Kā izaudzināt neatkarīgu un finansiāli patstāvīgu bērnu

Nereti vecākiem ļoti gribas parūpēties par bērniem tā, lai viņiem nekā netrūktu. Dažkārt ir grūti šajā vēlmē nepazaudēt svarīgu domu – bērnu ieteicams audzināt tā, lai viņa vajadzības patiešām būtu nodrošinātas, bet tādā mērā, kas netraucē viņam augt un veidoties par mērķtiecīgu, neatkarīgu, pašpietiekamu un vēlāk dzīvē arī finansiāli neatkarīgu personību. Kā to izdarīt? 

ASV pētnieki veikuši aptauju veiksmīgu uzņēmēju vidū par audzināšanu viņu bērnībā un atklāuši, ka lielākā daļa no viņiem ir piedzīvojuši līdzīgas situācijas, kas ļāvušas veidot viņu skatījumu uz dzīvi un mācījušas likt rīkoties tā, lai dzīvē nebūtu ne no viena atkarīgi. Nozīme bijusi gan vecāku attieksmei un audzināšanas principiem, gan pašu raksturam un vajadzībām.

Pētnieki secinājuši šādus būtiskus aspektus:
Personīgās prasmes. Jebkurš cilvēks var kļūt  uzņēmējs, ja ir gatavs  strādāt! Viss atkarīgs no motivācijas, mērķtiecības un  neatlaidības, risinot  izaicinājumus. Kopīga iezīme ir spēja rīkoties, emocionālā  inteliģence (prasme mācīties  un pilnveidoties), gatavība riskēt un uzņemties atbildību par sekām. Spēja reflektēt un, balstoties uz  secinājumiem, izstrādāt stratēģijas.

Personīgie novērojumi. Uzņēmēji, kas pieaugušā vecumā veidojuši savus uzņēmumus, atzīst, ka jau bērnībā viņiem bijusi iespēja vērot, kā strādā uzņēmēji un vadošie darbinieki. Ja vecākiem nav iespēju bērnam nodrošināt salīdzinoši lielu klātbūtni kāda vai kādu uzņēmēju darbībai, var skatīties raidījumus par veiksmīgiem uzņēmējiem, tos var meklēt gan ziņu kanālu mājaslapās, gan Youtube. Kopīgi skatoties un analizējot, var nonākt pie svarīgiem secinājumiem, kas var stiprināt bērnā mērķtiecību. Tāpat uzņēmumos ir dažādas atvērto durvju dienas, Ēnu dienas. Ir uzņēmumi, kas piedāvā ekskursijas. Tie visi ir instrumenti, kas vecākiem var būt noderīgi, lai dotu bērnam iespēju personīgi iepazīt darba vidi. 

Personīgās vajadzības. Minētā aptauja liecināja, ka daudzi no viņiem sāka strādāt pie kāda darba devēja jau ļoti agri. Ar laiku viņi kāpa pa karjeras kāpnēm, uzsāka savus mazos biznesus un kļuva par uzņēmējiem. Bērns strādājot izprot naudas vērtību un nozīmi. Saprot, kāda ir darbu hierarhija. Saprot, ar ko atšķiras intelektuāls no fiziska darba. 

Radošums. No vecāku skatu punkta, šī ir vissvarīgākā kategorija. Ja pats neesat uzņēmējs un bērnam nav pašmotivējošs, tad tas, ko varat darīt - nepirkt bērnam visu, ko viņš vēlas, bet gan mudināt bērnu pielikt piepūli, darbu un fantāziju, lai iekāroto sasniegtu pats.

No iepriekš minētā var secināt, ka no vecākiem ir atkarīgs, vai bērnam būs droša un atbalstoša vide, kur izmēģināt savus spēkus, kur smelties atbalstu grūtā brīdī vai saņemt padomu, kad tas būs nepieciešams. Tātad, kā rīkoties vecākiem, lai veicinātu bērnā neatkarību un pašpietiekamību?

Septiņi soļi
1. solis. Atbalstīt bērnu problēmu risināšanā nevis darīt to viņa vietā! Ja bērnudārzā, skolā, saskarsmē ar citiem bērniem vai pieaugušajiem bērnam rodas kādas problēmas, vecākiem vēlams palīdzēt bērnam šo jautājumu atrisināt, nevis “pamest” viņu vienu vai arī steigties visu izdarīt bērna vietā. Piemēram, ja bērnam ir konfliktsituācija par mantu dalīšanu, vecāki vaicā bērnam, kā viņš redz problēmas risinājumu, piedāvājot arī savus variantus. Domājot pat finanšu jautājumiem, vecāki var paši radīt situācijas, kur bērnam drošos apstākļos jārisina situācijas, piemēram, ļaujot plānot vienu vakariņu budžetu vai došanos brīvdienās. Tās ir sadzīviskas situācijas, kur bērns jau agrā vecumā saskaras ar dažādiem dzīves aspektiem un, tos risinot, mācās. Tādējādi bērns kļūst atbildīgs par pieņemtajiem lēmumiem.

