Ieaudzinātā bezpalīdzība jeb Kā izaudzināt patstāvīgu bērnu

Iemācīta bezpalīdzība pēc būtības ir cilvēka nespēja apzināties un izmantot savus resursus. Sākotnēji, pētot šo fenomenu, psihologi nonāca pie secinājuma, ka šāda bezpalīdzība raksturīga bērnībā pārmērīgi kritizētiem bērniem: kritikas rezultātā bērns pārstāj ticēt, ka pats spēj kaut ko labi izdarīt, tāpēc nedara neko. Taču, pētot šo jautājumu dziļāk, atklājās, ka tādu pašu izjūtu bērnā var radīt arī pārmērīgi rūpīgie, gādīgie vecāki. 

Arī zīdainim vecāku palīdzība par labu nenāk
Pārmērīgas rūpes vecāki var izpaust jau tad, kad bērns vēl ir zīdainis. Ieskicēsim konkrētu situāciju: laikā, kad mazulis sāk rāpot, pamanot interesējošu rotaļlietu, viņš stenēdams un tusnīdams, brīžam dusmodamies, bet ar visiem spēkiem pūlas tikt uz priekšu, līdz interesējošo mantu var satvert un apskatīt. Vai arī pa ceļam viņu ieinteresē kaut kas cits, un bērns nolemj, ka viņam iepriekš noskatīto mantu nemaz nevajag. Kas šajās situācijās notika? Bērns pats pieņēma lēmumu, ko grib panākt un izdarīt. Ja šādas situācijas ikdienā atkārtojas, viņš pierod pie tā, ka spēj tikt galā ar dažādām situācijām. 

Tikai, vadoties pēc savas pieredzes, bērns var izjust, ko viņš var un ko vēl ne. Bērna dabiskā attīstība paredz arī censties izdarīt mazdrusciņ vairāk nekā iepriekš.

 

Vēl bērns šajā procesā, kad visiem spēkiem cenšas tikt uz priekšu, iemācās sajust savu ķermeni un tā resursus. Tikai vadoties pēc savas pieredzes, bērns var izjust, ko viņš var un ko vēl ne. Bērna dabiskā attīstība paredz censties izdarīt mazdrusciņ vairāk nekā iepriekš. Jo tas, ko viņš darīja līdz šim, viņam vairs nav interesanti, saistošs ir tieši nākamais pakāpiens. Piemēram, gadu vecs bērns staro laimē, kad viņam izdevies panākt to, ko viņš vēlējies. Tiklīdz viena uzvara gūta, viņš jau prāto, kur vēl uzkāpt, ko aizsniegt, ko aptaustīt. Visā šajā procesā pārmērīga pieaugušo palīdzība mazajam nudien par labu nenāk! Jā, vecāki mazuli ģērbs, pabaros, kamēr viņš to nespēj izdarīt pats, taču svarīgi ļaut bērnam darīt visu to, ko viņš jau spēj paveikt. Tas nekas, ka ir grūti! Minētajā piemērā, kad bērns pūlējās tikt līdz rotaļlietai, kļūda būtu to ielikt viņam rokās. Ja mazulis ir piekusis un sāk raudāt, viņu vajag paņemt klēpī un nomierināt, palīdzēt viņam atpūsties, bet pēc tam ļaut, lai viņš savu mērķi mēģina sasniegt no jauna. Tikai šādā veidā bērnam tiek trenēta vēl kāda īpašība – uzmanības fokusēšana uz to, ko es gribu. [1] 

PIEMĒRS!
Kas notiek, ja rotaļlieta bērna rokās vienkārši tiek ielikta? Viņam to vairs nevajag! Arī mēs lielākoties novērtējam to, ko esam panākuši paši ar savu ar piepūli. Bērns ir tāds pats, turklāt, panākot savu, mēs viņam ļaujam gūt gandarījumu. Šādā veidā jau ļoti agrīnā vecumā bērns arī iemācās pats aizpildīt savu laiku un dzīves telpu. Attiecīgi vecākiem viņš nav nemitīgi jāizklaidē. Protams, tas nenozīmē, ka vecāki ar bērnu nekad nespēlējas, nešūpo vai neskaita pantiņus. Vecāki darbojas, bet ļauj darboties arī mazulim pašam. 

