Bērns draudzējas ar iedomātu draugu - emocionālās veselības vai slimības pazīme?

Iedomu draugi bērniem visbiežāk parādās pirmsskolas vecumā, tomēr mēdz būt arī gadījumi, kad šis jautājums ir aktuāls pirmo klašu skolēnu ģimenēs. Līga Bernāte stāsta, ka bērniem ir būtiski attīstīt savu radošo domāšanu un spēlēšanās ar iedomātiem draugiem pārsvarā ir veselīga, pirmsskolas vecuma posmam atbilstoša nodarbošanās.
 

Kāpēc bērnam rodas iedomu draugs

„Brīdī, kad bērns sarunājas ar kādu, ko redz tikai viņš pats, vecākos var rasties bažas par savas atvases emocionālajām izjūtām un pat veselības stāvokli. Bērns iedomu draugu var uztvert pavisam nopietni – viņam ir nepieciešams savs trauku komplekts, vieta gultā un draugs var tikt ņemts līdzi pastaigās. Pirmsskolas vecumā bērniem ir atraisīta fantāzija, un tas ir ļoti labi. Tikai veicinot savu radošo iztēli, ir iespējams nonākt līdz abstraktai domāšanai. Ja cilvēks nespēj iedomāties dažādas fantāzijas, tad viņam var būt grūtības domāt loģiski. Piemēram, bērni ar psihiskās attīstības traucējumiem nemaz nespēj fantazēt un iztēloties dažādas situācijas,” stāsta psiholoģe, norādot, ka brīžos, kad bērns sācis spēlēties vai sarunāties ar iedomātu draugu, vecākiem jāvēro savas atvases uzvedība kontekstā ar citām sadzīviskām nodarbēm. 

Visērtāk un labāk pirmsskolas vecuma bērni savu personību atrod spēlējoties. Viņi iejūtas kādā tēlā un caur šo tēlu izdzīvo ikdienas piedzīvojumus.

„Reizēm iztēles draugi parādās tiem bērniem, kam ikdienā ir grūtības komunicēt, neizdodas sadraudzēties ar citiem bērniem. Visiem zināms stāsts par Karlsonu – kad Brālītis ar savu iedomāto draugu draudzējās tik ilgi, līdz izveidojās īsta draudzība ar sunīti. Tāpat ir jāskatās kopējā dzīves aina. Ja vecāki kopā ar savu atvasi nekur nedodas, ja mazajam līdzās nav citu cilvēku, ar kuriem komunicēt, un ja brīdī, kad viņš grib spēlēties, vecāki skatās televīziju, iedomu drauga parādīšanās nebūtu nekas neparasts. Tomēr, ja bērns apmeklē bērnudārzu un audzinātājas novēro, ka mazais labprāt komunicē ar citiem, ja arī ārpus mājas viņš ir sabiedrisks, dzīvespriecīgs un vecāki pievērš atvasei pietiekami daudz uzmanības, tad par iedomu drauga parādīšanos nevajadzētu satraukties,” pārliecināta ir psiholoģe. Speciāliste stāsta par vēl vienu iespējamu iemeslu – iedomu draugs mēdz kompensēt nepatikšanas vai problēmas. Reizēm bērni vēlamo pieņem par esošo un savās pastrādātajās palaidnībās vaino iedomāto draugu. Šādā veidā bērns cenšas sevi pasargāt. 

Kā reaģēt vecākiem

Par to, ka bērnam ir iedomu draugs, atvasi nedrīkst nosodīt. „Šim jautājumam jāpieiet radoši un nepārspīlējot, ir jāizrāda interese par bērna jauno draugu. Vecāki var lūgt mazajam pastāstīt, kāds šis draugs izskatās un ko viņi kopā dara. Par bērna fantāziju nekādā gadījumā nedrīkst ņirgāties vai to izsmiet. Pretējā gadījumā mazajā cilvēkā var rasties nepilnvērtības izjūta,” stāsta psiholoģe, mudinot vecākus šādās situācijās izrādīt veselīgu un piesardzīgu interesi. Jāvēro, vai iedomu draugs parādās laiku pa laikam vai tomēr tas notiek kontekstā ar citām situācijām. Ja redzams, ka bērns jūtas vientuļš vai nomākts, tad tie ir iespējamie iedomu drauga parādīšanās cēloņi, kuri jārisina. Ja iedomu draugi ir ilgstoša ikdiena, tad vecākiem būtu vēlams par esošo situāciju aprunāties ar kādu speciālistu. 

