Katrīna Puriņa: es labprāt bērnus audzinātu un skolotu mājās
Pareizās un vienīgās atbildes nav. Vienam bērnudārzs ir bijis laiks, kad iegūti labākie draugi. Citam tas saistās ar stingru audzināšanu un negaršīgu biezputru. Mēs vaicājām Mazo ekspertu skolas māmiņai, dūlai un topošo vecāku izglītotājai Katrīnai Puriņai, un viņa nolēma atklāt savas bērnības stāstu – pieredzi, kas atstājusi iespaidu uz viņas meitu Beatrises (8 gadi) un Šarlotes (6 gadi) audzināšanu.
Septembris klāt, un daudzi bērni atgriezīsies
bērnudārzos un skolās. Vai Tu gāji bērnudārzā?
Bērnudārzā pavadīju divas vai trīs dienas. Tā bija viena no
traumatiskākajām pieredzēm, kāda dzīvē bijusi. Man ir atmiņas par
pazemošanu visas grupiņas priekšā, tomēr tie bija Padomju laiki, un
tas bija diezgan sen. Zemapziņā tas kauns, ko piedzīvoju, bija
paliekošs. Ņemot vērā negatīvo pieredzi, mamma ar vecmammu nolēma
vairs uz bērnu dārzu mani nevest. Šīs pāris dienas dārziņā ir viena
no pirmajām bērnības atmiņām.
Kā bija augt kopā ar vecmammu mājās?
Tā ir labākā izvēle, ko mana mamma izdarīja! Mazliet vientulīgi
gan, jo nebija ne māsu, ne brāļu, bet es uzaugu kopā ar
pieaugušajiem. Pavadīju laiku arī mammas darbā. Piedzīvotais, esot
kopā ar vecmammām un mammu, ir izveidojis mani par to, kas esmu
tagad. Mamma bija modele Rīgas Modeļu namā, piedalījās modes skatēs
un fotografējās žurnāliem, strādāja kopā ar Bruno Birmani slavenajā
Nepieradinātās modes asamblejā. Darba vieta atradās modes
mākslinieces Asnates Smelteres salona vietā Vecrīgā. Biju klāt
visos tā laika modes procesos. Radoša bērnība.
Kā ir ar Tavām meitām – vai viņas gājušas
bērnudārzā?
Meitas gāja bērnudārzā, tomēr tas bija privātais Montessori
audzināšanas metodes dārziņš, kurā kādu laiku pirms Beatrises
piedzimšanas piestrādāju. Tas ir citādāks dārziņš. Strādāju tur ar
bērniem, kuriem ir īpašas vajadzības, kā arī veseliem bērniņiem,
vienā grupā bija dažādu vecumu bērni. Ņemot vērā pieredzi, sapratu,
ka tā ir brīnišķīga vieta, kurā augt arī manām meitām. Man patika
vecāku nepiespiestās idejas, kuras tika realizētas arī ikdienas
procesā, līdzīgi domājošie skolotāji un dienas ritms, kas tika
pielāgots bērna vajadzībām.
Ar ko šis dārziņš bija īpašs?
No visiem alternatīvajiem modeļiem šis šķita vistuvākais. Citur
bērni strādā tikai grupās, šajā dārziņā uzsvars ir vairāk un
individualitāti, personīgu pieeju. Tur ir motivēti pasniedzēji,
kuri palīdz bērnam pašam nonākt pie cēloņsakarībām. Man ļoti patika
tā gaisotne, kas tur valdīja! Rāmji ir nepieciešami, tomēr vēlos
nosargāt bērnību un visu radošo maksimāli ilgi. Arī par matemātiķi
bērns var kļūt radoši.
Kad studēju uzreiz pēc vidusskolas, man bija prakses pieredze arī
tradicionālajos dārziņos. Tur pārliecinājos, ka trīs gadus vecs
bērns ne vienmēr ir gatavs kopīgam darbam vai ritmam, kāds valda
dārziņā.
Galvenā doma – bieži vien bērnus nevajag speciāli nodarbināt. Mūsdienu bērni ir jau pārlieku nodarbināti. Nereti tieši no garlaicības rodas radošākās lietas.
Vai esi apsvērusi vēl citus variantus?
Ja varētu, es labprāt bērnus audzinātu un skolotu mājās. Tā kā man
patlaban ir pilna laika studijas un darbs, nevaru to atļauties.
Manuprāt, līdz skolai bērns nav jāpakļauj režīmam, labāk ir
dzīvoties laukos un nepiespiestā gaisotnē – mājās vai citādākā
dārziņā. Ja tādu bērnudārzu var atrast, tas ir brīnišķīgi.
