Bērna attiecības ar vienaudžiem no četru līdz sešu gadu vecumam

Sociālā pedagoģe Ilga Sirmele stāsta par bērnu spēju sadzīvot, spēlēties un sadarboties vecumā no četriem līdz sešiem gadiem. 
 

Rakstā „Bērnudārznieks konfliktē ar vienaudžiem. Kāpēc?” par konfliktiem bērnu vidū vecumposmā līdz trim gadiem ir skaidrots, ka bērni tik agrīni nav spējīgi konfliktus risināt paši, viņiem ir nepieciešama pieaugušā klātbūtne, atbalsts un iejūtīga attieksme. Vecumā no četriem gadiem bērniem joprojām ir vajadzīgs atbalsts konfliktu risināšanā, tomēr būtiskas izmaiņas notiek tajā, kā bērns redz pasauli. 
 

Spēja sadarboties

Bērns ap četru gadu vecumu sāk saprast, ka otrs cilvēks, iespējams, lietas redz citādi. Tāpēc ap šo laiku bērni var sākt ilgstoši kopīgi spēlēties. Viņus sāk saistīt ne tikai spēlēšanās līdzās, otra atdarināšana, bet arī saspēle, piemēram, kopīga rotaļāšanās rotaļu virtuvītē – pasniedzot otram iedomu ēdienu. Šis ir tas posms, kad bērniem izveidojas arī draudzība – tuvākas attiecības ar vienu vai vairākiem bērniem, vēlēšanās tikties arī ārpus bērnudārza / rotaļu grupas, piemēram, aicinot draugus uz dzimšanas dienas svinībām.
 

Mācīšanās regulēt savas emocijas

Vecumposmā no četriem līdz sešiem gadiem bērni ir spējīgi nogaidīt uz savu vajadzību īstenošanu, piemēram, ja kāds cits spēlējas ar viņa kāroto rotaļlietu, bērns ir gatavs pagaidīt. Proti, ja apmēram divu gadu vecumā noskatīto mantu viņš, visticamāk, mēģināja atņemt, tad šobrīd jau var palūgt un gaidīt, līdz otrs dalīsies. Tiesa, lai šis process notiktu, ir nepieciešams pieaugušā atbalsts. 

Jo vairāk mēs rādīsim bērniem, ka patiesi redzam un dzirdam viņus, jo vairāk viņi būs gatavi ieklausīties arī mūsos.

Kopīgā spēlēšanās bērnā attīsta ļoti daudzas prasmes, kas būs vērtīgas visā viņa turpmākajā dzīvē, – prasme dalīties, gaidīt, vienoties, piedāvāt savu ideju, izprast otru un citas. Būtībā visas šīs prasmes veidojas, pateicoties bērna spējai regulēt savas emocijas, kas ir ļoti nepieciešama prasme arī skolā, lai tiktu galā ar uzdotajiem uzdevumiem, lai nepadotos pie pirmajām grūtībām un spētu izteikt savu viedokli. Tomēr, lai bērns iemācītos regulēt savas emocijas, īstenotos kopīgā spēlēšanās un lai bērns būtu spējīgs sākt iejusties arī otra vietā, ir svarīgi saprast, kādi apstākļi ir jārada pieaugušajam – vecākiem, audzinātājām un auklītēm. 

