Nogurušie rūķi. No hroniska noguruma sindroma un izdegšanas sindroma cieš arī bērni

"Atceros vienu zēnu pirms vairākiem gadiem, kura centrālie smilšu bilžu stāsti bija veltīti nogurušajiem rūķiem.
Cilvēkus, kas ir strādīgi, dēvē par “darba rūķiem”. Tādi mazi, centīgi cilvēciņi, kuri, lai arī augumā mazi, bet spēj būt nopietni un atbildīgi pret sev uzticētiem pienākumiem un darbu. Rūķu simbols kopumā tiek saistīts ar fizisko un materiālo pasauli, ar bagātībām, ko rūķi iegūst, daudz strādājot. Smilšu bildēs rūķi nogurst, jo faktiski bērns ir pārguris no  ilgstošas, nemainīgas, nelīdzsvarotas un neatbilstošas vecumam slodzes. Bērna fiziskā, psihiskā un garīgā attīstībā notiek nevēlamas izmaiņas, kas var atstāt sekas uz turpmāko dzīvi," skaidro speciāliste.
 

Hroniska noguruma sindroms (chronic fatique syndrome) ir rezultāts tam, ka bērns tiek neatblstoši savam vecumam nodarbināts un viņam nav iespējas izdzīvot savam vecumam atbilstošas aktivitātes. Speciālisti arvien biežām runā par izdegšanas sindroms (burnout syndrome) bērniem.


Iepazīt noguruma sajūtu un atpazīt hroniska noguruma sindromu 
Latviešu valodas skaidrojošā vārdnīcā nogurums ir raksturots kā fiziskās un psihiskās darbības spēju, fiziskā spēka samazinājums, izsīkums (kādu darbību, apstākļu iedarbībā). Mūsu ķermenis un psihe pēc noteiktas devas piepūles signalizē mums par enerģijas izsīkumu un nepieciešamību pēc atpūtas, ēdiena vai nodarbes maiņas. Tas izpaužas stāvoklī, ko saucam par nogurumu. Tas ir dabīgs spēku zuduma un atjaunošanās process, prasme iepazīst savas fizisko un psihisko spēju robežas, atpazīst savas vajadzības un palielināt stresa noturību. Ir pilnīgi normāli izjust un ikdienā piedzīvot nogurumu. 

Bērniem, kas cieš no noguruma un izdegšanas sindroma, vecāki rūpīgi plāno bērna nodarbinātību, bet neplāno un nemāca atpūsties. Viņiem neļauj arī vienkārši paslinkot.

Hroniska noguruma sindroms tiek skaidrots kā slimība, kuru raksturo ilgstošs nogurums (vismaz 6 mēnešus) un vairāki psiholoģiski, fiziski simptomi.  Pieaugušajiem hroniska noguruma sindroms tiek pētīts jau vismaz 100 gadus. Par to, vai ar šo sindromu var sirgt arī bērni, zinātnieki sāka pētīt tikai pirms 10 gadiem. 

Nogurums sāk traucēt ikdienas aktivitātes, noguruma sajūta var būt jau no rīta pamostoties un ilgt visu dienu, ir garastāvokļa izmaiņas, miega traucējumi, pavājinās īstermiņa atmiņa un koncentrēšanās spējas, iespējamas muskuļu vai locītavu sāpes, galvassāpes, izmaiņas apetītē, vēdera sāpes vai gremošanas traucējumi.

Pašlaik tiek runāts arī par izdegšanas sindromu (burnout syndrome) bērniem. Izdegšanas sindroms ir pētīts jau apmēram 40 gadus un saistāms ar emocionālu un fizisku izsīkumu. Arī izdegšanas sindromu tikai pēdējos 10 gadus sāk saistīt ar bērnu hroniska noguruma pazīmēm. Ilgstošs stress, hronisks nogurums un izdegšana var radīt nopietnas sekas bērna fiziskai, emocionālajai un garīgajai attīstībai.