Vecākiem nav jābūt bērna roku pagarinājumam
Apmēram divarpus gadu vecumā bērns jau sāk apzināties, ko viņš prot. Ja pieaugušie bērnam visu kā uz paplātes nolikuši priekšā, viņam nav izveidojies priekšstats, ko viņš spēj izdarīt pats. Ja mazais simts nodarbes var izdarīt bez citu palīdzības, simtu pirmo viņš mēģinās automātiski. Ja bērns spēj izdarīt tikai divas, trešā viņam šķitīs kā lēciens aukstā ūdenī – būs bail un vajadzēs saņemties. Līdz ar to aktīvam bērnam, kas pieradis pats darboties, veidojas veselīga pašapziņa: redz, es pats varu! Jāpamēģina kaut kas jauns? Labi!

Nevajadzētu lietot vārdus „sanāca” vai „nesanāca”, „proti” vai „neproti”. Ja sakām bērnam, ka viņš neprot un viņam nesanāk, mēs viņā iesējam nepārliecinātību par sevi.

Pirmās reizes, kad bērns uzsāk ko jaunu, viņš rīkojas nemākulīgi un neveikli, viņam kaut kas krīt no rokām laukā, kaut kas nesanāk, bet nekas – lai cīnās. Labu gribēdami un cenzdamies palīdzēt, mēs bērnam izdarām lāča pakalpojumu. Viņš pierod pie tā, ka vienmēr blakus ir kāds viņa roku „pagarinātājs”. Un bērns nevis meklē savus resursus, domā par to, ko viņš var izdarīt, bet situācijās, kad kaut kas nenotiek pēc viņa prāta, skatās apkārt ar aizkaitinājumu: kur palikuši tie, kas viņam palīdz? Kāpēc neviens nepalīdz?

Piemēram, bērnudārzā ļoti labi var redzēt, kuri bērni tiek audzināti patstāvīgi un kurus pilnībā aprūpē vecāki. Bērns, kurš pieradis, ka vecāki viņu pilnībā ģērbuši, brīdī, kad visi grasās doties laukā pastaigā, par apģērbu vispār neinteresējas – viņš skatās gaisā vai spēlējas ar kādu mantu un gaida, kad pienāks pieaugušais un viņu saģērbs.

Ļoti svarīgi ir saskatīt, ko bērns objektīvi var, un palīdzēt tajā, kas viņam tiešām sagādā grūtības. Bet tajā pašā laikā veicināt, lai viņš censtos darīt arī to, kas pagaidām vēl neizdodas. Pieaugušajam vajadzētu palīdzēt tajās nodarbēs, kurās grūtību slieksnis bērnam pagaidām vēl ir par augstu. [2]

Kā runāt par to, kas bērnam izdevies vai nav izdevies
Apmēram līdz četru gadu vecumam bērns koncentrējas uz darbību, nevis rezultātu. Bērna domu gājiens ir apmēram šāds: ja es darīju un centos, tātad viss ir kārtībā. Viņš vēl nezina, vai tas ir labi vai slikti, viņam sanāca vai nesanāca. Apmēram līdz četru gadu vecumam to, ko bērns ir darījis, viņš vērtē nevis pēc rezultāta, bet paša procesa. Šajā vecumā bērns saka: es protu spēlēt klavieres. Jo viņam šķiet – ja viņš dara, tātad viņš prot.

Ja pieaugušie, labu gribēdami, stāsta bērnam priekšā – tagad dari šitā, bet tagad tā, bērns regresē. Viņš vairs nepaļaujas uz to, ko pats varētu izdomāt, bet mehāniski un burtiski atkārto pieaugušo instrukcijas. 

Tikai apmēram no piecu gadu vecuma bērns sāk vērtēt darba rezultātu – sava un citu. Bērnā pamazām veidojas apjausma, ka pat tad, ja viņš ir centies, kaut kas viņam var sanākt un kaut kas var nesanākt. Labi to zināt un ar bērnu pāragri nesākt runāt par tēmu: sanāca vai nesanāca. Līdz aptuveni četrarpus gadu vecumam par rezultātiem ar bērnu vajadzētu runāt jautājošā formā: „Ko tu gribēji izdarīt?”. Ja mazais vilcis kurpes, bet tās „skatās” katra uz savu pusi, tad var teikt: „Ļoti labi, ka uzvilki kurpītes, bet samainīsim tās vietām, citādi tās spiedīs tev pirkstiņus.” Nevajadzētu lietot vārdus „sanāca” vai „nesanāca”, „proti” vai „neproti”. Ja sakām bērnam, ka viņš neprot un viņam nesanāk, mēs mazajā cilvēkā iesējam nepārliecinātību par sevi, kas var atturēt nākamreiz mēģināt darīt pašam. 

