Hiperaktīvs bērns un uzmanības deficīts. UDHS un UDS. Padomi mierīgākai ikdienai

Par hiperaktivitāti un uzmanības deficīta sindromu stāsta Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas psiholoģes Mag. Psych. Līga Būtnāre un Svetlana Zaslavska.

Apzīmējumu “uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms”, saīsinajumā UDHS, pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados ieviesa amerikāņu psihiatrs Leons Eizenbergs. Jēdziena oriģinālais saīsinājums angļu valodā ir ADHD (Attention Deficit Hyperactivity Disorder).


Sarunājoties drudžaini raugās visapkārt vai šūpo kājas
Uzmanīgi novērojot bērnus, kuriem ir diagnosticēts UDS, lielākajai daļai var konstatēt stipru iekšējo nemieru, trauksmi, kā arī pārmērīgas fiziskās un emocionālās slodzes pazīmes, kādas ir arī viņu “nemierīgajiem kolēģiem” ar UDHS. Piemēram, viņi nervozi spēlējas ar pirkstiem, sarunājoties drudžaini raugās visapkārt vai šūpo kājas. Visbiežāk tas notiek neapzināti, un var redzēt, ka viņiem ir ļoti grūti apspiest šo vēlmi. Nereti var novērot, ka bērni ar uzvedības traucējumiem, it īpaši meitenes, cenšas noslēpt nervozitāti un, lai to neizrādītu, iegrimst pašas savā pasaulē. Tā kā iekšējais nemiers nav redzams uz āru, tas rada aizdomas par UDS. Te der atcerēties ko ārkārtīgi svarīgu — un ja nu meitenes vai zēna patiesais izklaidības un aizsapņošanās iemesls nebūt nav UDS, bet ir pavisam kas cits?

Bērni ar uzvedības traucējumiem, it īpaši meitenes, cenšas noslēpt nervozitāti un, lai to neizrādītu, iegrimst pašas savā pasaulē. 

Šobrīd, kad šī diagnoze ir jau atpazīstama sabiedrībā un nokļuvusi ikdienas sarunvalodā, īpaši svarīgi ir kritiski vērtēt plašo informācijas klāstu, nodalīt to, ko saprotam ar saviem novērojumiem, no tā, ko saucam par pamatotu diagnozi. Autors ļauj izsekot secīgām pakāpēm, sākot no novērojumiem un anketu aizpildīšanas, ko vecāki var veikt paši, līdz pat konsultācijām pie speciālistiem, kas var veikt izvērtēšanu un lemt par diagnozi. Šāda secība palīdz nokļūt līdz pamatotam rīcības plānam palīdzība saņemšanai.


Vairāku simptomu kopums
UDHS (un UDS) gadījumā nav novērojams tikai viens uzkrītošas uzvedības modelis. Speciālisti sāk apsvērt kādu no šīm diagnozēm tikai tad, kad konstatēti vairāki galvenie simptomi. Runājot par UDHS, ārsti lieto specifisku terminu “multifaktorālā izcelsme” — sindroma attīstība ir saistāma ar vairāku nelabvēlīgu faktoru kombināciju un mijiedarbību. UDHS un UDS diagnosticē, kad apvienojušies vairāki atsevišķi faktori, tā sauktie galvenie simptomi.

Galvenie UDHS siptomi
UDHS ir vairāku atsevišķu simptomu kopums. Tiklīdz bērnam vienlaikus parādās un īpaši uzkrītoši izpaužas vairākas no turpmāk minētajām pazīmēm, dodieties pie speciālista, lai noskaidrotu to iemeslu.

•  Hiperaktivitāte: nemiers un nervozitāte.
•  Aizmāršība: izklaidība, neparasti bieža personisko lietu nolikšana nevietā.
•  Nemierīgums: vairāku iesāktu spēļu un rotaļu nepabeigšana.
•  Uzmanības deficīts: uzmanības novēršana no galvenās darbības, izklaidība.
•  Impulsu kontroles traucējumi: nemotivēta un impulsīva rīcība.
•  Fizioloģiskās aktivācijas trūkums: vēlme pēc arvien jauniem kairinājumiem.
•  Hiperfokusēšanās: pārmērīgi aizrautīga nodošanās kādai nodarbei, intensīva iesaistīšanās aizraujošās aktivitātēs.
•  Iekšējs nemiers: strauja domu maiņa, nereālu mērķu izvirzīšana.
•  Ārējs nemiers: nervoza spēlēšanās ar pirkstiem, kāju šūpošana u.c.
•  Nepacietība: iejaukšanās sarunā, nespēja pagaidīt, grūtības pakļauties.
•  Riska uzņemšanās: paaugstināta riska uzvedība, bieža iekļūšana negadījumos.
•  Frustrācijas tolerance: ārkārtīgi zema izturība spriedzes apstākļos, pārmērīgi biežs kontroles zudums, dusmu lēkmes.

Novērojama arī šāda simptomatika:

• grūtības mācību vielas apguvē,
• slikta miega struktūra,
• sociālās uzvedības traucējumi,
• autoagresija (dusmas pašam uz sevi) u.c.

Tomēr arī šo simptomu uzskaitījums ir nepilnīgs. Svarīgi: pat vairāku nosaukto simptomu izpausme vienlaikus vēl neliecina par UDHS/UDS.

Pēc tam, kad ir veikta diagnostika un ārsts ir parakstījis medikamentus (ja tie būs nepieciešami) darbs nebeidzas. Šiem bērniem ir jāattīsta savas prasmes, kas palīdzēs viņiem ar laiku arvien labāk pašiem izlīdzināt savas grūtības. Tas nozīmē, ka vecākiem ir jābūt gudriem un pie tā cītīgi jāpiestrādā ikdienā cenšoties praksē pielietot iegūtās zināšanas. Svarīgi aktīvi turpināt komunicēt ar speciālistiem, dalīties ar pieredzi un bažām, izmantojot jaunās zināšanas mājās. Tieši mājās ir jāveido drošā vide, kurā bērns varētu attīstīt jaunās iemaņas. Mēs savā darbā paralēli sakārtotam dienas režīmam un audzināšanas pieejai, kas palīdz strukturēt bērna ikdienu un pakāpeniski attīsta bērnam nepieciešamās spējas, iesakām arī uzvedības korekcijas grupu nodarbības. 

Izmaiņas un uzlabojumi būs visiem, kas ir labi informēti par grūtībām un īpatnībām, ir iejūtīgi pret savu bērnu, veic izmaiņas un ir gatavi atbalstīt bērnu pārmaiņu procesā. 


Informācija no grāmatas
"Hiperaktīvs bērns un uzmanības deficīts. UDHS un UDS. Padomi mierīgākai ikdienai", Jumava