Kā atbildēt dažādu vecumu bērniem par seksualitātes jautājumiem

Pirmsskolas vecuma bērns pamana mammas higiēniskās paketes un jautā: kas tas ir? Ko un kā vecākam būtu uz šo jautājumu jāatbild? Un vai vispār jāatbild? Kā atbildēt uz jautājumiem par to, kā rodas bērni?

Ikvienam vecākam visticamāk jau pašam ir sapratne par to, ka ar bērnu ir jārunā par higiēnu un reproduktīvo veselību. Tāpēc šeit mēģināsim rast atbildes par to, kad ir tas piemērotākais brīdis sarunas uzsākšanai un kā atbildēt uz dažādiem bērnu jautājumiem tā, lai paši nebītos un bērnu nenobiedētu.  Un, lai nenotiktu tā,  ka pirmsskolas vecuma bērni daudz jautā vecākiem par šo, bet vecāki, nezinot, vai un kā atbildēt, izvairās no atbildēm, bet pusaudžu vecumā bērni vairs nejautā…
 

Vissvarīgākis ir brīva un labvēlīga gaisotne
Galvenais, kas jāzina vecākiem, kuri vēlas kopā ar bērnu pievērsties sarunām par intīmo – ka šāds lēmums ir ļoti pareiza un atbalstāma izvēle. Pieredze liecina, ka bērniem, kuriem kaut reizi ir bijusi sirsnīga un atklāta saruna ar vecākiem par seksualitātes tematiku, ir daudz mazāk raksturīga sabiedriski nepieņemama un riskanta seksuāla uzvedība un šāda rakstura problemātika.


Tas nozīmē, ka informēti bērni:

• vēlāk uzsāk seksuālo dzīvi un visbiežāk to dara pēc savas apzinātas izvēles un fizioloģiskas vajadzības nevis sabiedrības spiediena rezultātā;
• izvēlas mazāku seksuālo partneru skaitu un seksuālās attiecības retāk izmanto psiholoģisku problēmu risināšanai;
• rūpējas par savu drošību, biežāk izmanto kontracepcijas līdzekļus un biežāk atļaujas atteikt, kad kaut ko nevēlas pieļaut saskarsmē.

Faktiski tieši šis ir tas rezultāts, par kādu justos iepriecināts ikviens vecāks. Mierīgas, labvēlīgas sarunas kā reiz ir veids, kā šo rezultātu sasniegt. Neviens cits spēcīgāk par vecākiem nespēj ietekmēt bērna gaidas, priekšstatus un personisko robežu cieņu. Tas attiecas arī uz seksa tēmu.
 

Vecākiem labi jāapzinās un jāpārvalda savas personiskās izjūtas
Sekss, bērnu piedzimšana un attiecības kā parādības pati par sevi nav ne kaunpilna, ne smieklīga, ne netīra joma. Tā ir tāda pat mūsu dzīves šķautne, kā, piemēram, veselība un citas. Tomēr šī šķautne ir ļoti intīma un tas ir iemesls, kādēļ nereti par to ir grūti sākt runāt. Turklāt, daudziem vecākiem ir sava negatīva pieredze, kas traucē par šīm lietām brīvi izteikties.


Tāpēc vecākiem pirms sarunas uzsākšanas ar bērnu būtu vēlams:
Savstarpēji apspriest kopīgo plānu. Jāpārliecinās, ka mammai un tētim ir vienāds priekšstats par to, ko vajag un ko nevajag teikt bērnam. Ja priekšstati atšķiras, vēlams jau laikus panākt kompromisu.
Ja kautrējaties, izmēģiniet sarunu spoguļa priekšā jeb kopā ar dzīvesbiedru. Bērns var kaut ko pajautāt vienam no vecākiem un var arī abiem vienlaikus uzdot jautājumu, tāpēc būtu lieliski, ja gan mamma, gan tētis nesamulstot spētu piedalīties sarunā viens otra klātbūtnē.