Savukārt vēlāk, kad bērns jau pats sāk vērtēt savu darbu, arī mums vajadzētu nevis fokusēties uz rezultātu, bet uzreiz vedināt mazo domāt par to, ko vēl varētu izdarīt, lai sniegumu uzlabotu. Līdzīgi būtu jārīkojas arī, bērnam uzsākot skolas gaitas: nevis koncentrēties uz to, kas nav paveikts vai ir paveikts kļūdaini, bet rosināt mazo domāt, ko varētu darīt citādi, lai rezultāts būtu vēl labāks. [3]

Ja vecāki rīkojas bērna vietā
Lāča pakalpojumu savai atvasei izdara tie vecāki, kas gadījumos, kad bērnam mājās tiek uzdots, piemēram, izgatavot kādu modeli, to izdara viņa vietā. Bērnam var palīdzēt ar padomu, var kaut ko pieturēt, ja bērnam pietrūkst trešās rokas, tomēr ne paveikt visu darbu viņa vietā. Arī tad, ja šoreiz nesanāk, tas nav iemesls nedz vecākiem dusmoties, nedz domāt, ka bērnam nesanāks arī nākamreiz. Bērns, kurš būs pieradis pats darīt un domāt, spēs ar dažādiem uzdevumiem turpmāk dzīvē tikt galā. 

Nepieļauj šīs kļūdas!
Nekritizē! Ja apkārtējie kritizē, bērnam nolaižas rokas un viņš neko vairs nevēlas mēģināt darīt. 
Nedari un nedomā bērna vietā! Ja pieaugušie, labu gribēdami, stāsta bērnam priekšā – tagad dari šitā, bet tagad tā, bērns regresē. Viņš vairs nepaļaujas uz to, ko pats varētu izdomāt, bet mehāniski un burtiski atkārto pieaugušo instrukcijas. Taču tas nepalīdz iemācīties. Daudz efektīvāks ir jautājums: kā tev šķiet, ko un kā vajadzētu darīt? Mēs varam ieteikt: varbūt pamēģini tā, bet, ja nesanāk, dari citādi. 

Tiem bērniem, kas paklausījuši dažādām pieaugušo instrukcijām, sākumskolā vēl var veikties tīri labi, bet brīdī, kad jāsāk domāt pašam, seko sekmju kritums. Īpaši to var novērot sestajā septītajā klasē. Tā kā bērns neapzinās savus resursus un viņam nav pieredzes dažādus jautājumus atrisināt pašam, viņš izmisīgi skatās apkārt, kurš pateiks priekšā, kas jādara. Savukārt vecāki, to redzot, nolemj, ka viņš nespēj neko atrisināt, un sāk burtiski teikt priekšā. Tā riņķa dancis turpinās. 

Ja bērns simts nodarbes var izdarīt bez citu palīdzības, simtu pirmo viņš mēģinās automātiski. Ja bērns spēj izdarīt tikai divas, trešā viņam šķitīs kā lēciens aukstā ūdenī – būs bail un vajadzēs saņemties.

Būt pārmērīgi gādīgiem ir kaitīgi arī tāpēc, ka bērns, kurš nav radis dažādas situācijas risināt pats, sāk vainot apkārtējos. Konkrēts piemērs: otrajā klasē sēž „piepūties” bērns un neko nedara. Skolotāja jautā: „Kāpēc tu neko nedari?” Bērns pārmetoši atbild: „Bet man taču nav zīmuļa!” Bērns ir pieradināts, ka somu viņam sakārto vecāki. Bērns ir pieradis dzīvot modelī – ja man kādu resursu nav, tad kāds pie tā ir vainīgs, bet tas noteikti neesmu es. Brīdī, kad skolotāja pajautāja: „Bet kā tu pats sev būtu varējis palīdzēt?”, bērns jutās apmulsis. Un vēl vairāk apmulsa, kad klasesbiedri ieteica dažādus variantus – piemēram, ka viņš varēja pajautāt blakussēdētājam vai skolotājai, vai viņiem nav kāds rezerves zīmulis. 

Ja vecāki domā un rīkojas bērna vietā, viņš neiemācās meklēt risinājumus nestandarta situācijās. Bīstamās situācijās tas ir īpaši riskanti, jo bērnam nav ideju, kā sevi izglābt. Iemācītā bezpalīdzība neļauj attīstīt arī kritisko domāšanu un spēju izvērtēt notiekošo. 
Vēlāk, kad vecākiem kļūst par grūtu, viņi nereti bērnam pārmet: „No kurienes tu mums esi radies tāds stumdāms un grūstāms?!” Bet paši jau vien tādu bērnu ir izveidojuši. [4, 5]

