Bērns līdzi uz bērēm? Bērnam ir tiesības izvēlēties

Par to, kas jāņem vērā pirms izvēles izdarīšanas, stāsta Aija Baha-Velvele, psihoterapeite un smilšu spēļu terapeite.

Skumjas, nesaprašana un dusmas ir tikai dažas no emocijām, kuras cilvēks izjūt brīdī, kad nomiris kāds tuvs cilvēks. Ja pieaugušie savas emocijas spēj saprast un zina, ka sēru laiks ir jāizdzīvo un tas reiz beigsies, tad bērniem to izdarīt ir daudz grūtāk.

Psihoterapeite un smilšu spēļu terapeite Aija Baha-Velvele norāda, ka bērniem līdz četru gadu vecumam vēl īsti nav saprotams, ko nozīmē nomirt:

• 3–5 gadus vecam bērnam var šķist, ka mirušais ir aizmidzis,
• 4–5 gadu vecumā bērns sāk nāvi apzināties,
• 6–8 gadu vecumā jau daļēji saprot nāvi kā dzīves beigas, bet neuztver to personīgi,
• 9–12 gadus veci bērni izprot nāvi un to, ka paši ir mirstīgi, ka nāve ir dzīves beigas.

Svarīgi, lai vecāki ar savām atvasēm runā, izskaidro, atbild uz visiem jautājumiem un ir līdzās. Vecākiem ir jāveido attiecības ar bērnu, un attiecības veidojas arī grūtos un bēdīgos dzīves brīžos.” 

Emocijas vecākiem nevajag slēpt

Speciāliste uzsver, ka jebkura vecuma bērns ir jāinformē par bēdīgo notikumu, it īpaši, ja bērnam šis mirušais cilvēks ir bijis labi pazīstams. Kad mazais ir uzzinājis skumjās ziņas, pieaugušajam ir jābūt gatavam pieņemt viņa reakciju – pat ja tā vecākus pārsteidz. „Bēdas nevar izsāpēt ātri, katram šis process ir individuāls. Šī ir reize, kad nevajadzētu bērnu steidzināt, bet vienkārši būt blakus. Svarīgs ir arī fiziskais kontakts – vecākiem mazais jāapskauj, jāsamīļo. Ir jāpaskaidro, ka sēras reiz beidzas, bet, kamēr tās ir, droši drīkst raudāt un bēdāties,” stāsta Aija Baha-Velvele. Bērni lieliski jūt apkārt valdošo atmosfēru un līdzcilvēku emocijas, tāpēc pieaugušajiem savas izjūtas nevajadzētu slēpt un par tām nerunāt.
 

Informē bērnu par bērēs notiekošo

Reizēm tieši klātesamība bērēs bērniem palīdz saprast nāvi un izslēdz fantāzijas par mirušā cilvēka iespējamo atgriešanos. Tomēr to, vai bērns ir emocionāli gatavs doties uz bēru ceremoniju, vecāki spēs saprast, ar viņu sarunājoties: „Tikai katrs vecāks pats vislabāk pazīst savu bērnu. Ir jāpajautā pašam bērnam, vai viņš vēlas piedalīties bērēs, pirms tam izstāstot, kas notiks bēru ceremonijā. Saruna varētu palīdzēt pieņemtu lēmumu par došanos uz šo ceremoniju.” Ja tiek pieņemts lēmums, ka bērns ies līdzi uz bērēm, tad būtiski viņu laikus šim notikumam sagatavot. Izstāsti, kas notiks bērēs, ka cilvēki tur bēdāsies un raudās.

Tāpat ir jāizstāsta, kur atradīsies mirušais, kāpēc būs tā un ne citādi. Ja bērnam šis būs kas pirmreizējs, viņa reakcijas var būt visdažādākās. 

Tieši tāpēc jau iepriekš ir jāizdara viss, lai bērns būtu informēts un arī viņam būtu iespēja izpaust savas izjūtas un emocijas. Ja bēru ceremonijā pieaugušie pamana bērna reakciju, kuru varētu dēvēt par neadekvātu, piemēram, viņš sāk smieties, ir svarīgi nevis nostrostēt un aizrādīt, bet pajautāt, kāpēc viņš tā dara, jo, iespējams, tas ir veids, kā mazais spēj izpaust savas emocijas. Tāpat pieaugušajiem jāpieļauj iespēja pamest ceremoniju, ja bērnam tajā kļūst grūti atrasties,” stāsta speciāliste.

Nekaunināt, nerāt, bet būt līdzās, atbalstīt, samīļot un pieņemt – tas ir katra vecāka uzdevums, atbalstot sērojošu bērnu. „Mēs, pieaugušie, esam ar zināmu dzīves pieredzi, un mums ir grūti un sāpīgi šādos brīžos, reizēm pat tas ir tik smagi, ka nav ideju, kā ar pārdzīvojumiem tikt galā. Iedomājies, kādas varētu būt bērna izjūtas? Bērna, kuram nav pieredzes un ir liela neziņa par turpmāko. Bez pieredzes, kāda ir pieaugušajiem, viņam šī situācija ir vēl neizturamāka un neziņa, ko un kā darīt, kas būtu jājūt un kā jūtas jāizpauž, ir vēl lielāka.” 
 

Bērnam ir tiesības izvēlēties

Ja bērns nevēlas doties uz bēru ceremoniju, pieaugušajam to vajadzētu ņemt vērā. Psihoterapeite ir pārliecināta: „Bērnam ir tiesības izvēlēties, un šis nav tas gadījums, kad vecākiem būtu jādomā, kā tas izskatīsies vai ko domās apkārtējie. Ja bērns bēru laikā paliek mājās, ir svarīgi, lai viņš tur nebūtu viens un lai līdzās ir kāds, kurš vajadzības gadījumā mazo var atbalstīt un izskaidrot neskaidros jautājumus. Iespējams, bērns jūt savu iekšējo trauksmi un tā ir tik liela, ka viņš nespēj būt bērēs. To vecāki sapratīs, ja ar bērnu būs veidotas atklātas, saprotošas un pieņemošas sarunas.”

Svarīgs ir arī laiks pēc ceremonijas. Sēru laikā bērns būs guvis ļoti daudz emociju. Dažādi jautājumi par notikušo var rasties pat vairākas dienas pēc notikušā. 

„Tajā laikā vakariņas vai kāds telefona zvans var pagaidīt, jo mazā cilvēka sirds tic, ka vecāki viņam atbildēs, jo kurš gan cits veido bērnam drošības sajūtu! Atbildes būs atšķirīgas, jo bērnam, kuram ir, piemēram, trīs gadi, vajadzēs paskaidrot īsāk un vienkāršāk, nekā tam, kuram ir astoņi gadi. Ja mirušais cilvēks ģimenei ir labi pazīstams, ģimene kopīgi var atcerēties dažādus notikums, kas saistās ar aizgājēju. Reizēm bērni grib vēl un vēl atcerēties un runāt, un vecākiem ir jāļaujas šim procesam,” skaidro Aija Baha-Velvele, piebilstot – ja vecāki redz, ka bērnam sēru laiku pārdzīvot ir sarežģīti, ir vērts lūgt palīdzību speciālistam. Psihoterapeite piebilst, ka bērni par nāvi interesējas, runā un mēdz no tās baidīties arī tad, ja ar to nav bijusi saskarsme. Tas ir normāls attīstības process.