"Žagarus nežēloju", bet kārtīgs cilvēks neizauga!

Psiholoģe Iveta Upeniece FaceBook dalās ar savu pieredzi, kas iegūta, strādājot ar ģimenēm Rīgas Sociālajā dienestā.

“Godīgi sakot - ļoti apnicis! Kārtējā saruna pa tālruni ar izmisušu mammu, kura, dzīvojot Latvijā šodien, var man pateikt, ka viņa redz nav zinājusi, KA PĒRT BĒRNU NEDRĪKST!!! HALLO!!!

Rezultātā bērns ir atņemts, un satikt viņa viņu nevarot, un ko darīt nezinot! Man protams, ir žēl mātes, bet vēl vairāk bērna, kuram ir tik s****i vecāki! Bērnu nedrīkstot satikt arī tēvs, jo viņš arī ir bijis pret viņu vardarbīgs - pēris. Es nesaprotu! Tas būtu jāraksta uz māju sienām? Jāizdala uz ielas bukleti vai jāmet pastkastītēs, lūdzu, nesitiet, nepazemojiet savus bērnus, jo tā darīt ir slikti! 

Bērns nav boksa maiss, uz kuru var izgāzt sarūgtinājumu par neizdevušos dzīvi, par to, ka vīrs neatbalsta, dzer, krāpj. Vīra nav... Es nespēju saprast, kur tā tumsonība rodas un vairojas??? Tie būs padomju laiku – “Бьет – значит любит” otrā sērija?
 

Vecāks nesit bērnu tādēļ, ka bērns slikti uzvedas, bet tādēļ, ka vecākam tā ir vieglāk, ērtāk, nav jāiedziļinās bērna jūtu pasaulē. 

Es saprotu - pietrūkst izglītības, cilvēks dzīvē nav izlasījis nevienu grāmatu, problēmas ar emocionālo inteliģenci, bet ir tik daudz iespēju - bērnu emocionālās audzināšanas un atbalsta grupas, vesels lērums speciālistu un iespējas saņemt bezmaksas palīdzību, bet n!  Viņš dara tāpat, kā viņa vecāki un cauri. 

Kaitina nespēja domāt cēloņu seku sakarību izpratnē. Atceros zvanus, strādājot uz uzticības un krīzes tālruņa, kur zvana 60 gadīgas un vecākas sievietes un stāsta, kā viņu dēli viņas sitot, uzbrūkot, meitas dzerot. Viņa pati nesaprotot, kur viņai tāds dēls, meita, viņa taču viņu tik labi audzinājusi, žagarus nav žēlojusi, lai "kārtīgs" cilvēks uzaugtu.
 

Zvana 60 gadīgas un vecākas sievietes un stāsta, kā viņu dēli viņas sitot, uzbrūkot, meitas dzerot. Viņa pati nesaprotot, kur viņai tāds dēls, meita, viņa taču viņu tik labi audzinājusi, žagarus nav žēlojusi, lai "kārtīgs" cilvēks uzaugtu.

Tas "kārtīgi audzinātais" cilvēks nav kontaktā ar sevi, savām vajadzībām, knapi kontrolē savus impulsus, piedzīvo bailes, pazeminātu pašapziņu, izaug nespēdams pieņemt ne pats sevi, ne savu dzīvi. Liekais svars, ēšanas traucējumi, atkarības, nespēja izveidot līdzvērtīgas partnerattiecības. Neapzinās ne savas, ne citu robežas, tāpat ir vardarbīgs pret saviem bērniem, žagars un siksna ir labākie palīgi. Pēc tam brīnāmies par to, kas notiek šai valstī, brīnāmies, kādēļ ir bail paust savu viedokli un aizstāvēt savas tiesības. 

Katru reizi, kad kāds vecāks fiziski vai emocionāli iespaido savu bērnu, viņš viņam atņem kādu iespēju dzīvei un ticībai saviem spēkiem. 

Varbūt kādam aizķersies tas, kas palīdz man ieraudzīt savu lomu manu bērnu dzīvē - tāpat kā es attiekšos pret savu bērnu, viņš attieksies pret maniem mazbērniem un tā tas viss turpināsies.
Protams, ejot terapijā ir iespējams iepazīt sevi, noticēt sev, izveidot uzticēšanās pilnas attiecības ar apkārtējiem, bet: 

1) tas ir dārgi, 
2)vajag iztērēt daudz personiskās dzīves laika, lai iznāktu laukā no ēnas, 
3) bez fiziskiem sodiem var un vajag iztikt.

Vecāks nesit bērnu tādēļ, ka bērns slikti uzvedas, bet tādēļ, ka vecākam tā ir vieglāk, ērtāk, nav jāiedziļinās bērna jūtu pasaulē. Vieglāk ir aiziet nost no datora, lai nopērtu, nekā iziet ar bērnu pastaigāties ārā vai uzspēlēt kādu spēli.