā pieaudzis Anglijā, Vācijā, Francijā, Itālijā un Brazīlijā. 2014. gadā Anglijā UDHS diagnoze bija 11 % bērnu un 4, 4 % pieaugušo. Vidējais vecums, kad bērniem konstatē UDHS, ir 7 gadi, vienai trešdaļai ASV bērnu UDHS diagnosticē līdz 6 gadiem (ASV nacionālās veselības statistikas ziņojums).
    
UDHS puišiem diagnosticē trīsreiz biežāk nekā meitenēm, bet tas izpaužas vienādi abiem dzimumiem. Šiem bērniem ir grūtības koncentrēt uzmanību, novērojama hiperaktivitāte un impulsivitāte, kas nozīmīgi traucē saskarsmes iemaņu attīstīšanai un socializācijai. Šādiem bērniem ir grūti iekļauties vienaudžu kolektīvā, viņiem ir zems pašvērtējums. 50 līdz 60% gadījumu UDHS ir kādi pavadoši traucējumi (mācīšanās traucējumi, uzvedības traucējumi, depresija, bipolāri afektīvi traucējumi, ģeneralizēta trauksme, atkarības saslimšanas un vielu lietošana, personības traucējumu iezīmes, autiskā spektra traucējumi u.c). Neatklāts un neārstēts UDHS būtiski paaugstina citu psihisko traucējumu attīstības risku, kas var nelabvēlīgi ietekmēt visu turpmāko dzīvi. UDHS izpausmes daļai pacientu mazinās līdz ar gadiem, taču ne visiem pilnībā izzūd pieaugušā vecumā. 

No tiem pieaugušajiem, kam bērnībā bija UDHS, tikai vienai trešdaļai simptomi pazūd pilnībā. 15% problēmas saglabājas pilnā apmērā, līdz ar to saglabājas grūtības koncentrēties, impulsivitāte, agresivitāte, piemēram, vadot auto, trauksme, grūtības veidot attiecības u.c. 

Kādēļ bērnu ar UDHS kļūst vairāk?

Skaidrojot iemeslus, kādēļ bērnu ar UDHS kļūst vairāk, Dr. Ņikita Bezborodovs stāsta, ka iemesli ir vairāki. Tā kā hiperaktivitāte un uzmanības deficīta sindroms var būt ģenētiski pārmantots, šādi bērni bijuši vienmēr. Ir gadījumi, kad UDHS bērni iemantojuši dzemdību komplikāciju dēļ.

Kā vienu no iemesliem, kādēļ tieši šobrīd šis jautājums ir tik aktuāls, ārsts min izmaiņas sabiedrības līmenī, piemēram, mācību process skolā laika gaitā kļuvis tik intensīvs, kas nav piemērots bērniem, līdz ar to bērni ar šāda veida traucējumiem ir vairāk pamanāmi. 

Savlaicīgi diagnosticējot UDHS, var ļoti efektīvi palīdzēt un ievērojami uzlabot bērna šī brīža un turpmāko dzīves kvalitāti, novēršot hiperaktivitātes saglabāšanos pusaudžu un pieaugušā vecumā.