Ja jūs nespējat runāt ar bērnu dēļ saviem psiholoģiskajiem pagātnes pārdzīvojumiem, palīdziet sev tikt ar tiem galā. Varat vērsties psihoterapijā, varat izrunāties ar tuvākajiem draugiem vai vismaz palasīt par šīm tēmām internetā. Jūsu bērns ir atsevišķa personība un viņa dzīve veidosies pavisam citādāk kā jūsējā. Jums ir unikāla iespēja pasargāt savu bērnu no tās negatīvās pieredzes, kāda bijusi jums. Šim nolūkam vispirms jāparūpējas par sevi un jārunā ar bērnu.
 

Nepieciešams sajust un cienīt robežas
Daudzi vecāki uztraucas, ka “samaitās” bērnu, ja runās ar viņu par tēmām, kuru pareizai izpratnei bērns vēl nav gatavs. Un vēl baidās par to, vai šādas sarunas neizprovocēs bērnā pāragras nevajadzīgas vajadzības un vēlmes. Pieredze liecina, ka nav iespējams paātrināt bērna normālu seksuālu attīstību, ja mēs paši ievērojam bērna robežas un neattīstām sarunu tālāk par bērna izziņas vēlmēm.


No šīs problēmas iespējams izvairīties, ievērojot četrus vienkāršu likumus:
Nesteigties uzsākt sarunu pirmajam, bet tikai atbildēt uz bērna jautājumiem un komentēt dzīves situācijas, ja pamanāt, ka tās nodarbina bērna prātu (atradis prezervatīvus, paketes, ieraudzījis kādu no vecākiem kailu, ieraudzījis bērna barošanu ar krūti, izdzirdējis svešu vārdu, ieraudzījis erotisku ainu filmā, pusaudža vecumā izrāda satraukumu par attiecībām ar kādu pretējā dzimuma bērnu utt.).

Dzirdot bērna jautājumu, vispirms jāprecizē, ko tieši bērns ar jautājumu domājis, kur bērns to dzirdējis, ko bērns par to jau zina. Jāņem vērā tāda bērna psihes īpatnība kā tas, ka bērns ne vienmēr jautā par to, ko vēlas zināt un kas viņus uztrauc. Un aiz konkrētā jautājuma var slēpties būtiskāks jautājums, kas jānoskaidro, lai pareizi atbildētu.

Atbildēt tikai uz uzdoto jautājumu bez iedziļināšanās. “Kas tas tāds? – Tās ir krūtis.” Punkts. Un pauze. Ja bērnam ar šo atbildi būs par maz, viņš turpinās jautāt, uzdodot vienu (vai 25) precizējošus jautājumus. Ja bērna ziņkārība jau pēc pirmās atbildes ir apmierināta, var un arī vajag apstāties un pie tās arī palikt. Bērni lieliski spēj regulēt sarunas dziļumu un sev saprotamās informācijas daudzumu. Ja bērnam radīsies nākamais jautājums, jūs par to uzzināsiet pirmie!

Būt gataviem turpināt sarunu jebkurā laikā, kad bērnam to gribēsies turpināt (izņemot sociāli nepiemērotus brīžus, to skaidrojot un atgriežoties pie jautājuma tiklīdz iespējams). Kopumā raugoties, seksa tēmas legalizācija stimulē ziņkārību un jāsaprot, ka tā ir absolūti veselīga! Un tas, savukārt, nozīmē, ka, iespējams, jau pēc mēneša jums būs bērnam jāskaidro, kas ir, piemēram, “surogātmāte”. Ko darīt?  Arī atbildes uz šādiem jautājumiem ir vecāku sūtība.

Ne vienmēr ir vērts bērniem stāstīt par visu slikto, ko jūs ziniet par uzdoto jautājumu. Bieži vecāki par to runā,  jūtas satraukti un vēlas bērnu pasargāt. Šāda vēlme ir absolūti normāla, tomēr bērna vecumposms bieži vien neļauj visu saprast, apgūt un “salikt galvā pa vajadzīgajiem plauktiņiem”.  Toties vecāki, kas paši pārdzīvo spriedzi un trauksmi attiecībā uz seksa jautājumiem, tieši sar savām izjūtām nevis ar bērnam sniegto informāciju spēj padarīt bērnu nevajadzīgi trauksmainu. Līdz ar to arī bērns no vecākiem var pārņemt trauksmi attiecībā uz seksualitātes tematiku. Tāpēc vecākiem nepieciešams nopietni izsvērt, par ko paši ir gatavi runāt un kuras tēmas jāatliek.
 