Kā priekšrocība jebkuram dārziņam ir fakts, ka mamma beidzot var
sākt veltīt laiku sev – aktīvāk pievērsties mācībām un darbam.
Tomēr man šķiet, ka vislabāk bērnus laist dārziņā jo vēlāk, jo
labāk.
Kur citur bērns var iemācīties socializēties, komunicēt
un draudzēties ar citiem bērniem?
Bērnudārzā mazie var sadraudzēties un iegūt jaunus draugus, tomēr
tā nav vienīgā vieta, kur socializēties. Bērnus var vest uz
muzejiem, kafejnīcām, festivāliem, draugu bērnu ballītēm un citur.
Un ne jau mazajam katru dienu jāuzspiež šī socializēšanās. Ja ir
iespēja, laiku pa laikam var iet uz parku, piemēram, Vērmanes dārzu
vai Ziedoņdārzu un kopā ar citiem bērniem spēlēt kādu no Danonki
iniciatīvas “Mīļākā pagalma spēle Latvijā” pagalma
spēlēm.
Ko Tu ieteiktu tiem vecākiem, kuri nevar sagaidīt rindā
uz dārziņu? Kādi ir risinājumi?
Esmu dzirdējusi par auklītēm-mammām, kuras pieskata vairākus bērnus
vienlaicīgi. Arī tā ir vēl viena alternatīva. Runājot par
bērnudārziem (valsts vai privātajiem), iesaku vecākiem pašiem kaut
daļu dienas padzīvot ar bērnu dārziņā. Un tad jāatbild sev uz
jautājumu – vai es tā vēlētos pavadīt vienu dienu? Vispirms
jāsaprot, vai iecerētā vieta būs piemērota un patiks
bērnam.
Kā ir ar slimošanu? Saka, ka bērnudārzā bērni norūdās un
vēlāk neslimo tik daudz.
To gan es pamanīju – kā bērni sāka iet dārziņā, tā sāka slimot.
Sākās masveida slimošana: rota vīruss, iesnas, klepus un citas
saslimšanas.
Tas var būt labākais bērnudārzs vai skola, tomēr, ja grupiņā kāds
slimo, apslimst gandrīz visi.
Kā stiprini bērna imunitāti?
Mazgājam rokas un veicam ierastos profilakses pasākumus. Ēdam
ķiplokus, pavasarī, vasarā un rudenī – dabīgos vitamīnus no ogām,
augļiem un dārzeņiem. Ziemā dzeram dabīgos sīrupus, kas satur
imunitāti stiprinošas vielas. Kopumā lietojam veselīgu pārtiku.
Pilnvērtīgs uzturs un sports ir priekšnoteikumi labai veselībai.
Tikpat svarīga ir norūdīšanās – ar meitām peldamies līdz pat
oktobrim. Esmu par dabīgo imunitātes izveidošanas – ļauj bērnam
skriet, spēlēties, peldēt!
Kā nodarbini bērnus, esot kopā brīvajā
laikā?
Man ļoti patika raksts, kas nesen bija kādā no lielajiem ārzemju
portāliem. Galvenā doma – bieži vien bērnus nevajag speciāli
nodarbināt. Mūsdienu bērni ir jau pārlieku nodarbināti. Nereti
tieši no garlaicības rodas radošākās lietas. Manas meitas ir
aizņemtas ar teātri, rotaļām, spēlēm, dejām un grāmatām, viņām
netrūkst ideju. Tomēr uzskatu, ka bērnam jāatlicina laiks arī nekā
nedarīšanai. Tad bērns sāk pats domāt, kā pavadīt laiku – dzimst
radošas idejas, manām meitām – visbiežāk virtuvē, gatavojot jaunus
ēdienus.
Vai tad mums bērnībā bija planšetes? Neatceros, ka mums būtu
bijušas tik daudz mantu un leļļu, toties laukos bija tik daudz
darāmā, sākot no smilgu lasīšanas, kokos kāpšanas līdz pat štābiņu
celšanai un kukaiņu pētīšanai. Arī mūsdienās bērniem gribas tīrāku
vidi no izklaidēm un mantām. Iedod bērnam avīzi, viņš to sāk plēst.
Iedod bērnam baltu lapu, viņš sāk zīmēt. Kā fizioterapeite Klaudija
Hēla saka – iedod bērnam bļodu un koka karoti, un tā kļūs par
mīļāko mantu. Vienā brīdī viņš atklās, ka var to pagriezt un ielikt
tajā karoti un no otras puses var sist kā bungas.
Ar citu vecāku un psiholoģes Zanes Avotiņas viedokli, vai laist bērnu dārziņā, vari iepazīties ŠEIT.