Kā bērnam likt justies saprastam un dzirdētam

Lai bērns iemācītos just līdzi citam bērnam, viņam pašam jājūtas saprastam un sadzirdētam. Ir svarīgi, ka pieaugušais, kurš konkrētajā brīdī ir atbildīgs par bērna aprūpi, ir viņam droša persona – persona, kuras klātbūtne mazais jūtas drošībā. Vairumā gadījumu vecāki ir tie cilvēki, pie kuriem bērns jūtas visdrošāk. Bet kā panākt, lai bērns justos droši arī ar auklīti un audzinātāju? Lai arī bērni pēc trīs gadu vecuma sasniegšanas ir spējīgi gaidīt ilgāk, līdz viņu vajadzības tiek apmierinātas (piemēram, pēc emocionālā kontakta), viņi nevar gaidīt līdz vakaram, kad atkal satiek vecākus. Arī šajā vecumā dienas gaitā bērnam ir vajadzīgs kāds pieaugušais, kurš dzird, redz un atsaucas uz viņa vajadzībām. Ja vienā bērnudārza grupiņā par 24 bērniem rūpējas tikai divi pieaugušie, atsaukties uz katra vajadzībām pietiekami ātri nav viegli. Tomēr, katru dienu atvēlot kaut īsu laika sprīdi katram bērnam individuāli, pieaugušais mazajā cilvēkā var radīt izjūtu – tu esi svarīgs, es esmu šeit, ja tev mani vajag, tu vari pie manis vērsties. Tas bērnam sniedz drošības izjūtu un pārliecību, ka vajadzības gadījumā šis pieaugušais palīdzēs. 

Grūtības, kas var rasties šajā vecumposmā

Arī šajā vecumposmā notiek savstarpēji konflikti, bieži nespējot vienoties par to, kā spēlēties, ar ko spēlēties, vai dalīties ar savām mantām un, ja dalīties, tad ar ko. Tas ir normāls process, apgūstot sadarbību. Vecāku uzdevums ir palīdzēt bērnam attīstīt prasmi iejusties otrā un veidot kompromisus konfliktsituācijās. 

Konflikts rodas, kad notiek divu pušu interešu sadursme un, kas būtiski, ja konkrētajā brīdī vienas puses intereses ir šķērslis otras puses interešu īstenošanai. Tātad: kamēr Jāni un Pēteri katru interesē sava mašīna, viss ir kārtībā – viņu intereses nav vienādas, konflikts neveidojas. Taču, ja ir tikai viena trase, pa kuru vienlaikus var braukt tikai viena mašīna, un abiem gribas sākt pirmajiem, tad rodas konflikts. Mēs kā pieaugušie diezgan ātri savstarpēji vienotos. Bērna prasme iejusties otrā veidojas caur to, kā mēs kā vecāki jūtam savu bērnu. Citiem vārdiem, brīdī, kad bērns piedzīvo spēcīgas emocijas, piemēram, dusmas par to, ka kaut kas nenotiek tā, kā viņš ir iecerējis, mēs stāstām viņam, kas ar viņu notiek, ka viņš ir dusmīgs par šo konkrēto situāciju. 

Nereti vecākiem ir ļoti grūti izturēt bērnu dusmas, tāpēc bieži viņi vai nu piekāpjas mazajam, vai tieši pretēji – kļūst uz bērnu dusmīgi, draud ar kaut ko (piemēram: „Ja tu turpināsi kliegt, mēs vairs nekad nenāksim uz baseinu!”). Un šis nekādā ziņā nav kā pārmetums vecākiem; bērnu dusmas bieži vien ir tik intensīvas, ka vecāki spēj vienīgi rīkoties tā, kā ir pieredzējuši laikā, kad paši bija bērni. 

Vēlamā vecāku rīcība bērna dusmu gadījumā

Elpot, elpot dziļi un sajust sevi, lai sajustu savu bērnu – šo grūtā situācijā ar bērnu vajadzētu katram vecākam sev atgādināt. Sajust to, cik ļoti slikti – gan emocionāli, gan fiziski – bērns šobrīd jūtas. Tas nebūt nenozīmē, ka mums bērns „jāizglābj” no sarežģītās situācijas. Nē. Tas, kas vecākiem būtu jādara, – jāakceptē, ka bērna izjūtas ir normālas, ka viņš drīkst dusmoties, ka mēs viņu saprotam. Vienlaikus svarīgi, ka vecāki paliek pie sava lēmuma, lai arī cik spēcīgas dusmas būtu izraisījis, piemēram, viņu pateiktais nē vēl vienam saldējumam. 
 

Piemēram, situācija pie baseina – bērns vēl nevēlas doties prom, lai gan vecāki aicina, un mazais sāk raudāt. Viņam vecāki var teikt – jā, es redzu, dzirdu, cik ļoti tu gribēji vēl palikt peldēties. 

