Kā sagatavot vecāko bērnu ģimenes pieaugumam? Stāsta psiholoģe Diāna Zande

Ar vecāko bērnu abiem vecākiem ir jārunā par to, ka ģimenē būs vēl viens bērniņš. Uz jautājumiem par to, kā, piemēram, brālis nokļuva mammas vēderā, ir jāatbild ļoti vienkārši: mamma un tētis ļoti gribēja bērnu, stipri samīļojās, un radās bērniņš. "Trīsgadnieks šajā brīdī varētu paziņot, ka viņš arī grib bērniņu! Tad bērnam jāpaskaidro, ka tā ir ļoti laba doma, bet lai tas notiktu, ir jāpieaug, jāatrod cilvēks, ko iemīlēsi, jābūt ar viņu kopā un jāgrib mazulis, tad radīsies bērniņš," kā sarunāties ar vecāko bērnu par gaidāmo ģimenes pieaugumu, iesaka psiholoģe.

Saņemot vienkāršas atbildes, jūs bērnam palīdzat saprast pasauli un veidojat pieredzi, ka pie mammas un tēta var vērsties ar nezināmo. 

Saņemot vienkāršas atbildes, jūs bērnam palīdzat saprast pasauli un veidojat pieredzi, ka pie mammas un tēta var vērsties ar nezināmo. Ja vecāki uzreiz nezina, kā atbildēt, tad tā arī var pateikt – es nezinu, kā lai tev to labāk pastāsta, es padomāšu un tad tev pastāstīšu. Vecākiem ir jāpalasa vai jāpainteresējas uzticamos avotos, kā ar bērniņu runāt par šiem tematiem un tad ejam pie bērna un atbildam viņam uz jautājumiem. Bērnam rodas sajūta, ka vecākiem nav jābūt perfektiem – viņi visu nezina, kā arī vēlāk, piemēram, pusaudža gados, bērns zinās, ka var vērsties pie vecākiem.

Ļoti svarīgi ir vecākajam bērnam nelikt atdot savas mantas jaunākajam bērnam.

Vēl viens ieteikums būtu mazulim parādīt kādu zīdainīti, lai bērnam rastos priekšstats par to, kā zīdainis izskatās, var paskatīties bildes, kur bērns vai paši vecāki ir mazuļi. Runājot ar bērniņu par gaidīšanas laiku, bērnu vajag iesaistīt tik, cik viņš pats par to interesējas. Ļoti svarīgi ir vecākajam bērnam nelikt atdot savas mantas jaunākajam bērnam. Ieviesiet vecākā bērna “emocionālo teritoriju” jaunākā bērna dzīvē – sniedzot bērnam sajūtu, ka viņš joprojām šeit dzīvo. Var palīdzēt fotogrāfija pie vecāku gultas, kur ir mamma, tētis, vecākais bērns laimīgi kopā, kā arī vecākā bērna mākslas darbus novietojam “goda vietā”.

Noteikti nesakiet vecākajam bērnam, ka nekas nemainīsies, jo ģimene mainīsies. Var stāstīt, ka nezinām, kā mums būs, tad redzēsim, kā mums ies, paskaidrot, ka mazuļi daudz raud, ēd pieniņu no mammas krūts un sākumā ar viņu nevarēs spēlēties. Būtu ļoti labi pārrunāt ar omītēm, lai viņas nestāsta mazbērnam, cik labi vai tieši slikti būs, kad piedzims mazais.

Būtu ļoti labi pārrunāt ar omītēm, lai viņas nestāsta mazbērnam, cik labi vai tieši slikti būs, kad piedzims mazais. 

Ideālā gadījumā būtu svarīgi nodrošināt, lai trīs mēnešus pirms un trīs mēnešus pēc mazuļa piedzimšanas vecākajam bērnam nav citu ļoti svarīgu izmaiņu dzīvē: nepārvācamies uz jaunu mājvietu, bērns netiek “izmests” no savas gultiņas. Ja tomēr šādas krīzes pārklājas, ir svarīgi, lai vecāki spētu saglabāt mieru. Svarīgi ir atbildēt sev uz jautājumu: kā pēc jaunākā bērna piedzimšanas es vecākajam bērnam parādīšu, ka viņu mīlu? Atbilde var būt pavisam vienkārša: es viņu samīļoju, palasu priekšā, paņemu opā, pavadu laiku divatā, es dāvāju viņam laiku – svarīgākais, kas mums ir. Kā es parādu partnerim, ka viņu mīlu, ka viņš ir svarīgs? Kā es pati sev daru zināmu, ka es savā dzīvē esmu vērtība, ka esmu svarīga? Ja uz šiem jautājumiem varu atbildēt, tad ir diezgan “okey”, ja nē, tad svarīgi ir padomāt, kā to izdarīt.