Digitālās tehnoloģijas un vecāku audzināšanas izaicinājumi

Par digitālās kultūras vietu bērnu audzināšanā zinātniskajos pētījumos balstītās pārdomās dalās Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore, Izglītības zinātņu un pedagoģisko inovāciju nodaļas vadītāja Zanda Rubene.

Digitālālās tehnoloģijas nenoliedzami ieņem nozīmīgu lomu mūsdienu sabiedrībā, un, kā uzskata Zanda Rubene, īpaši aktuāls un šķietami neatrisināts ir jautājums par digitālo tehnoloģiju vietu ģimenes attiecībās, īpaši bērnu un vecāku attiecībās. Kā apliecina vairāki starptautiski pētījumi, šobrīd vecāku un bērnu attiecībās vērojams tāds kā mulsuma periods – digitālā kultūra pieprasa jaunus pedagoģiskus nosacījumus, tā radījusi vēl nebijušus sociālus fenomenus, kā rezultātā vecākiem ir nepietiekamas zināšanas un pieredze par bērnu audzināšanu saistībā ar digitālo jomu. Vecāki īsti nezina un nav pārliecināti par to, kā bērnus audzināt, savukārt, bērni bieži vien, dzīvojot digitālajā kultūrā, nesaprot vecāku vēlmes un vērtības, kuras vecāki tiem mēģina ieaudzināt. 

Digitālajā kultūrā neeksistē sociālie paradumi, kuri vēsturiski veidojušies ģimenē. Šobrīd gan bērniem, gan vecākiem sociālie paradumi ir attīstījušies tādā kā pašplūsmā, pārmērīgi nereflektējot par tehnoloģiju lomu vecāku komunikācijā ar bērniem. Zanda Rubene uzsver, ka aktīvo komunikāciju vecāku un bērnu starpā joprojām vajadzētu uzskatīt par būtisku, tāpat kā vecāku iesaisti bērnu audzināšanā, neskatoties uz tehnoloģiju klātbūtni. Vecākiem nevar pārmest mulsinošo iesaisti bērnu audzināšanā attiecībā pret digitālajām tehnoloģijām, jo iepriekš nav bijusi šāda pieredze. Taču lielākā problēma, kā uzskata Zanda Rubene, ir veids, kādā digitālās tehnoloģijas tiek izmantotas – neaizdomājoties par to, kam tās patiesībā paredzētas un kāds ir to īstais izmantošanas mērķis, īpaši, ja runa ir par bērnu audzināšanu. Kā rāda dažādi starptautiski pētījumi, “offline” komunikācija starp vecākiem un bērniem joprojām notiek gana aktīvi un tas ir labi, taču “online” jomai uzmanība netiek pievērsta, tā nekādā mēra netiek ne kontrolēta, ne ierobežota. Līdz šim, saistībā ar digitālajām tehnoloģijām, nav vērojama vecāku mērķtiecīga audzināšana attiecībā pret digitālajām tehnoloģijām. Tas ir radījis situāciju, kad digitālās tehnoloģijas izmanto visi – gan vecāki, gan bērni, bet neviens nezina, ar kādu mērķi tas tiek darīts. 

Zanda Rubene digitālās tehnoloģijas salīdzina ar bilžu grāmatu aplūkošanu kopā ar bērnu. Ja tiek skatīta bilžu grāmata, bērnu paņem klēpī un notiek kopīga darbošanās.