Reizēm bērni vēlamo pieņem par esošo un savās pastrādātajās palaidnībās vaino iedomāto draugu.

„Pavisam nelielai daļai bērnu var rādīties halucinācijas, un, ja papildus tam ir mainījusies mazuļa uzvedība vai emocijas, tas norāda uz iespējamu psihisku slimību un vecākiem ir nekavējoties jāmeklē ārsta psihiatra palīdzība. Tomēr šādu gadījumu ir ļoti maz, un reizēm tie ir saistīti ar traumatisku notikumu vai kādiem pārdzīvojumiem ģimenē. Tāpat situācija ir jāuztver nopietni, ja iedomātais draugs it kā liek bērnam darīt veselībai vai dzīvībai bīstamas lietas, piemēram, kāpt uz jumta vai darīt ko citu neatļautu,” uzsver Līga Bernāte. Jāatceras, ka bērna fantāzijai jāļauj vaļa tikmēr, kamēr netiek apdraudēta viņa paša vai citu cilvēku drošība un pašsajūta. 

Ja bērns pats pieņem citu tēlu

Lielai daļai bērnu pirmsskolas vecumā ir ļoti dzīva iztēle, kad viss šķiet iespējams. Dažādas lietas šajā vecumā ir ļoti viegli iztēloties, arī to, ka bērnam pašam piemīt īpašas spējas un viņš var kļūt par jebko – supervaroni, pūķi, princesi vai kādu citu tēlu. Šis ir attīstības posms, kurā mazais meklē savu personību un izmēģina dažādas lomas. „Bērns mēģina saprasts, kas viņš ir. Tikai ap trīs gadu vecumu sāk rasties apziņa, ka meitenes atšķiras no zēniem un kas bērns ir pats [1]. Visērtāk un labāk pirmsskolas vecuma bērni savu personību atrod spēlējoties. Viņi iejūtas kādā tēlā un caur šo tēlu izdzīvo ikdienas piedzīvojumus. Ir bērni, kuri ņems rokās mantiņas, piemēram, dinozauru un lelli, lai spēlētos, bet ir tādi, kas paši pamēģinās kļūt par šiem tēliem.” 

Vecāki var spēlēt bērnam līdzi, un nekas slikts tas noteikti nav. Kad bērns tēlo kaķi, bet vakarā ir jādodas uz vannas istabu tīrīt zobus, tad kaķa tēls tiek atstāts un bērns iztīra zobus. Jāsatraucas būtu gadījumos, kad mazais nespēj iziet no tēla un ar savu uzvedību kādam nodara pāri. Ja atvase iejūtas suņa tēlā un sāk kost citiem, situācija jānovērš un jārisina. Tā jāvērtē kontekstā ar to, kas aktuāls notiek bērna dzīvē. Reizēm citi bērni un pat pieaugušie slavē un apbrīno mazo par to, cik viņš labi iejuties tēlā. Bērnam šāda uzmanība patīk, un iziet no tēla kļūst arvien grūtāk. Iespējams, šis ir vienīgais veids, kā viņam kāds pievērš uzmanību.  

Zināšanai:

• iedomu draugs bērnam var parādīties aptuveni 3–7 gadu vecumā;
• īstu draudzību bērni savstarpēji apzināti sāk izveidot 6–8 gadu vecumā;
• iedomu draugs bērnā attīsta iztēli un radošo domāšanu;
• dažkārt iedomu draugs ir veids, kā bērns cenšas noņemt no sevis atbildību par izdarīto;
• iedomu draugi neaizstāj reālus draugus;
• izveidojoties īstai draudzībai, iztēles draugs parasti pazūd;
• iedomu draugs liecina par veselīgu emocionālo attīstību;
• visbiežāk iedomu draugs sastopams ģimenēs, kurās aug viens bērns;
• iedomāts draugs var parādīties brīžos, kad bērns jūtas vientuļš vai cenšas atrisināt kādu problēmu;
• bērns labi apzinās, ka iedomu draugs nav īsts (bērns „koķetējot’’ var teikt, ka ir īsts). Šī ir arī viena no būtiskākajām atšķirībām starp iedomu draugu un halucinācijām.

Svarīgi!

Nekādā gadījumā neizsmej bērnu par viņa iztēli. Tas liecina par neuzticēšanos savam bērnam, un atvase var sākt saviem vecākiem neuzticēties. 

Atsauce: 
    1. Svence, Guna. Attīstības psiholoģija. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999.