Mazo bērnu galvenais darbs – rotaļāšanās. Tās vērtīgums un nozīme bērna dzīvē

Bērnam rotaļāšanās nav vienkārši izklaide. Tas ir veids, kā mazais cilvēks iepazīst pasauli, iemācās komunicēt ar citiem, risināt problēmas, veido pašapziņu. Gunita Kleinberga norāda, ka jautājums par to, vai un kā mūsdienu bērni spēlējas, ir aktuāls, jo ar rotaļu un spēli izkoptās prasmes ļaus viņiem daudz labāk justies bērnudārzā, kur katra diena jāpavada salīdzinoši lielā kolektīvā, spējot sabalansēt visu vajadzības. Speciāliste atklāj, ka praksē saskaras ar bērniem, kam ir vāji attīstītas prasmes, un problēmas pirmsākums meklējams tajā, ka šie bērni tā īsti nemaz neprot spēlēties.
 

Spēlēšanās sākas kopš dzimšanas

“Ja raugāmies, kurā brīdī sākas rotaļāšanās, ir jārunā par pavisam mazu bērniņu. Jaundzimušajam ļoti mīļa rotaļa ir skatīšanās uz mammas vai tēta seju, vecāku dažādām grimasēm. Mazulim patīk, ja pieaugušais skatās tur, kur skatās viņš, nosauc lietas, ko viņš redz,” bērna rotaļas pirmajā dzīves posmā raksturo terapeite. Svarīgi saprast, vai jau šajā mazajā vecumā vecāki pieņem, ka zina, ko grib viņu atvase. Paskaties uz šo koku – saka mamma vai tētis, bet bērns skatās uz riteni. Pieaugušais stumj ratiņus, mazais skatās uz māju, bet viņam saka – re, kāds sunītis. Nesekojot bērna skatienam, vecāki parāda, ka mazuļa interese nav tik vērtīga kā cita cilvēka. Bērns iemācās nevis izpaust savu interesi, bet gaida, ko piedāvās vecāki. 

Neprot rotaļāties? Bet viņam tik daudz mantu!

Mūsdienās bērniem patiešām ir pieejamas daudz un dažādas attīstošas rotaļlietas, tomēr, ja bērns jau kopš mazām dienām spiests ar tām darboties viens pats, var gadīties, ka netiek sasniegti tie sociāli attīstošie mērķi, kas būtu iespējami. Bērns iemācās būt viens ar rotaļlietām (bet ne rotaļāties!), taču, ja mēs runājam par sociālajām prasmēm, fantāzijas attīstību, otra cilvēka klātbūtne ir ļoti svarīga. Kopīgi rotaļājoties, tiek veicināta spēja pastāstīt, tikt galā ar grūtībām, bērns mācās sevi nosaukt (apzināties). Ja vecāki neievēro, uz ko bērns fokusē savu uzmanību, bet piedāvā visu, ko var iegādāties, nav iespējams radīt bērnā interesi skatīties apkārt, vērot, meklēt radošas nodarbes. 
 

Kopīga rotaļāšanās – sociālo prasmju pamatā

Būt kopā ar otru cilvēku, gūt no tā labas sajūtas un vērtības apziņu ir sociāla vajadzība. Tomēr tās realizēšanai nepieciešamas prasmes, ko iespējams attīstīt, vienīgi darot. Ir bērni, kuri piedzimst ar augstāku tā saukto sociālo intelektu, līdz ar to viņiem daudz vieglāk izdodas veidot komunikāciju un sadarbību ar citiem cilvēkiem, bet ir bērni, kam ir grūtāk sajust citus bērnus, dalīties, pagaidīt. Ja blakus nav pieaugušā, kurš pamāca un parāda, var rasties grūtības. Tomēr arī komunikablākam bērnam bez pieaugušā palīdzības var būt grūti attīstīt sociālās prasmes.
Ja bērns ir kautrīgāks, savrupāks, viņš var kļūt par vecākiem “ērtu bērnu”, kurš pavada laiku pats savā nodabā. Vecāki par to mēdz priecāties, taču, kad šāds bērns aiziet uz pirmsskolas izglītības iestādi, var rasties uzvedības traucējumi, jo mazais neprot sadarboties, pagaidīt, būt kopā ar citiem. 

Pētījumi [1] rāda, ka bērniem ar attīstītām sociālajām prasmēm daudz labāk veicas mācībās. Šie bērni ar prieku iet uz pirmsskolas izglītības iestādi, vēlāk uz skolu, jo tur viņiem ir draugi. Bērni, kuri nejūtas pieņemti vai kuriem nav draugu, uz bērnudārzu un skolu dodas ar daudz sliktākām emocijām. Un tad ir traucēts mācību process. 