2. solis. Uzdot jautājumus, nevis dot gatavas atbildes. Bērns daudz neatkarīgāks un pašpietiekamāks izaugs tad, ja būs iemācījies meklēt atbildes uz jautājumiem nevis saņems jau gatavu recepti jebkurai dzīves situācijai. Arī, darbojoties praktiski, labāk neliela piepūle bērnībā, nevis nespēja pieaugušā vecumā. Piemēram, ja bērnam neizdodas sasiet kurpju auklas, labāk vienreiz iemācīt, nevis vienmēr sasiet viņa vietā. 

3. solis. Mazāk aizliegumu, vairāk sarunu. Vecāki dažkārt noguruma vai aizņemtības dēļ bērnus ierobežo ar aizliegumiem, kuru nepieciešamību nekā nepamato, tādējādi bērnā radot sajūtu, ka viņš ir mazāk svarīgs, bez ietekmēšanas iespējām. Jā, bieži vien aizliegumi ir būtiski, tādēļ vajadzētu par tiem izrunāties. Aizliegumu izrunāšana veicinās bērnā morāles un ētisko vērtību apzināšanos, kā arī prasmes tās pielietot ikdienā. Ar bērniem ir jārunā! Par to, kas ir izdevies, par to, ko darītu  citādāk, par to, kāds ir aizlieguma mērķis. Bērniem jau agrā vecumā ir jāmāca ne  tikai divvirziena komunikācijas ar  apkārtējiem, bet arī pašiem ar sevi – reflektēt par sasniegumiem. 

4. solis. Būt taisnīgam. Vēlme pasargāt un aizstāvēt savu bērnu ir pilnīgi dabiska un automātiska. Taču vecākiem jābūt apdomīgiem, lai aizstāvēšana nekļūtu par pašmērķīgu darbību. Bērns daudz vairāk iegūs, ja dažkārt saņems sodu, protams, ja viņš patiešām bijis vainīgs. Bērni vienmēr novērtē, ja vecāki ir konsekventi un taisnīgi. 

5. solis. Pieņemt bērna neveiksmes. Ja vecāki pozitīvi pieņem bērna neveiksmes, atvase iemācās, ka kļūdīties ir normāli, jo, tikai darot, mēs izaugam un pilnveidojamies. Tāpat vecākiem vajadzētu atcerēties, ka nav nepieciešams akcentēt kļūdas, bet iespējamos risinājumus. Ja atzīme kādā priekšmetā gadījusies zemāka apar bērna spējām, kritikas vietā labāk piedāvāt palīdzību risinājumu meklējumos.

6. solis. Piedāvāt iespējas. Vecākiem dažkārt šķiet, ka viņi labāk zina, kas bērnam vajadzīgs, kādas mācības izvēlēties, kādus pulciņus apmeklēt, kādu profesiju apgūt. Taču vecākiem tā vietā vajadzētu vienkārši piedāvāt iespējas – jo plašāks būs bērna redzesloks, jo labākas izvēles viņš savā dzīvē spēs izdarīt. Tajā pašā laikā nevajadzētu piekāpties bērna katram “vairs negribu”, jo jaunajam cilvēkam ir jāiemācās, kā pārvarēt grūtības un iesākto novest līdz galam. Vienlaikus vecākiem pašiem sev vajadzētu atbildēt uz jautājumu, kāpēc mēs šo darām. Lai saprastu, kurā brīdi “izstāties” no spēles, ir jāsaprot, kāpēc mēs tajā vispār iesaistījāmies. Lai nebūtu “pamešana pusratā” ir variants, ka iesākto nodarbību pamet pie konkrēta sasniegtā mērķa. Piemēram, bērns vairs negrib spēlēt futbolu, jo tas apnicis. Variants ir piedalīties vismaz vienās sacensībās. Tikt līdz šim starprezultātam un tad turpināt, kādu citu sporta veidu. Bērns būs izbaudījis komandas sporta veida pieredzi un izdarījis secinājumus un spēs pamatot, kāpēc vēlas nodarboties ar kaut ko citu.

7. solis. Pamazām pārtraukt dalību problēmu risināšanā, ļaujot bērnam pašam uzņemties lielāku atbildību. Jo lielāks kļūst bērns, jo vairāk prasmju un iemaņu ir viņa arsenālā, palielinās arī dzīves pieredze, kas bērnam pašam ļauj veikt izvēles un pieņemt lēmumus. Uzticēšanās bērna spējām veicina viņa uzticēšanos pašam sev. Tāpat jāatceras, ka atbildības sajūta, prasme sastrādāties un līdera īpašības veidojas jau bērnībā un vecāki ir tie, kas var palīdzēt tās pilnveidot.

Rakstu konsultējusi: Agnese Slišāne, iespējamās misijas absolvente, kuratore un atlases vadītāja, komercdarbības programmas vadītāja un ekonomikas, matemātikas skolotāja, mācību materiālu autore, Bērnu Universitātes ekonomikas nodarbību pasniedzēja.