Vecumam nepiemērotas multfilmas un filmas kavē bērna intelekta attīstību

Kā vecāki, tā skolotāji, runājot par dažāda vecuma bērniem, mēdz sūdzēties par viņu uzmanības “trūkumu”. Taču, lai veicinātu bērna uzmanības noturību, jau no pavisam mazām dienām svarīgi raudzīties, lai bērna uzmanība būtu fokusēta uz to, ko viņš dara, līdz pat darbības pabeigšanai; kāda notikuma norise, grāmatas saturs, filmiņa bērnam tiktu gan atkārtota, gan, ja nepieciešams, izskaidrota, līdz viņš visus interesējošos jautājumus būtu uztvēris un sapratis.

Uzmanības dabiskais pamatuzdevums ir pievērsties kādam objektam līdz brīdim, kad veidojas iekšēja atskārsme: es sapratu! 

“Uzmanības dabiskais, instinktīvais pamatuzdevums ir pievērsties kādam objektam līdz brīdim, kad veidojas iekšēja atskārsme: es sapratu! Mazi bērni, skatoties grāmatas vai kādas filmiņas fragmentu, parasti prasa, lai to atkārto. Un tas notiek tāpēc, ka darbība ir bijusi par ātru, jo bērnam apjēgšanas laiks ir ilgāks nekā tas ir pieaugušajiem. Bērns grib noskatīties fragmentu vai skatīties grāmatu, vai klausīties pasaku vēl un vēl, kamēr viss ir uztverts un saprasts,” skaidro Dace Bērziņa. 

Taču daļai bērnu uzmanības funkcija ar vecāku “palīdzību” tiek deformēta. Kāpēc? Ja bērns jau kopš agrīna vecuma ir sēdināts pie televizora vai datora, bet tajā ir rādīts vecuma uztveres īpatnībām neatbilstošs materiāls – pārāk ātrs un sarežģīts, ko bērns ne tikai neapjēdz, bet visu redzēto pat neuztver –, tas deformē bērna uzmanības un uztveres mehānismus. 

Bērns divu triju gadu vecumā var sākt skatīties tikai viņa vecumam atbilstošas multfilmas, kurās, no pieaugušo viedokļa, nekas nenotiek, kur, piemēram, taurenītis lēni no vienas puķes aizlido uz otru, tad lēnām uz trešo: darbības ir pietiekami lēnas, turklāt, tās atkārtojas. Bet tieši tāds ir maza bērna uztveres un apjēgšanas ātrums. Ja bērns prasa multfilmiņu atkārtot, tas jādara, jo to liek bērna iekšējā izjūta, ka viņš visu vēl nav līdz galam uztvēris.

Ja bērnu regulāri nosēdina pie vecumam neatbilstošām filmām, viņš tiek pieradināts pie tā, ka ir normāli kaut ko līdz galam neuztvert, nesaprast.

Ja bērnu regulāri nosēdina pie vecumam neatbilstošām filmām, turklāt blakus nav vecāku, kas vērstu bērna uzmanību uz būtiskākajām detaļām, kuras palīdzētu uztvert un apjēgt redzēto, viņam visu laiku kāda daļa informācijas “paiet garām”, un viņš pie tā tiek pieradināts, ka ir normāli kaut ko līdz galam neuztvert, nesaprast. Vēlāk skolā šiem bērniem ir grūti, jo viņi paši pat nepiefiksē, ka daļa informācijas ir palikusi neuztverta un neapjēgta.