Četras metodes, kas māca bērnam aizmigt pašam

Ir pavisam normāli, ka paiet ilgs laiks, iespējams, pat vairāki gadi, kamēr bērnu un vecāku miega režīms saskaņojas un dienas ritmi sakrīt. Vispirms, lai miegs būtu labāks un dziļāks, vecākiem ir jāpalīdz bērnam aprast ar daudzām jaunām lietām un procesiem, kas notikuši dienas laikā. Turklāt daudzi mazuļi nevēlas iet gulēt, jo, atšķirībā no pieaugušā, kas saprot, ka pēc nakts miega sekos jauna diena, domā, ka aizmigšana ir kā nomiršana – mamma pazūd un vairs neparādīsies nekad. 
 

Reti kuri bērni guļ 6–8 stundas no vietas līdz pat pusotra gada vecumam, bet jau ap divu gadu vecumu lielākā daļa bērnu iemācās iemigt paši.  Daži vēl arī divu vai trīs gadu vecumā, ejot gulēt, vai nu nelaiž vecākus vaļā, vai arī liek vecākiem stundām ilgi veikt pirmsgulētiešanas rituālus.

 

Iemigšanas metodes – palīdz vai nepalīdz?

Daži miega pētnieki drastiskās metodes pielīdzina fiziskajiem treniņiem, dresūrai, savukārt citi uzskata, ka metodes var būt liels palīgs tiem vecākiem, ja vien tās pareizi pielieto. Visi pētnieki tomēr ir vienis prātis, ka plaši zināmā Ferbera metode ("katrs bērns var iemācīties iemigt pats") ir domāta vecākiem bērniem, bet gadu vai divus gadus vecam bērnam kliegšana pirms gulētiešanas var radīt milzīgu stresu un šķiršanās bailes. Tāpēc šī metode ir noderīga tikai ārkārtas gadījumos.
 

Izplatītākās iemigšanas metodes

• Buča kā atlīdzība
  Šīs iemigšanas metodes pamatā ir "atlīdzība" – buča. Pēc ikvakara rituāliem noguldiet bērnu gultā un nobučojiet viņu uz vaiga. Apsoliet viņam, ka pēc minūtes atgriezīsieties un iedosiet viņam vēl vienu buču, bet tas notiks tikai tad, ja viņa galviņa būs spilvena vai matracīša. Izejiet no istabas un pēc neilga brīža atgriezieties, lai iedotu viņam bučiņu. Ja bērns mēģina piecelties, nerājieties, bet liegi nospiediet viņu atpakaļ guļus stāvoklī. Atgādiniet viņam par to, ka bučiņa būs tikai tad, ja viņš paliks guļus. Pārvērtiet to par spēli. Bučiņu skaits un laika posms, kas vajadzīgs bērna iemigšanai, ar katru reizi samazinās. Sagatavojieties, ka dažas naktis jums vajadzēs bučot mazo daudz un dikti. Sākumā tās varētu būt 100 līdz 200 bučas.
• Atkāpšanās metode
  Bērna iemigšanas rituāli paliek aizvien garāki, jūs ievērojat, ka esat bērna mierīgas iemigšanas iemesls. Iespējams, ka bērns var iemigt tikai, kad ir cieši pieglaudies jums klāt vai kad tur jūsu roku.
  Izmēģiniet pakāpeniskās atkāpšanās metodi, kuras pamatā ir ideja, ka  bērns vieglāk pieņem mazas pārmaiņas nekā lielas. Sēdiet uz krēsla līdzās gultai, līdz bērns ir iemidzis. Nākamajā vakarā nolieciet krēslu nedaudz tālāk no gultas. Ar katru nākamo vakaru attāliniet krēslu vēl nedaudz no gultas. Dariet tā tik ilgi, kamēr vairs neatrodaties istabā, piemēram, atrodaties tieši durvju priekšā vai jau sauciena attālumā. Cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai bērns varētu iemigt pats, ir atkarīgs no tā, cik cieša pirms tam ir bijusi jūsu saikne iemigšanas rituālu laikā. Samīļojaties ar bērnu, pirms viņu liekat gulēt. Tā viņš saņems savu daļu māmiņas siltuma un tuvuma, ko ir saņēmis agrāk iemigšanas laikā.

Izvairieties no acu kontakta, neiedrošiniet bērnu ķerties pie jūsu rokas vai kā savādāk pieglausties. Labāk lasiet viņam priekšā grāmatu.

• Garlaicības metode
  Vakarā lieciet bērnu gultā, kamēr viņš vēl nav aizmidzis. Paskaidrojiet viņam, ka tagad iziesiet no istabas, bet būsiet blakus, un ka viņam ir jāpaliek guļus stāvoklī. Noskaitiet viņam kādu pirmsmiega skaitāmpantiņu, tad atstājiet istabu. Kad bērns pieceļas kājās, sāk skaļi protestēt vai kliegt, atgriezieties, noguldiet viņu atpakaļ un atkal noskaities viņam to pašu pantiņu. Tad atkal izejiet ārā no istabas. Atkārtojiet šīs darbības, līdz bērns ir iemidzis. Izvairieties no acu kontakta ar bērnu, uzmaniet, lai jūsu balss visu laiku būtu mierīga un nosvērta. Svarīgi ir tas, lai nekas nemainītos – ne jūsu balss, ne arī izturēšanās. Tiklīdz sāksiet uztraukties, bērns to sajutīs un nevarēs nomierināties. Svarīgi ir radīt " garlaicības"  iespaidu – lai ko darītu mazulis, nekas nemainās.
• Ferbera metode
  Metode ir nosaukta tās izgudrotāja, amerikāņu pediatra Dr. Ričarda Ferbera vārdā. To var izmēģināt bērniem, kas ir vecāki par diviem gadiem. 
  Pēc "arlabunakti" novēlēšanas izejiet no istabas. Ja bērns kliedz, tad pēc 30 sekundēm atgriezieties, nomieriniet viņu, bet neņemiet viņu ārā no gultiņas. Tad vēlreiz izejiet ārā. Ja bērns atkal sāk kliegt, nogaidiet piecas minūtes, pirms atkal ienākt istabā. Mieriniet bērnu atkal, taču ne ilgāk par divām līdz trim minūtēm, tad atkal ejiet ārā. Tā nu tas turpinās, līdz laika sprīdis katru dienu, pēc kura jūs atgriežaties istabā, pieaug par piecām minūtēm. Pirmajā dienā ilgākais laika sprīdis var būt 15 minūtes, otrajā dienā no 10 līdz 20 minūtēm. Turpiniet to tik ilgi, līdz esat sasnieguši 30 minūšu intervālu. Tādā veidā panāksiet, ka bērns pēc dienām padosies un ātri iemigs.
  Metode var būt ļoti nogurdinoša, jo daži bērni kliedz diezgan ilgi, ko liela daļa vecāku nevar izturēt. Tāpēc pirmajās reizēs labāk nēsājiet sev līdz pulksteni, lai zinātu, kad tieši jāatgriežas pie mazuļa. Neieejiet istabā, ja jūtat, ka bērns ir kļuvis mierīgāks. Jūsu parādīšanās var aizsākt vēl vienu kliegšanas maratonu.