Sākot ar 2018. gadu informatīvajā telpā arvien vairāk parādās pedagoģiskajos principos balstīti padomi attiecībā pret maziem bērniem un digitālajām tehnoloģijām, jo parādījās tāds fenomens kā digitālais zīdainis. Šie pedagoģiski padomi rekomendē, ka attiecībā pret tehnoloģijām nepieciešama mērķtiecīga rīcība, kas nozīmē, ka bērnam digitālās tehnoloģijas paredzētas tikai tādā gadījumā, ja tās tiek lietotas kopā ar vecākiem, turklāt ne ilgāk par 15 minūtēm. Pētījumi pierāda, ka bērniem līdz 3 gadu vecumam digitālās tehnoloģijas nesniedz nekādu attīstošu vērtību, tā sāk parādīties mazliet vēlāk, taču arī tikai tad, ja tehnoloģijas tiek izmantotas mērķtiecīgi. Taču, kā uzsver Zanda Rubene, reālā situācija ir krasi atšķirīga – bērnam tiek iedotas tehnoloģijas, lai tas darbotos savā režīmā un ļautu vecākiem brīvi nodarboties ar savām lietām, tehnoloģijas kļūst par tādu kā digitālo aukli. Tas gan nekādā ziņā nenozīmē, ka tagad visiem vecākiem ir saviem bērniem jāatņem digitālās tehnoloģijas, medijpratība ir ļoti svarīga, taču tai ir jābūt mērķtiecīgai. 

Zanda Rubene digitālās tehnoloģijas salīdzina ar bilžu grāmatu aplūkošanu kopā ar bērnu. Ja tiek skatīta bilžu grāmata, bērnu paņem klēpī un notiek kopīga darbošanās. Šo pašu principu vajadzētu ievērot arī saistībā ar digitālajām tehnoloģijām, taču tas pagaidām nav noticis, jo līdz šim nebija pieejams neviens zinātnisks pētījums, kurš runātu par digitālo tehnoloģiju ietekmi. Kā uzskata Zanda Rubene, vismaz viena digitālajās prasmēs balstīta paaudze jau ir izaugusi, turklāt vecāki ir pieraduši pie tehnoloģiju klātbūtnes ikdienā, nepiešķirot tām īpašu vērību, tāpēc arī vecāku rīcība attiecībā pret digitālo jomu joprojām ir nenoteikta. Taču, pirms aktīvas iesaistīšanās bērnu digitālo paradumu mainīšanā, iesākumā vecākiem nepieciešams izvērtēt pašiem savus paradumus digitālajā vidē.  

Domājot par dažādu paaudžu attiecībām saistībā ar digitālo kultūru, kā piemēru Zanda Rubene min savu ģimeni: “Bērni jau ir izauguši, taču redzu, ka mani dēli, kas ir 20 gadus veci un mana mamma, kurai ir tuvu pie 90, bez manas starpniecības lāgā nemaz nevar saprasties. Viņi vieniem un tiem pašiem vārdiem piedēvē citas nozīmes, jo katrs ikdienu aizvada atšķirīgā vidē. Kamēr manai mammai navigācija nozīmē kuģu ceļu, tikmēr maniem dēliem tā ir GPS navigācija.” Šo plaisu, kā uzskata Zanda Rubene, var mazināt, taču tam nepieciešama abpusēja vēlme mācīties, turklāt mācīties vienam no otra, piemēram, mazbērnam no vecmāmiņas un otrādi. Ja cilvēks no mazām dienām vairāk laika pavada ar tehnoloģijām, nekā ar dzīvu cilvēku, pastāv iespēja, ka viņš neiemācīsies daudzas lietas, kuras, patiesībā, būtu svarīgi iemācīties. 

Domājot par iespējamiem riskiem saistībā ar digitālās kultūras lomu bērnu audzināšanā, Zanda Rubene min vairākus: 