Pazīmes var būt arī citu saslimšanu izpausme
Ilgstoša noguruma simptomi ir daudzu citu slimību pavadonis t.sk. līdzīgas pazīmes ir arī izdegšanas gadījumā.
Hroniska noguruma iemesli var būt bioloģiski (centrālās nervu sistēmas īpatnības, iedzimtība, noteiktu mikroelementu trūkums organismā utt.), psiholoģiski (paaugstināts stress, noslogotība, personības īpatnības u.c.) un sociāli (ģimenes riska faktori: ilgstošas stresa situācijas ģimenē vai skolā, atbalsta trūkums, sociālo kontaktu pārslodze vai izolācija u.c.). Savukārt izdegšanas sindroma cēloņi pamatā ir saistīti ar pārlieku ilgstošu stresu, emocionālu un fizisku nogurumu darbā.
Izejot fiziskās veselības pārbaudes, novirzes netiek atrastas. Tas liecina, ka iemesli ir meklējami citur, proti, tā ir ķermeņa fiziska reakcija uz psiholoģiskām vai sociālām grūtībām. 

 

Par maz laika mieram un atpūtai
Terapijā arvien biežāk nonāk bērni ar jauktu fizisko un psiholoģisko simptomātiku - slikts miegs vai miegainība, vēdera sāpes, vemšanas, muskuļu sāpes, galvas sāpes, dusmas un agresivitāte vai gluži otrādi, pasivitāte.

Analizējot bērna ikdienu, ģimenes vēsturi un ikdienas dzīvi, nākas secināt, ka daudzu bērnu simptomi ir saistīti ar pārlieku lielo bērnu noslogošanu un nepietiekamu atbalstu ikdienas notikumu integrēšanai. Tas nozīmē,  ka nepietiek laika apdomāt dienā notikušos notikumus, nav iespējas izreaģēt dienā iegūtās emocijas.
Bērniem, kas cieš no noguruma un izdegšanas sindroma, vecāki rūpīgi plāno bērna nodarbinātību, bet neplāno un nemāca atpūsties. Viņiem neļauj arī vienkārši paslinkot.

Daudzi vecāki, iespējams, iesauksies: “Jā, jā, paslinkot! Kas tad no viņa izaugs!”. Te jāielāgo, ka bērns nav mazs pieaugušais. Viņa mācīšanās un attīstība nenotiek tikai caur pulciņiem, nodarbībām, strādāšanu un pienākumu pildīšanu. Bērns mācās no vecāku uzvedības modeļiem, bet pasauli viņš izzina, spēlējoties, atpūšoties un arī paslinkojot.


Bērni pārslogotāki nekā pieaugušie 
Pēdējos gados novērots, ka bērnu noslogotība dažkārt pārsniedz pašu pieaugušo noslodzi. Turklāt pieaugušie ir brīvi sava brīvā laika plānošanā atšķirībā no bērna.  Speciāliste novērojusi, ka vecāki dažreiz pat nevar atrast laiku bērna psihoterapijai, smilšu spēlei, jo viss laiks ir aizņemts dažādos pulciņos.

"Varbūt bērns varētu nākt uz terapiju astoņos vakarā? Protams, ka tas ir pārāk vēls laiks gan terapeitam, gan bērnam. Bet vecāki nepiekrīt samazināt pulciņu apmeklējumu skaitu uz terapijas rēķina. Ir bijis, ka tā arī nesanāk vienoties, īpaši, ja vecāki terapiju uztver kā vienu no bērna harmonizējošiem “pasākumiem”. Skumji. Pārgurušajiem bērniem, kas nonāk terapijā ar noguruma un izdegšanas sindroma simptomātiku papildus skolai, mājas darbiem, kas jāpilda pēc skolas vai vēlu vakarā ir vēl 4-6 dažādi pulciņi.
Ir sajūta, ka vecāki vēlas, lai bērns būtu veiksmīgs visās jomās. Īpaši tajās, ko vecāki uzskata par vajadzīgam un veiksmīgām. Bieži tie ir vienas vai vairāku valodu nodarbības. Papildus vēl ir fiziskās aktivitātes - futbols, hokejs, vingrošana, vieglatlētika, cīņas. Meitenēm arī tautiskās dejas vai baleta nodarbības. Zīmēšana, gleznošana, dziedāšana, veidošana.

Aprunājoties ar pārgurušajiem bērniem, izrādās, ka viņu vēlmes ir ļoti pieticīgas – izgulēties, pabūt ar draugiem, nedarīt neko. Taču, kad iestājas brīvlaiks un ir daudz vairāk brīvā laika, viņi apjūk un nezina kā to piepildīt," stāsta Ieva Lāss.