Ko darīt, ja bērns jau izaudzināts bezpalīdzīgs
Situāciju var mainīt, pārstājot darīt bērna vietā. Jo agrāk tas notiek, jo labāk. Vecākiem vajadzētu darīt tikai to, ko bērns pats vēl nespēj. 
Bieži gadās dzīvē redzēt šādu ainu: blēņdaris, kas skolā bieži bijis nesekmīgs un iekūlies dažādās nepatikšanās, vēlāk dzīvē daudz sasniedz, bet tas, kurš bijis teicamnieks, visu mūžu mazā kantorītī veic tikai izpildītāja darbu. Tas tāpēc, ka blēņdaris bijis spiests visu laiku domāt, kā no paša sastrādātajām ķezām izkulties. Viņš licis lietā radošo domāšanu, lai izmantotu pats savus resursus. Domāšanas modelis „man pašam jātiek ar visu galā” palīdz arī turpmākajā dzīvē. Savukārt tie bērni, kas tikai izpilda pieaugušo prasības, savu radošo potenciālu izmantot neiemācās.

Iemesli, kāpēc vecāki dara bērnu vietā
* Pavisam mazu bērnu vecākiem dažkārt traucē pārmērīga empātija. Viņiem šķiet – bērnam grūti, ir jāpalīdz! Patiesībā vecāki vēlas savu bērnu pasargāt no grūtībām un neveiksmēm. Taču jāatceras – tikai pēc pārvarētām grūtībām mēs jūtam gandarījumu. Šādi tiek veidota arī izjūta – es varu, man sanāk. Tad kāpēc to liegt bērnam? 

* Kad bērns ir nonācis citu bērnu vidē, piemēram, bērnudārzā, vecāki dažkārt sāk „mērīties” ar savām atvasēm un viņu spējām. Vēstījumu, ka mans bērns nevar izdarīt to, ko var citi, dažkārt vecāki izjūt kā vērtējumu – es esmu slikts vecāks. Tas savukārt liecina par vecāku pašapziņas problēmu. Jo mazāk vecāki pārliecināti paši par sevi, jo vairāk cenšas izmantot savu bērnu kā instrumentu, lai ar viņu palepotos. Bet, lai varētu ar bērnu palepoties, viņam viss ir jādara perfekti. Tā kā viņš pats to nevar, vecāki izdara bērna vietā un izliekas, ka tie ir bērna sasniegumi.

* Kādā brīdī bērna bezspēcība kļūst par apgrūtinājumu vecākiem. Tomēr, lai mainītu jau iestrādātu sistēmu, vajadzīgs laiks un papildu enerģija. Nereti daudzi to neiztur un iekrīt vecajā grāvī – redzot, ka bērns, piemēram, pats nemācās, vecāki atkal atrota piedurknes un izpilda uzdevumu. Vecākiem ir grūti ļaut bērnam izjust savas bezdarbības sekas. Tā visbiežāk notiek, kad pieaugušie baidās – ja bērnam būs piezīmes un sliktas atzīmes, arī mēs slikti izskatīsimies apkārtējo acīs.

Kad tomēr varam izdarīt bērna vietā
* Ģimene nav armija, un ir virkne situāciju, kad jūtam – lai arī bērns var izdarīt pats, šodien viņam vajadzīga mūsu palīdzība. Piemēram, bērns ir ļoti noguris vai par kaut ko sakreņķējies.
* Brīžos, kad bērnam ir liela slodze, piemēram, viņam jākārto kādi pārbaudījumi, mēs viņu atslogojam no tiem ikdienas pienākumiem, kuri citkārt viņam ir jāizdara.
* Agri no rītiem, vedot mazo uz bērnudārzu, kad viņš vēl nav pamodies, viņu saģērbjam, ļaujot viņam mierīgi pamosties. Nonācis bērnudārzā, viņš jau būs tiktāl pamodies, ka varēs pats atģērbties un uzvilkt dārziņam paredzētās drēbes. 
 

Atsauces:
1. What is learned helplessness and why does it happen? Pieejams.
2. 3 methods to overcome learned helplessness and reach optimism. Pieejams.
3. Learned helplessness. Pieejams.
4. Two new views of learned helplessness. Pieejams.
5. Old problem, new tools. Pieejams. 

Latvijas vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv izdod izglītojošu žurnālu "Mammām un Tētiem. Bērnudārznieks". Tā mērķis uzlabot vecāku zināšanas par bērna vecumposma īpatnībām no 1,5 līdz 6 gadu vecumam, bērnu audzināšanu un disciplinēšanu bez vardarbīgām metodēm un emocionālo audzināšanu, bērnam piemērotu uzturu un sporta aktivitātēm, kā arī veicināt bērnu traumu samazināšanos.

Atvērt lasīšanai online