Kādas tēmas interesē dažādu vecumposmu bērnus

Ko mazulim stāstīt par seksu un bērna piedzimšanu
Kā variantu var minēt no kāda bērnu ārsta noklausītu ieteikumu. Visi bērni zina, ka zemāk par vēderu cilvēki izskatās atšķirīgi. Tāpēc var sacīt, ka tētim ir caurulīte un mammai caurumiņš. Tētim ir ļoti mazi bērniņi, bet tie tētī nevar izaugt. Tāpēc tētis ar savu caurulīti pārstādīja bērniņu mammai vēderā, kur viņš auga un, kad izauga pietiekami liels, izkļuva ārpusē.

2-4 gadi
Ķermeņa daļu un dzimumorgānu nosaukumi. Kā rodas bērni (vispārējā ideja). Var atbldēt: Tu izaugi mammas vēderā. Tur bērniņam ir silti un droši, un viņš izaug mammai zem sirsniņas. Šajā vecumā bērns vēl nespēj izprast bērna ieņemšanas un dzemdību procesa detaļas. Tāpēc parasti pietiek ar atbildi par dzemdi, kurā aug bērniņš, kamēr viņam nepienāk laiks piedzimt (nākt pasaulē).

4-6 gadi
Kā tieši dzimst bērns. Varat paskaidrot dzemdību procesu, pastāstīt par spazmām un to, ka bērni piedzimst (nāk pasaulē) no vagīnas. Bērna ieņemšanas kopējā koncepcija (atbilde – mēs ar tēti tevi uztaisījām). Dažkārt bērni jautā pēc vairāk detaļām, tad var sākt stāstīt par olšūnām un spermatozoīdiem.

6-9 gadi
Dzimumakta kopējā koncepcija. Olšūnas un spermatozoīdi, penis (loceklis) un vagīna, dzemde un sēklinieki. Jo vecāks kļūst bērns, jo vairāk viņš spēj saprast –  arī par seksa svarīgumu un baudu, par masturbāciju, par izvarošanu, par viendzimuma attiecībām, par neauglību utt..

10-12 gadi un vecāki
Dzimumnobriešanas būtība un pārmaiņas organismā. Visas ar seksu saistītās tēmas, ko bērns pamanīs TV vai dzirdēs no vienaudžiem. Šajā vecumā būtiski formējas bērna vērtību sistēma un personiskās robežas. Tāpēc svarīgi noskaidrot, tieši ko bērns vēlas uzzināt, lai, no vienas puses, vecāki nekļūtu pārāk uzbāzīgi, un no otras puses – paustu bērnam savu gatavību vienmēr apspriest it visu, kas bērnam svarīgs.

Kādā “valodā” runāt ar bērnu

Ikvienā valodā ir daudz vārdu, kas apzīmē seksu, dzimumorgānus un ar tiem saistītās parādības un procesus. Bieži vien šie vārdi mēdz būt pārāk zinātniski, “saldi”, vai lietoti pārnestā nozīmē (krāniņš, vāverīte). Jā, protams, ir arī rupja leksika. Neitrālu vārdu šajā jomā faktiski nav. Tāpēc arī vecākiem grūti izvēlēties, kādā “valodā” ar bērnu runāt pat sniedzot vienkāršākos paskaidrojumus. Ir ļoti grūti izrunāt to ķermeņa daļu, procesu un parādību nosaukumus, kas saistās ar seksualitāti.