Jāietur pauze un jāgaida bērna reakcija – iespējams, viņš caur asarām teiks „jā”, tāpat iespējams, ka kliegšana pieņemsies spēkā. 

Sadzirdot to, vecāks var apstiprināt, ka saprot bērna skumjas vai dusmas par to, ka peldēšanās prieki ir beigušies. Tad vajadzētu ļaut mazajam vēl brīdi par šo paskumt/padusmoties un tad vērst viņa uzmanību uz to, kad ir plānots nākamais baseina apmeklējums vai ko plānots darīt pēc baseina apmeklējuma. Ja vecāki jau iepriekš zina, ka no bērna ir sagaidāma šāda reakcija, peldēm beidzoties, tad mazo jau laikus var sagatavot, stāstot, kas jauks tiks darīts pēc peldēšanās, un ko tādu arī ieplānot. 

Ko šāds situācijas risinājums dos? Tas bērnam dos sajūtu, ka viņš ir saprasts, ka viņa emocijas ir normālas un viņš drīkst justies tā, kā viņš jūtas, un ka mamma un tētis viņu sajūt un ir gatavi atbalstīt arī sarežģītās situācijās. Konfliktu risināšana ģimenē drošā vidē ar drošiem cilvēkiem bērnam soli pa solim iemāca to, kā regulēt savas emocijas arī attiecībās ar vienaudžiem. Ļoti būtiski, ka šādas attiecības bērnā nostiprina izjūtu, ka viņš jebkurā dzīves situācijā varēs vērsties pie vecākiem pēc atbalsta, ka viņš taps uzklausīts un saprasts.

Vai dalīties ir obligāti?

Ir vēl viena tipiska situācija, kas šajā bērna vecumposmā var sagādāt vecākiem raizes un jautājumus. Kā pareizi risināt situāciju rotaļu laukumā, kur viens bērns ir iekārojis otra rotaļlietas un šis otrs nav gatavs dalīties? Kā jau rakstā minēts, 4–6 gadu vecumā, visticamāk, bērni ar varu rotaļlietas otram no rokām nemēģinās izraut. Šāda strīda gadījumā vecāki var palīdzēt mazajiem vienoties – nevis aizrādot, bet pieņemot, akceptējot abu vēlmes. Piemēram, var teikt: „Es redzu, cik ļoti tu gribi spēlēties ar šo lelli, ar kuru šobrīd spēlējas Anna.” Ar vārdiem bērnam parādot, ka viņš tiek saprasts, vecāks panāk, ka mazais ir gatavs turpināt klausīties vecāka teiktajā. Tad atkarībā no situācijas bērniem var piedāvāt spēlēties kopā vai arī kādu alternatīvu. Ja bērnu neapmierina ne viens, ne otrs variants, tad pieaugušais ar savu saprotošo klātbūtni var palīdzēt viņam pieņemt situāciju, kad nevar dabūt to, ko ir iekārojis. [1–3]

Jo vairāk mēs rādīsim bērniem, ka patiesi redzam un dzirdam viņus, jo vairāk viņi būs gatavi ieklausīties arī mūsos.

Izmantotā literatūra:
1. Fosha D., Siegel D. J., Solomon M. F. The Healing Power of Emotion. New York, NY, US: W W Norton & Co, 2009.
2. Siegel D. J. The Developing Mind. New York, NY, US: Guilford Press, 2012.
3. Maunza M. E. Kā atmodināt un kopt bērna iekšējo dzīvi. Rīga: Sol Vita, 2013.

Latvijas vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv izdod izglītojošu žurnālu "Mammām un Tētiem. Bērnudārznieks". Tā mērķis uzlabot vecāku zināšanas par bērna vecumposma īpatnībām no 1,5 līdz 6 gadu vecumam, bērnu audzināšanu un disciplinēšanu bez vardarbīgām metodēm un emocionālo audzināšanu, bērnam piemērotu uzturu un sporta aktivitātēm, kā arī veicināt bērnu traumu samazināšanos.

Atvērt lasīšanai online