Psiholoģe Diāna Zande: Katrs bērns piedzimst ar atšķirīgām temperamenta iezīmēm, vecākiem tas jāizprot

Psiholoģe (Dr. Psych) un kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Diāna Zande iepazīstina ar veidu, kā skatīties uz bērna temperamentu, lai būtu vieglāk izprast, kādēļ bērniņi atšķiras savā starpā.

Temperaments ir sens jēdziens un vienlaikus ļoti mūsdienīgs, jo pēdējos 50 gados ir ticis aktīvi pētīts un izveidotas vairākas nozīmīgas teorijas un modeļi kā izprast šo katram cilvēkam piemītošo aspektu. Viena no mūsdienās visvairāk izmantotajām pieejām skaidro, ka temperaments ir katram cilvēkam raksturīgas iedzimtas, automātiskas reakcijas uz vides stimuliem un šīs reakcijas regulējošie aspekti. Reakcijas uz vidi novērojamas jau no pirmajām dzīves dienām, bet pašregulācijas spējas (spējas nomierināties vai rīkoties nevis automātiski, bet situācijai visatbilstošākā veidā) bērnam attīstās pamazām – augot, nobriestot, un arī audzināšanas rezultātā. 

Vecākiem būtiski atcerēties, ka bērns neraud tīšām, viņš vienkārši ir prasīgāks nekā kāds cits mazulis. 

Bērns uz vidi reaģē automātiskā, tikai sev raksturīgā veidā, un to var novērot jau pavisam maziem bērniņiem. Reakcijas izpaužas gan uzvedībā, gan emocijās un pat fizioloģiski – kā veģetatīvās sistēmas un endokrīnās sistēmas izmaiņas. Bērnu reakcijas uz vidi var mērīt, un tās ir atšķirīgas dažādiem bērniem. Vispirms atšķiras jūtīguma slieksnis (cik daudz stimulu vajag, lai bērns sajustu). Viens sajūt pat nelielas izmaiņas vidē (piemēram, troksnis, spilgta gaisma) – šie ir jūtīgi bērni, bet citam šķietami netraucē pat spilgts apgaismojums vai skaļums (ar šiem mazuļiem vecākiem parasti ir viegli, jo viņi reti “sūdzas” par traucēkļiem). Nākamais ir reakcijas intensitāte – cik intensīvi bērns reaģē. Kāds klusu īd, bet cits mazulis skaļi protestē (“maigs vējiņš” un “viesuļvētra”). Pēdējie bērni skaļi raud par visu, kas viņiem traucē, un vecāki nereti apjūk, jo nezina, kā bērnam palīdzēt, un var sajusties izsīkuši.

Ir bērni, kas skaļi raud par visu, kas viņiem traucē, un vecāki nereti apjūk, jo nezina, kā mazajam palīdzēt, un var sajusties izsīkuši. 

Un vēl bērni atšķiras pēc tā, cik ātri viņus var nomierināt. Daži pat pēc spēcīga satraukuma ātri nomierinās, bet citi vēl ilgi nespēj atgūties. Tieši temperaments nosaka to, ka daži bērni ir mierīgāki, bet citi intensīvi. Bieži vien zems jūtīguma slieksnis iet roku rokā ar spēcīgu reakcijas intensitāti. Bērniem, kuru temperamentā ir ātri “uzvilkties” un lēni nomierināties, ir svarīgi, lai vecāki pēc iespējas mierīgi reaģētu. Tas ir grūti, un tāpēc būtiski atcerēties, ka bērns neraud tīšām, viņš vienkārši ir prasīgāks nekā kāds cits mazulis. 

Bērniem, kuru temperamentā ir ātri “uzvilkties” un lēni nomierināties, ir svarīgi, lai vecāki pēc iespējas mierīgi reaģētu.

Pašregulācijas spējas bērnam attīstās pamazām un visstraujāk tas notiek pirmsskolas vecumā, bet turpina attīstīties visas dzīves garumā. Pirmajos dzīves gados vecāki māca bērnam nomierināties, pārvarēt nedrošību svešā vietā, pagaidīt savu kārtu. Pamazām bērns to iemācās un ir svarīgi saprast, ka tam vajadzīgs laiks.  Katrs bērns piedzimst ar atšķirīgām temperamenta iezīmēm, un nav laba vai slikta temperamenta. Katram temperamenta aspektam ir savas vājās un stiprās puses.