Psihoterapeite Ancāne: Psihiski vesels bērns niķojas, un citas vērtīgas atziņas vecākiem

"Jo labāk bērns jūtas bērnībā, jo lielāka labsajūta dzīves pirmajos gados, jo veselāks kā pieaugušais šis cilvēks būs. Jo vairāk piepildītu mērķu, sasniegumu, panākumu un prieka to sagaida,” ar praksē novēroto dalās ārste psihoterapeite profesore Gunta Ancāne, kuras grāmata "„Vecākiem. Par sevi un bērniem: atziņas un ieteikumi, lai bērns augtu vesels un laimīgs” nupat ieraudzījusi dienasgaismu.

Katrs pats var godīgi sev atzīt, cik daudzas no dažām šeit minētajām psihiskās veselības iezīmēm mums piemīt:

1. Laba pašcieņa – spēja aizsargāt savas robežas:  tavas tiesības sākas tur, kur beidzas manas tiesības.
2. Spēja pateikt “nē” bez vainas izjūtas.
3. Spēja pārdzīvot jūtas plašā diapazonā bez kauna un vainas izjūtas.
4. Spēja izprast savas jūtas (gribēt/negribēt), izteikt tās un rīkoties saskaņā ar tām, tās kontrolēt.
5. Spēja uzticēties sev – redzēt to, ko redz, dzirdēt to, ko dzird, sajust to, ko sajūt, tā vietā, lai redzētu, dzirdētu un sajustu to, ko citi saka priekšā.
6. Spēja priecāties par saviem un citu panākumiem.
7. Spēja kritiski, analītiski domāt, pamatojoties uz savām zināšanām.
8. Spēja izturēt neskaidrības situāciju, nezaudējot savas vērtības izjūtu un sajūtu, “būs labi” vai “es tikšu galā” izjūtu.
9. Spēja nevainot sevi un citus, bet analizēt situāciju un rīkoties.
10. Neciest no patoloģiska jūtu daudzuma, īpaši no baiļu, kauna un vainas izjūtām.

Līdz ar to, ja jūsu bērns, kā tautā saka, “niķojas” - priecājieties! Tas nozīmē, ka jūsu bērns ir psihiski vesels, viņš spēj pateikt „nē” un aizstāvēt savas pašcieņas robežas.

Daži cilvēki jauc pašcieņu ar egoismu un nekaunību. Patiesībā šīm abām parādībām, tieši tāpat kā pazemībai, ir raksturīgs pašcieņas trūkums. Jo pašcieņa prasa izturēties pret otru ne tikai ne–pazemīgi, bet arī ne–egoistiski un ne–nekaunīgi. Daži redz egoismu un nekaunību tur, kur to nav.

Pašcieņa nav prāta konstrukcija. Nav iespējams nolemt sākt sevi cienīt. Pašcieņu cilvēks vai nu sajūt un izjūt, tas ir, izjūt cieņu pret sevi, saviem lēmumiem, vēlmēm, vai nu tās nav. Pašcieņa ir jūtas, kuras izveidojas agrīnā bērnībā ilgstošākā laika posmā. To esamība ir atkarīga no tā, vai „citi” — galvenokārt vecāki un vecvecāki — tās ir ļāvuši izjust, tātad „iedevuši mantojumā”. Pats „paņemt” nevar. Pašcieņa rodas, saņemot pietiekami daudz cieņas no vecākiem un apkārtējiem.

Krājumā „Vecākiem. Par sevi un bērniem: atziņas un ieteikumi, lai bērns augtu vesels un laimīgs” profesore Gunta Ancāne raksta par pašcieņu kā laimīgas dzīves pamatu – kā bērnam to veidot, kā veicināt atbildības izjūtu par saviem lēmumiem, par to, vai pastāv bērna „niķi”, kā tos skaidrot un ko ar tiem iesākt, un vēl daudzām citām būtiskām tēmām, kas stāsta par to, kā izaudzināt laimīgu un veselu bērnu.