Tāpēc vispirms vēl pirms sarunas ar bērnu ir vērts pārdomāt apzinātu vārdu izvēli un pārliecināties, ka varat paši bez mulsuma (vai vēlmes smieties) tos izrunāt. Smiekli ir kauna, trauksmes un spriedzes maska. Savukārt bērni sajūt vecāku patiesās emocijas un neapzināti sasaista tās ar apspriežamo tēmu! Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai vecāki apspriežamajā tēmā un izvēlēto vārdu lietošanā justos ērti.

Lai kādus vārdus jūs izvēlētos, tie vienīgie būs arī pareizie. Tikai jūs pārzināt jūsu ģimenē ierasto leksiku, jūtat intonāciju un konkrētajā brīdī lietoto vārdu izvēles pareizumu. Tikai jūs spējat lemt tieši ko un kā teikt. Ja jūs izvēlaties teikt “čuriņa”, “vāverīte”  vai “krāniņš” un “gailītis”, arī tas nav nepareizi, tāpat kā “vagīna” un “penis”. Kādam jebkurš no šiem vārdiem var šķist muļķīgs, smieklīgs vai neadekvāts, tomēr tas ir daudz mazāk svarīgi nekā tas, ka jūs vispār ar savu bērnu apspriežat jautājumus, kuru kontekstā šos vārdus lietojat. Bērnam ir svarīgi nevis paši vārdi, bet jūsu miers un pārliecība, kādā tos izrunājat un spējat atbildēt uz viņa jautājumiem. Valoda uzlabosies, kad pienāks laiks.

Protams, ja sākotnēji sauksiet lietas īstajos vārdos (penis, loceklis, vagīna, starpene), tas noteikti atvieglos turpināt sarunas ar bērnu pieaugušākā vecumā.
 

Kā risināt sarunu

Ir daži paņēmieni un ieteikumi, kas spēj atvieglot sarunu visiem tās dalībniekiem:

• Paskaidrot vēlams pēc iespējas vienkāršāk, bez terminiem un gariem teikumiem. Ja tomēr vēlaties lietot kādu terminu, tas bērnam jāizskaidro.
• Jums nav obligāti jāpiekrīt tam, ko jūs stāstāt. Jūs varat stāstīt par dažādiem variantiem un viedokļiem. Galvenais, neignorēt to, kam jūs nepiekrītat (piemēram, ķeizargrieziens). Tā kā bērns savu ziņkārību agri vai vēlu apmierinās arī bez jums, labāk pašiem neslēpt informāciju.
• Ir pilnīgi normāli kaut ko nezināt vai nespēt atbildēt uzreiz. Tas nozīmē, ka varat mierīgi atzīt savu nezināšanu un apsolīt atrast vajadzīgās atbildes (internetā, literatūrā, sarunā ar psihologu u.tml.) un atgriezties pie sarunas. Jo bērns vecāks, jo vairāk iespējams kopīgi meklēt atbildes uz jautājumiem.
• Ir pilnīgi normāli kautrēties un sajusties neveikli. Arī to var droši atzīt bērnam (tu mani samulsināji; nu gan es samulsu, tu man uzdevi ļoti nopietnu jautājumu u.tml.) un teikt, ka šī jautājuma apspriešana ir ļoti nozīmīga un ka jums vajag mazliet laiku, lai sagatavotos sarunai.

 Bez kā būtu jāiztiek sarunās:

• bez tēmas uzspiešanas, moralizēšanas un garām “lekcijām” (pirmsskolas vecumā informēšana ne ilgāk par 3-7 minūtēm);
• bez mulsuma un sarkšanas;
• bez “pasakām” par stārķiem, kāpostiem, bērna pirkšanu veikalā vai  sēklas apēšanu, lai tiktu pie bērna;
• bez pārveidotas balss intonācijas;
• bez dusmošanās un pārmetumiem par izrādīto interesi;
• bez izvairīšanās, nolieguma vai atrunāšanās par laiku (tā trūkumu, bērna vecuma nepiemērotību tēmai);
• bez sniegto zināšanu pārbaudes (pārliecībai, ka iegaumēts).
   

Raksta autore: Evija Rozenlauka, Psych.mag., praktiskā psiholoģe, eksistenciālā psihoterapeite