6 atbildes, kā un kāpēc spēlēties ar savu bērnu

Parasti ļoti samulstu, dzirdot šādus jautājumus. Tas būtu līdzīgi, ja man kāds vaicātu: „Kā aizvērt acis pirms gulētiešanas? Cik ātri to darīt? Vai ir kādi psiholoģiskie triki, kā to darīt labāk?” Un šajā kontekstā es domāju – vai mani izjoko? Vai ar cilvēku notikusi kāda nelaime, ka viņš vairs neprot rotaļāties? Vai jautājumam par spēlēšanos ir kādas citas saknes un konteksts? Un galu galā – ko man atbildēt?
 

Pirmā atbilde. Spēlēties vienkārši

No bērniem nav jābaidās. Tie ir vienkārši bērni, kas vēlas spēlēties tieši tāpat, kā arī tu to gribēji darīt, kad biji mazs. Nav jāizdomā nekas sarežģīts – bērns grib spēlēties ļoti vienkārši: bžžžž-bžžžž! – brauc mašīnīte, u-ī-ū! – lido helikopters, lellei jāvelk jauna jaka un tad var nedaudz paskriet pa dārzu vai parku un noslēpties aiz krūma.

Otrā atbilde. Spēlēties radoši un ar prieku

Bērni ir dzīvi un spontāni. Rotaļai ar viņiem nederēs instrukcija, kas līdzīga sadzīves tehnikas lietošanai. Varbūt šodien gribas krāsot ponijus, bet rīt vairs ne, taču gribēsies mest kūleņus un, iespējams, kļūt par spiegiem un izsekot vecmāmiņas gaitas virtuvē un pagrabā (pagrabā var noderēt lukturītis!). 

Bērnam svarīgi, lai kopīgajā aktivitātē pieaugušais velti nedalītu uzmanību 

Mēs bieži vien pieaugušo dzīvē esam pieradināti rīkoties precīzi pēc priekšraksta, lai būtu iespējami labākais rezultāts. Bet rotaļa principiāli atšķiras no darba un mācību aktivitātēm, tajā ir vieta fantāzijai, negaidītiem un neloģiskiem pavērsieniem, vienkārši kādas darbības vai kustības izbaudīšanai un PRIEKAM! Ja tavs bērns ir priecīgs, ieinteresēts, iesaistīts procesā, rotaļa ir izdevusies.

Trešā atbilde. Iemācīt un iemācīties kaut ko jaunu

Bez, kā uzskata pieaugušie, vāji strukturētām spēlēm var mācīt bērnam kādu rotaļu ar skaidriem noteikumiem. Te domātas tādas spēles kā paslēpes, „aklās vistiņas” vai kāda galda spēle. Vienkārši jāizvēlas vecumam atbilstīga rotaļa un jābūt pacietīgam, izskaidrojot noteikumus. Jābūt pacietīgam arī pret sevi, pielaidīgam un spējīgam pieļaut, ka es nezinu kādu rotaļu un man arī jāiemācās un iedziļinās. Dažkārt vecāki nespēlējas, jo baidās zaudēt savu autoritāti – es kā vecāks kaut ko nezinu? Vai man jāmācās no jauna? Vai jāspēlē kaut kādas piecgadniekiem domātas spēles? Tas ir normāli un dabiski kaut ko nezināt un mācīties jebkurā vecumā! Ja cilvēks ir kļuvis augstprātīgs, viņam būs ļoti grūti spēlēties.

Ceturtā atbilde. Rotaļas bērna attīstībai

Šī atbilde paredzēta tiem, kam patīk fundamentāli pamatojumi. Spēlēšanās ir svarīga, nopietna un neatņemama bērna attīstības sastāvdaļa. Ja mazajam cilvēkam liedz spēlēšanos un aizstāj to tikai ar pienākumiem (skolas mājasdarbiem, ikdienas mājasdarbiem, pulciņiem, kori, sporta sekciju noteikumiem), viņa attīstība var tikt traucēta, bērns ātrāk nogurst, sliktāk mācās, iespējams, biežāk slimo. Bērna smadzenes veidojas rotaļājoties!

Piektā atbilde. Rotaļāšanās – laiks bērnam

Rotaļāšanās ir lieliska iespēja pavadīt laiku kopā ar bērnu. Tas ir laiks sarunām par viņam svarīgām lietām (bieži vien tās ir tieši rotaļas), grāmatu kopīgai lasīšanai. Un nav būtiski, vai saruna notiek tramvajā vai ejot pa parku. Nav nozīmes, vai rotaļa ir ar dārgām mantiņām vai tikko no koka noplēstām lapām. Nav arī no svara, vai tiek izlasīta viena grāmatas nodaļa vai tikai pusīte no tās.

Bērns grib spēlēties ļoti vienkārši: bžžžž-bžžžž! – brauc mašīnīte, u-ī-ū! – lido helikopters.

Svarīgi ir tas, ka mēs kā pieaugušie esam tajā patiešām iesaistīti, nemoralizējam, nenosodām, bet klausāmies un atbildam ar cieņu pret mazo jautātāju. Būtiski, ka mēs paralēli rotaļai neplānojam nākamo dienu un neskatāmies ar vienu acs kaktiņu viedtālrunī, ka esam „pieslēgušies” tam, ko darām kopā ar bērnu.

Sestā atbilde. Veidot sava bērna bērnības atmiņas

Atceros sava pasniedzēja teikto, ka bērns ir elastīgs un viņam pamatvērtības un dzīves uzskatus var iemācīt, pārmācīt, „iepotēt”, var mainīt viņa uzvedību aptuveni līdz... deviņu gadu vecumam. Pēc tam esot par vēlu, un viņš nemaz neuzņemas strādāt šādos gadījumos. Deviņi gadi šķiet daudz. Tās taču ir 3285 dienas, 78 840 stundas un 4 730 400 minūtes. Patiešām daudz laika! Taču, ja mēs palūkojamies statistikā un atņemam gulēšanas laiku, darba laiku un citas aktivitātes, vidēji paliek brīvas 2,5 stundas dienā. Ja tās saskaita pa visiem deviņiem gadiem, sanāk, ka mums ir aptuveni 342 dienas, kad savos bērnos visu to skaisto, cēlo, gudro, ko vēlamies, varam ieaudzināt nepiespiestā veidā, ar rotaļu starpniecību. Tas ir tas laiks, ko mūsu bērni atcerēsies kā tādu saarhivētu, „sazipotu” failu ar nosaukumu „Sajūtas par manu bērnību” vai „Sajūtas par maniem vecākiem”. Kas tur būs iekšā – „Laimīgais laiks un smaidīgi vecāki” vai „Šausmas, nevienam nebija man laika” –, to mēs varam ietekmēt. Vienkārši spēlējoties!

Autore: Marija Ābeltiņa, klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite

Avots: žurnāls "Vecākiem par bērniem", ko izdevis Rīgas domes Labklājības departaments