Brīvā laika trauksme
Nereti ikdienā nodarbinātie un nogurušie bērni nemāk atpūsties. Ja viņiem nav jāsteidzas uz pulciņu, viņi apjūk un tiešām aiziet “dīkdienībā” un nekā nedarīšanā. Citreiz “neproduktivitātes”, nekā nedarīšanas un brīva laika trauksme tiek kompensēta ar ēšanu vai izteiktu “sēdēšanu” telefonā.



Ko darīt, lai bērnu "neiedzītu stūrī" un neciestu fiziskā un emocionālā veselība

• Vismaz reizi nedēļā darbojaties kopā ar bērnu. Tas nozīmē, ka kopā var mācīties valodu, sportot, zīmēt, līmēt. Kaut vai reizi nedēļā. Kopā esot, pauzes no darbošanās un nodarbes maiņa veidojas dabīgi. Katrs vecāks var daudz ko iemācīt savam bērnam. Katrs bērns daudz ko iemāca vecākam.
   
• Izvēlēties bērnam vienu, divus pulciņus. Apmeklējot vienu pulciņu, bērnam būs iespēja nopietnāk iedziļināties interesējošā tēmā. Ja bērnam ir vairāk nekā divi pulciņi, brīdī, kad bērns kādu no pulciņiem vairs nevēlas apmeklēt, vecākiem nav objektīvu atskaites kritēriju, lai saprastu - bērns ir noguris vai zaudējis interesi par nodarbi. Ja tas ir apnikums, tad līdzīgi kā citas prasmes, to ir jāiemācās pārvarēt. 
   
• Atcerieties, ka bērna “darbs” ir arī skola un mājas darbu gatavošana! Cik daudzi pieaugušie ņem darbu mājās? Cik daudzi pieaugušie pēc darba apmeklē nodarbības katru vakaru visas nedēļas garumā?
   
• Vecāki krīt panikā, ja bērnam zūd interese pret kādu nodarbošanos. Tomēr tas ir normāli, ka bērns vēlas mainīt pulciņu. Vai izvēlētā ārpusskolas nodarbe ir piemērota bērnam, var saprast tikai tad, kad jaunais ir pamēģināts. Pieaugušajiem taču arī ir līdzīgi, tikai bērns ātrāk reaģē uz to, kas viņam nepatīk.
   
• Ir vecāki, kas baidās, ka bērns, kas ātri pamet pulciņus, neiemācīsies pacietību, atbildību un spēju pārvarēt negribēšanu. Ir žēl arī ieguldītā laika un nauda. Tomēr šie argumenti nevar būt pietiekam motīvs, kāpēc bērnam būtu jāturpina nodarbe, ko viņš patiesībā nevēlas.
   
• Dažkārt bērnam ir jāizmēģina daudzas nodarbes līdz viņš paliek pie vienas, divām. Katrs bērns ir tik unikāls. Kāda meitene jau no 4 gadu vecuma interesējās par dinozauriem un šī interese saglabājās līdz pieaugušā vecumam. Citam nepieciešami daudzi izmēģinājumi. Viens bērns labi jūtas noslogots, cits - ja viņam ir vairāk brīva laika. To, cik daudz bērns var “turēt”, vai viņa intereses iet dziļumā vai plašumā, nosaka daudzi faktori, tai skaitā tipoloģija un iedzimtais temperaments. Izmēģinot un izvēloties, bērns iemācās ļoti daudz - uzzina savas spējas, stiprās un vājās puses, intereses u.c.
  
   
• Ar bērniem, kas grib mainīt nodarbes, būtu jāpārrunā iepriekšējo nodarbu pārtraukšanas iemeslus, ieguvumus un jāpalīdz plānot tālākos hobijus. Bērniem bieži svarīgākas ir attiecības, draugi un pasniedzēji, kuriem viņi uzticas nekā pats nodarbību saturs. Bērns var pamest kādu nodarbi, kas viņam liekas interesanta, ja veidojas sliktas attiecības ar citiem pulciņa biedriem vai skolotāju.
   
• Atbildīgajiem un daudz nodarbinātajiem bērniem ir jādod brīvās dienas. Kādā laika posmā viņš pats var izvēlēties, piemēram, 2 dienas, kuras viņš paņem brīvas, tad, kad vēlās. Vecākiem jārespektē bērna izvēle.
   
• Pārdomājiet, kādas ir jūsu ģimenes atpūtas tradīcijas? Kā atpūšas vecāki un kā bērni? Kāda ir kopīgā atpūta un kāda individuālā? Atpūta ir svarīga dzīves sastāvdaļa. Vecāki pārmet, ka bērns sēž telefonā, bet paši guļ pie televizora.
   