Sociālās iemaņas – arī kautrīgajiem

“Reizēm vecāki jautā, kāpēc manu kautrīgo bērnu vajadzētu pieradināt spēlēties ar citiem, darboties komandā, jo mēs taču katrs esam atšķirīgs,” pieredzē dalās G. Kleinberga. “Tā ir tiesa – mēs esam atšķirīgi, tomēr jāņem vērā, ka dzīvojam sabiedrībā, kur dažādas sociālās iemaņas ir ļoti noderīgas. Protams, mēs nevaram gaidīt, ka kautrīgs bērns būs ļoti draudzīgs un atvērts. Iespējams, tāds viņš nekad nebūs, bet bērni, kas kopš mazotnes nav apguvuši sociālās prasmes, piedzīvo lielas grūtības pusaudžu gados, kad nozīmīgas ir vienaudžu domas un kopā būšana ar vienaudžiem. Šajā vecumā bērns, kuram nav prasmju pārvarēt kautrību, bailes, saņemties uzdot jautājumu, ir bailes pieiet pie otra cilvēka, viņš var justies ļoti, ļoti vientuļš. 
 

Spēlējoties ar bērnu, jāizvairās no pamācīšanas, kritizēšanas, daudzu jautājumu uzdošanas, uz kuriem bērns nevar atbildēt. Spēles laikā bērnam svarīgs ir process, nevis rezultāts. 

Ja atvase ir introverts, jāaudzina nevis ar domu, ka bērns būs komunikabls, bet gan, ka viņš spēs vērsties pie citiem, ja būs nepieciešams. Ja šo spēju nav, bērnam var attīstīties sociālā trauksme, piemēram, uzstājoties publikas priekšā. “Mums taču ikvienam vairāk vai mazāk nākas piedzīvot būšanu auditorijas priekšā. Ir jāspēj pieiet klāt otram sadzīviskās situācijās, piemēram, lai pajautātu, vai šī ir īstā pietura,” skaidro speciāliste. 

Bērni, kuriem nav attīstītas sociālās iemaņas, var piedzīvot bailes tikt nepieņemtam, būt atraidītam. Viņi parasti neiemācās pareizā veidā nolasīt citu cilvēku sociālos signālus, otra emocijas, viņi neprot empātiski reaģēt uz otru vai palīdzēt. 

Sociālās prasmes arī impulsīviem bērniem

Runājot par sociālo prasmju attīstīšanu, tādi paši principi kā kautrīgiem bērniem attiecināmi arī uz impulsīviem un agresīviem bērniem. Ja bērns nespēj tikt galā ar spēcīgām emocijām, tas ietekmē sociālās attiecības. Ja viņam neiedod pareizo struktūru attiecību veidošanā ar līdzcilvēkiem, viņš iemācās, ka atņemot, kaitinot, uzbāžoties, var panākt kontaktu ar citu bērnu. 
Bērnam kļūstot lielākam, šie negatīvie principi tiek no bērnudārza paņemti līdzi uz skolu, kur ir problēmas gan ar apsaukāšanos, kaušanos, gan uzvedību stundās. Savukārt skolā parasti sociālās prasmes netiek attīstītas, jo lielāks akcents ir uz neērto uzvedību, kas jālabo vai jāpārtrauc, nevis uz sociālo prasmju mācīšanu. Un tad veidojas apburtais loks – mēs bērnam aizliedzam uzvesties noteiktā veidā, bet neiedodam prasmes, kā uzvesties citādi, pieņemamāk un iecietīgāk.
 

Ko īsti nozīmē spēlēties ar bērnu? 

Zīdaiņa vecumā par spēlēšanos ar bērnu var uzskatīt mijiedarbību un savstarpējo sadarbību starp pieaugušo un mazuli. Bērnam paaugoties, tā jau kļūst par mērķtiecīgu rotaļāšanos. Lai spēlēšanos ar bērnu patiešām varētu uzskatīt par jēgpilnu un attīstošu, ir svarīgi saprast, vai vecāki ar savu atvasi laiku pavada kvalitatīvi. Vai vecāki, esot kopā ar bērnu, pievērš nedalītu uzmanību, skatās acīs, nosauc bērnu, pasaka bērnam, ko viņš dara, ir kontaktā, nevis paralēli šķirsta žurnālu vai skatās televīziju. Spēlējoties ar bērnu, vecāki mēdz pieļaut kļūdu, visu laiku kaut ko taujājot, tādējādi izjaucot rotaļīgo noskaņojumu. 
 