    • Simulētā pieredze – pieredze, kura veidojusies digitālajā vidē, tādējādi krasi atšķiroties no iespējamās pieredzes, kuras varētu veidoties ārpus tās. 
    • Mazkustīgs dzīvesveids – pētījumos to dēvē arī par bērna noslēgšanos mājoklī, taču tas vairāk bija raksturīgi laikam, kad tehnoloģijas bija piesaistītas mājām. šobrīd, kad internets pieejams praktiski visur, bērna piesaiste mājām ir mazāka, taču tas neizslēdz mazkustīgumu.
    • Sociālo prasmju mazināšanās – neskatoties uz to, ka digitālās tehnoloģijas ir informācijas un komunikācijas rīks, reālā komunikācija ar cilvēkiem ir mazinājusies. Ja kādreiz bērni ar vecākiem sarunājās savā starpā, tad tagad tie lielākoties atrodas katrs pie savas digitālās ierīces. No laika viedokļa skatoties, šobrīd bērni pavada daudz īsāku laiku mācoties komunicēt. Bērns vislabāk attīstās tikai caur darbībām, kuras dara pats, tāpēc, jo mazāka iespēja komunicēt, jo sliktāk attīstītas ir tā komunikācijas prasmes. To pašu var attiecināt uz pašapkalpošanās prasmēm, arī tās ir vāji attīstītas.
    • Pāraprūpe – digitālais aspekts saistīts ar to, ka pieejams ļoti daudz informācijas un lielākoties tā ir negatīva informācija. Šīs negatīvās informācijas rezultātā vecākiem šķiet, ka pasaule ir kļuvusi par daudz bīstamāku vietu nekā tas bija iepriekš, tāpēc tie daudz vairāk rūpējas par saviem bērniem un jūtas daudz labāki vecāki, ja izdara sava bērna vietā. Cilvēks iemācās tās lietas, kuras viņš pats aktīvi dara, līdz ar to, ja veidojas situācija, ka vecāki dara savu bērnu vietā, tie neiemācās pat elementāras lietas. Un arvien mazāk darot, bērns jūtas arvien nevarīgāks.  Zanda Rubene uzskata, ka šī ir ļoti sarežģīta problēma, jo ikvienam vecākam ir svarīgi justies noderīgam, vajadzīgam, taču bērns aug, bet vecāki ar savu rūpēšanos zināmā mērā neļaujam bērnam pieaugt. Interesanti, ka pēc tam vecāki paši apvainojas, ka bērni ir bezatbildīgi, piemēram. Zanda Rubene ir pārliecināta, ka pāraprūpe rada iemācītu bezpalīdzību, ar kuru pēcāk saskaras gan skolotāji, gan topošie darba devēji. Bērni neiemācās risināt problēmas, nespēj patstāvīgi pieņemt lēmumus un tas apgrūtina viņu dzīvi pieaugot. 

Taču blakus iespējamiem digitālās kultūras radītiem riskiem, pastāv arī vairāki plusi, kā piemēram, bērniem un jauniešiem ir pieejama plaša informācija, daudz vairāk iespēju mācīties, uzzināt ko jaunu. Ja tehnoloģijas tiek izmantotas mērķtiecīgi, lai kaut ko iemācītos un pilnveidotos, tām piemīt liels spēks. Kā piemēru Zanda Rubene min valodu apguves iespējas, jo digitālā vide ir valodu apguvei pateicīga, ar atbilstošu datorspēļu starpniecību iespējams labi attīstīt reakciju. Taču, lai no digitālajām tehnoloģijām iegūtu vairāk labuma, nekā sliktuma, nepieciešams rūpīgi izvērtēt, ar kādu mērķi tās tiek izmantotas. Tāpat arī vecākiem svarīgi saprast, kā bērnu digitālajā kultūrā audzināt tā, lai tas izaugtu patstāvīgs un atbildīgs. Zanda Rubene uzskata, jaa ir izpratne par digitālo tehnoloģiju lomu ģimenes ikdienā, iespējams apzināt arī to pozitīvo ietekmi uz bērnu audzināšanu un ģimenes attiecībām kopumā.
 

1.novembrī Cēsīs, Vidzemes koncertzālē “Cēsis” norisināsies pirmā mammu un tētu konference “Vecāku revolūcija”, kurā dažādu jomu speciālisti un Latvijas ģimenes caur praktiskiem un personiskiem stāstiem dalīsies savā pieredzē par izaicinājumiem ģimenē un tās mijiedarbību ar apkārtējo pasauli. Seminārā piedalīsies arī Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore, Izglītības zinātņu un pedagoģisko inovāciju nodaļas vadītāja Zanda Rubene, daloties zinātniskos pētījumos balstītās pārdomās par tēmu “Digitālā revolūcija vai evolūcija audzināšanā”.