• Legalizējiet slinkošanu un paslinkojiet kopā, ja ikdienā esiet darbīgi un rosīgi. Slinkošana ir Būšana nevis darīšana. Sabiedrībā, kas orientēta uz darīšanu, nevis piedzīvošanu un Būšanu, slinkums tradicionāli tiek uzskatīts par netikumu. Jā, kas par daudz tas par skādi, bet nelielās devās ļoti veselīgi.
   
• Slinkot var produktīvi, skatoties mākoņos un minot, ko katrs redz. Slinkošana un garlaikošanās ir divas atšķirīgas parādības. Garlaikošanās ir sliktāka, jo ne par ko vairs nav interese un bērns nevar pats sevi ieinteresēt. Garlaikošanās un “nīkuļošana” dažkārt var būt saistīta ar pārslodzi, nespēju formulēt, ko man gribas darīt. Savukārt, slinkums lielākoties ir saistīts ar motivācijas trūkumu kaut ko darīt.
   
• Bērnu var neinteresēt tas, kas interesē vecākus. Lielu emocionālo spriedzi bērniem rada nodarbes, kuras viņus neinteresē, bet ir vecāku uzspiestas. Ja šādas nodarbes, kas neatbilst bērna interesēm, ir vairākas un ilgstošas, tad tās būtiski ietekmē bērna personības attīstību un raksturu, veicina hronisku nogurumu, emocionālo izdegšanu.
   
• Katru gadu pirms skolas sākuma ar bērnu pārrunājiet pulciņu grafiku. Ko bērns vēlās turpināt, kas viņam patīk, ko viņš vēlētos pārtraukt un varbūt uzsākt no jauna. Bērns pats tiek iesaistīts savu interešu un vajadzību noskaidrošanā, nodarbību plānošanā un atbildības par to izpildi uzņemšanās. Vecākiem jābūt jūtīgiem pret bērna interesēm, dažkārt bērni piekrīt, kaut kur iesaistīties, jo vecākiem ļoti gribas, lai bērns apmeklētu kādu no pulciņiem.
   
• Sekojiet bērna režīmam un māciet atpūsties! Atbildīgie un strādīgie bērni dažkārt pārlieku fokusējas uz savu produktivitāti un atstāj novārtā ēšanas un atpūtas ritmu. Tas nozīmē, ka vecākiem tam ir jāseko līdzi.
   
• Pārrunātjiet ar bērnu viņa ikdienas notikumus un jūtas, ko viņš pa dienu ir piedzīvojis. Bērniem, kuri piedzīvo noguruma un izdegšanas sindromus, kopīga iezīme ir tā, ka viņiem pietrūkst laika refleksijām, sarunām par to, kas notiek dienas laikā. Daudzi bērni kādā brīdī sāk darboties kā autopilotā, rezultātā sāk slimot vai parādās uzvedības problēmas.
   
• Ir bērni, kuri pēc daudziem pārslodzes gadiem būtiski maina savu uzvedību, protestē un neapmeklē vairs nevienu pasākumu. Citi sāk slimot. Ja bērnam no pārslodzes ir jau sākušās psiholoģiskas, uzvedības vai veselības problēmas, tad steidzami jāmeklē palīdzība pie speciālistiem un jāpārstrukturē nodarbības, no kaut kā ir jāatsakās. Speciālists var palīdzēt ieraudzīt situāciju no malas, sniegt atbalstu bērnam un vecākiem, kā arī kopīgi meklēt risinājumus.
   
• Ja bērnam ir jāapmeklē smilšu spēle un psihoterapija, tad atveseļošanas plāns ir prioritārs un vecāku sadarbībai ar speciālistu ir izšķiroša nozīme. Bez sadarbības ar vecākiem izmaiņas bērna veselībā, uzvedībā un emocionālā stāvoklī ir grūtāk sasniedzamas, jo sākotnējā problēma nāk no ģimenes.
   

Autors: Ieva Lāss, LSST sertificēta smilšu spēles terapijas metodes praktizē no 2005.gada, Junga analītiskais psihoterapeits apmācībā, bērnu psihoanalīzes apmācībā.      

Raksts veidots sadarbībā ar Latvijas Smilšu Spēles terapijas biedrību