Vēl kāda kļūda – mēģināt koriģēt atvases izdomātos rotaļu noteikumus, sižetus. Bērna diktētiem spēles noteikumiem vajadzētu ļauties, jo spēlēšanās ir bērna pasaule, un viņš ir tas, kurš vada. Arī tad, ja spēles sižetā notiek lietas, kas vecākiem nešķiet pieņemamas, piemēram, haizivs kādu apēd vai cilvēks nokrīt no mājas jumta. Šādās situācijās mēdz rasties viens no galvenajiem bērnu un vecāku strīdu iemesliem spēles laikā – pieaugušie grib īstenot savu ideju, bet mēs aizmirstam, ka bērns spēlējoties attīstās un aug. Mēs kā pieaugušie esam izauguši. Līdz ar to varam būt rotaļīgie pieaugušie, bet nedrīkstam ar savu ideju nomākt bērna ideju, mēs varam spēli vienīgi papildināt. Ja bērns izspēlē avāriju, mēs varam sižetu papildināt ar ātrās palīdzības atbraukšanu, lai palīdzētu.

Vecāki nevar teikt – kas tā par spēli, spēlējam citu sižetu. Spēlējoties ar bērnu, jāizvairās no pamācīšanas, kritizēšanas, daudzu jautājumu uzdošanas, uz kuriem bērns nevar atbildēt. Spēles laikā bērnam svarīgs ir process, nevis rezultāts. Mazajam cilvēkam nav nepieciešami padomi, piemēram, es redzu, ka tev ir šķība māja, man šķiet tev to vajadzētu būvēt citādi. Bērns var sadusmoties, jo viņam spēles laikā ir jāpiedzīvo arī neizdošanās, arī tā ir mācīšanās. Ja spēles laikā kaut kas neizdodas, mēs mācām risināt problēmas. Kas notika? Kā tev šķiet, kāpēc māja sabruka? Ko varētu izdarīt citādi? Mēģinām vēlreiz! Mācām nepadoties pie neveiksmes. 

Ja bērnam visu pasaka priekšā, var rasties sajūta, ka bērns nav gana kompetents, jo ar uzdevumu netiek galā.

Spēlēties vienam. Izvēle vai nepieciešamība?

Lai arī bērna sociālajā attīstībā rotaļām ar vecākiem ir liela loma, bērniem ir jāmācās spēlēties arī vieniem pašiem. Mēs taču nevaram visu laiku būt nemitīgā kontaktā ar citiem. Ir brīži, kad ikvienam cilvēkam nepieciešams pabūt vienam, lai atpūstos vai kaut ko padarītu. Šeit jautājums vienīgi ir par to, vai bērna spēlēšanās vienatnē nav praktiski vienmēr vai pat 100 % no visa spēlēšanās laika. Tas, protams, ir ērti vecākiem, bet slikti bērnam. 

Arī brīžos, kad bērns rotaļājas vienatnē, viņš to var darīt dažādos veidos. Ir spēlēšanās ar klučiem, izziņas spēļu spēlēšana, fantāzijas spēles, sociālo lomu spēles un daudzas citas.

Tomēr vecākiem jāapzinās, ka bērna prasme spēlēties vienatnē un spēlēties kopā ar kādu prasa dažādas iemaņas. Vienatnē var spēlēt gan fantāziju spēles, var pētīt apkārtni, lasīt, likt puzles, zīmēt, būvēt. Un arī šajā spēlēšanās procesā bērns var paust dažādas emocijas, pārdzīvojumus, attīstīt fantāziju u. tml. Spēlējoties kopā, būs vajadzīgas ne tikai tās prasmes, ko viņš var izmantot vienatnē, bet arī spēja paust ideju, prasme veidot spēles sižetu, gaidīt uz otru, nosaukt sevi (es paņemšu mašīnu, vai tev to vajag?), dalīties ar emocijām (viens pasmejas, otrs pasmejas), atteikties no savas idejas, lai turpinātu spēli. Un to var iemācīties tikai kopā ar kādu. 

Ja bērns visu laiku spēlējas ar vienu un to pašu

Ja bērns izvēlas spēlēties ar vienveidīgām mantām, kā arī ja rotaļu sižets ir vienveidīgs, tam jāpievērš uzmanība un jāpiedāvā dažādība. Vecākiem apzināti bērna spēļu pasaule ir jābagātina. Ja atvases rotaļas ir vienveidīgas, netiek attīstīts radošums un elastība problēmsituācijās. Viens gan jāatceras – šis nav stāsts par rotaļlietu daudzveidību, jo arī tikai ar mašīnām var spēlēties ļoti dažādi un attīstīt visdažādākos sižetus. