Vai vecāki drīkst bērnu gatavot skolai paši, nesūtot bērnu dārzā?

Kamēr vairākums vecāku nepacietīgi gaida, kad mazulis varēs uzsākt bērnudārza gaitas, citi atvases uz izglītības iestādi nesūta pat tad, ka pienācis obligātais pirmsskolas sagatavošanas vecums – pieci gadi.

Izglītojot bērnu mājās, bērnam ir obligāti jābūt reģistrētam izglītības iestādē

FOTO: Shutterstock.com

Izglītojot bērnu mājās, bērnam ir obligāti jābūt reģistrētam izglītības iestādē

Kāpēc šāda izvēle? Vai skola uzņems bērnu, kam nav pirmsskolas izglītības apliecības? Kā vecākiem, kuri vēlas paši sagatavot bērnus skolas gaitām, to paveikt?
 


Vai mācīties mājās ir likumīgi?
Piecgadnieki ir sasnieguši obligātās izglītošanas vecumu. Vienlaikus likums nespiež šos bērnus obligāti vest uz bērnudārziem vai pirmsskolas sagatavošanas grupām, kas atvērtas pie skolām. Tas tāpēc, ka vispārējās izglītības likums paredz dažādas izglītības ieguves formas. Kā viena no tām ir pieļauta izglītība ģimenē vai mājmācība. Izglītības un zinātnes ministrijā gan noskaidroju, ka “izglītojot bērnu mājās, bērnam ir obligāti jābūt reģistrētam izglītības iestādē”, jo uz piecus un sešus gadus veco bērnu sagatavošanu skolai attiecoties tie paši nosacījumi, kas uz skolēnu izglītošanu.

 

Saskaņā ar pirmsskolas izglītības vadlīnijām, uzsākot mācības 1. klasē, bērniem jābūt apguvušiem dažādas prasmes, tostarp sociālas, piemēram, jāprot nosaukt savu vārdu, dzīvesvietu un valsti, kurā dzīvo. 

 

Valdības izdotie noteikumi par izglītojamo uzņemšanu izglītības iestādēs turklāt paredz, ka, stājoties skolā, ir jāiesniedz dokuments par iepriekš gūto izglītību, taču tikai tad, ja tāds ir. Skolas neatraida un pat nedrīkst atraidīt bērnus, kuri sagatavojušies skolai ārpus izglītības iestādēm un nav tikuši pie attiecīgā dokumenta. Tā kā septiņus gadus vecajiem bērniem obligāti jāiet skolā, izglītības iestādēm nekas cits neatliek kā uzņemt arī bērnus, kuri skolai nemaz nav sagatavoti.

Skaidrs gan, ka apzinīgi vecāki tomēr gādās, lai, skolas gaitas uzsākot, mājas bērns savās zināšanās un prasmēs būtu līdzvērtīgs tiem, kas guvuši pašvaldību nodrošināto pirmsskolas izglītību.

Saskaņā ar pirmsskolas izglītības vadlīnijām, uzsākot mācības 1. klasē, bērniem jābūt apguvušiem dažādas prasmes, tostarp sociālas, piemēram, jāprot nosaukt savu vārdu, dzīvesvietu un valsti, kurā dzīvo. Taču jāmāk arī lasīt vārdus un vienkāršus teikumus atbilstoši savām spējām, saprast izlasīto, atbildēt uz jautājumiem un paust attieksmi pret lasīto, saprast saikni starp skaitli un ciparu, rakstīt ciparus, prast aritmētiskas darbības līdz 10, pazīt ģeometrijas pamatelementus – punkts, līnija, riņķis, trijstūris, četrstūris.

Protams, pat tad ja bērni mācījušies vienā pirmsskolas iestādē pie viena pedagoga, viņu prasmes un zināšanas nebūs vienādas. Līdz ar to konkrēta standarta, kādam jābūt pirmklasniekam, nav un pat nevar būt.

Reklāma
Reklāma


Vecāku pieredze

Evita Andermane, otrklasnieka mamma
Mums izdevās skolai sagatavoties pašiem, kaut esmu strādājoša mamma. Mums gan ir atbalsta komanda – vecvecāki. Mūsu ģimenē ir gan skolotāji, gan psihologs, kam būtu varējusi lūgt palīdzību, bet nekādu īpašu metodiku vai padomu nemeklēju. Pati pāris gadus esmu skolā pasniegusi mūziku. Tagad dēls jau pabeidzis otro klasi, liecībā vērtējumi ir 9 un 10. Iestājoties skolā, dokumentu par pirmsskolas sagatavošanu nepieprasīja.

Patiesībā viss ir vienkārši: lai sagatavotu bērnu skolai, ar bērnu jāgrib un jāvar daudz runāt un darboties. Ar aizrautību, prieku, interesi par procesu no abām pusēm. Jau tad, kad dēls bija zīdainis, ļoti aktīvi ar viņu runāju, vēlāk atbildēju uz jautājumiem, spēlējām izzinošas spēles, iesaistīju bērnu radošās aktivitātēs un sniedzu viņam nedalītu uzmanību, kad tas bija nepieciešams. Datoru bērns lietoja minimāli, planšeti vai viedtelefonu vispār ne.
Mūsmājās nebija strikti nodalīta mācīšanās laika, jo pirmsskolas vecumā spēlēšanās ir vienīgais produktīvais zināšanu apguves veids. Turklāt te jāpiekrīt Montesori – vislabāk bērns iemācās tajā brīdī, kad pats ir izrādījis interesi par kādu jautājumu un sakoncentrējis uzmanību uz to, nevis kad pienākusi attiecīgā nodarbība. Braucam transportā – minam mīklas, lādējam kuģus. Staigājam pa liedagu – smiltīs uzrakstam vārda pirmo un pēdējo burtu, un minam pārējos vai meklējam dabā formas, krāsas. Rezultātā dēls pirmos vārdus izlasīja jau īsi pirms ceturtās dzimšanas dienas. Piecos gados tekoši, izteiksmīgi lasīja. Un tas nāca viegli. Līdz ar to mūsu gadījumā viņam vienkārši vairs nebūtu interesanti apmeklēt nodarbības, kurās sagatavo skolai.

Protams, uzsākot skolas gaitas, nedaudz vairāk bija jānopūlas, lai iekļautos kolektīvā, atrastu draugus. Taču tas varbūt arī ir labi, jo tas dēlam bija izaicinājums.

 

Teksts: