Dzīve ir garlaicīga tikai garlaicīgiem cilvēkiem. Ļauj bērnam garlaikoties!

Brodskijam ir taisnība: nevajadzētu baidīties no garlaicības, bet gan to veicināt, un, kad tā ir mūs pārņēmusi, ir jāizmanto iespēja, jo tas ir brīdis, kad potenciāli mūs var piemeklēt iedvesma. Vai tad Ņūtons nelaiskojās zem ābeles, kad viņš saprata gravitātes likumu? Vai Arhimēds, lieliskākais senais matemātiķis, negulēja vannā, kad viņu pārņēma apskaidrība? Vai 16. gs. lieliskais Florences diplomāts Nikolo Makjavelli nebija pārņemts ar garlaicību, kad viņš apsēdās un uzrakstīja darbu "Princis" - visu laiku revolucionārāko politisko traktātu?

Impērija garlaicības dēļ

Un apdomājiet Volta Disneja vārdus, kurš atklāja, ka Mikipele (Mickey Mouse) izlēca no viņa prāta uz papīra pirms 20 gadiem brīdī, kad viņš sēdēja vilcienā no Manhetenas un Holivudu - tajā laikā viņš un viņa brālis bija uz nabadzības robežas, un bija sajūta, ka turpat aiz stūra sagaida liela nelaime.

Iedomājieties vien! Ideja, no kuras radās visa Disneja impērija, dzima gara un garlaicīga vilciena brauciena laikā. Dzīvs piemērs, kā garlaicība atmaksājas.
Kad mūs nemitīgi stimulē un izklaidē, mūsu prātā nav brīvas vietas jaunām idejām un tādēļ mums ir jādāvā bērniem šī dāvana, ko sauc par garlaicību.

Ja es nebūtu atteikusi viņas izmisīgajiem lūgumiem pēc izklaides, viņa nebūtu iemācījusies pati sevi izklaidēt - būtiska dzīves prasme, ļoti vērtīga dāvana, kas cerams noderēs visam mūžam.

Dzīve ir garlaicīga tikai garlaicīgiem cilvēkiem

Es ne vienmēr esmu šādi jutusies, protams. Manas bērnības lielākās bailes bija taureņi, čūskas, zemestrīces, baltās haizivis un, protams, garlaicība. Man riebās, cik ļoti lēni laiks vilkās, un bija sajūta, ka mani žņaugtu apziņa, ka nav ko darīt un nav kur iet. Taču mani vecāki reti nāca man palīgā, kad es cīnījos ar briesmoni, ko saucu par Garlaicību. Tā vietā viņi mani atstāja ar to vienatnē un lika skatīties tam drausmīgajā sejā. Vienā karstā vasaras dienā es sēdēju kā astoņgadīgs zombijs uz mūsu trepēm un skatījos sienā līdz brīdim, kad mana mamma steidzās garām ar lielu veļas kaudzi. Tajā brīdī es nopūtos, cik man ir garlaicīgi un, ka es to vairs nevaru izturēt. Tā vietā lai mani samīļotu un ieteiktu ko jautru varētu padarīt, viņa pateica maigi, bet strikti: “Dzīve ir garlaicīga tikai garlaicīgiem cilvēkiem.” Un tad viņa nozuda virtuvē.

Vēl aizvien garlaikojies?

Lieliski, es nodomāju, vēl garlaicīgāk nekā iepriekš. Bet, kad es tā sēdēju un raudzījos nekurienē, mani pārņēma skaidrība: “Es varu vai nu te sēdēt un garlaikoties, vai arī es varu atrast ko darīt.” Tā nu es izgāju ārā, piepildīju vecu ūdens kannu ar ūdeni un visu atlikušo pēcpusdienu taisīju dubļu kūkas un cepumus. Pirms vakariņām mana mamma sauca: “Vēl aizvien garlaikojies?”  Es biju noklāta viscaur ar dubļiem, pakratīju savu galvu un pasmaidīju.
Tā bija maza, bet zīmīga mācība, un pieaugot spēlēšanās ar dubļiem zaudēja savu pievilcību, tādēļ lai atvairītu garlaicību, es pievērsos grāmatu lasīšanai un man atvērās fantastiska pasaule - es aizceļoju uz Nārniju, Zemes Centru, Ozu, un visādām citādām maģiskām valstībām. 

Pārāk daudz vecāku mūsdienās baidās bērniem pasniegt šo garlaicības dāvanu. Tā vietā viņi izvēlas piepildīt bērna dienu ar dažādām aktivitātēm, kas bieži vien ir maznozīmīgas.

Padoms nākamajai paaudzei

Pēc 40 gadiem kādā karstā augusta dienā, es nolēmu pasniegt šo garlaicības dāvanu saviem bērniem. Es biju tikko savākusi savu astoņgadīgo meitu Tediju no skolas un, kamēr es sēdēju pie datora, viņa veikli sev uztaisīja uzkodu. Nepagāja ne divas minūtes, kad viņa man jautāja: “Mamm, ko mēs darīsim? Man ir tik garlaicīgi!”

Atceroties, kādu man māte bija devusi mācību, es nolēmu to ņemt par piemēru un pagriezos pret savu meitu: “Dzīve ir garlaicīga tikai garlaicīgiem cilvēkiem.”  “Ko?” Viņa prasīja ar tādu skatienu, it kā es būtu runājusi citā valodā. “Dzīve ir garlaicīga tikai garlaicīgiem cilvēkiem,” es atkārtoju. “Šo man teica vecmāmiņa, kad es biju tavā vecumā. Un tas nozīmē, ja tu nevari pati atrast veidu, kā sevi izklaidēt, tad tev, visticamāk, būs garlaicīgi. Ļoti garlaicīgi!”
Viņas sejā parādījās jocīga sejas izteiksme, viņa paķēra savu uzkodu un aizskrēja uz savu istabu. Pēc pusstundas viņa noskrēja lejā un nolika man klēpī nelielu rakstītu dāvanu. “Kas tas ir?” es jautāju. “Jūras cepumiņa biogrāfija,” viņa ar lepnumu smaidīja. Tiesa lielākā daļa tika pārrakstīta no Vikipēdijas, taču viņa pati bija atradusi, kā radoši cīnīties ar savu garlaicību. 

Ja es nebūtu atteikusi viņas izmisīgajiem lūgumiem pēc izklaides, viņa nebūtu iemācījusies pati sevi izklaidēt - būtiska dzīves prasme, ļoti vērtīga dāvana, kas cerams noderēs visam mūžam.

Vērtīga dāvana visam mūžam

Pārāk daudz vecāku mūsdienās baidās bērniem pasniegt šo garlaicības dāvanu. Tā vietā viņi izvēlas piepildīt bērna dienu ar dažādām aktivitātēm, kas bieži vien ir maznozīmīgas. Šādā veidā strukturējot dienas, mēs audzinām paaudzi, kas ir atkarīga no aktivitātēm. Šis ne tikai nenāk par labu mūsu bērniem, bet arī ir jāsaprot, ka bez garlaicības mums varētu nebūt Disnejlenda, “Princis”, daudzi citi literatūras, mākslas un zinātnes darbi.
Lai izbēgtu no šī slazda mums vienkārši ir jāļauj bērniem garlaikoties. Ja mēs to darīsim biežāk, tad mūsu bērni arvien vairāk parādīs radošuma izpausmes. Un, ja mēs runājam par jauka, radoša, sirsnīga un stabila bērna audzināšanu, kas var būt svarīgāks par šo?

Teksts: Sūzija Evansa (Suzy Evans), www.scarymommy.com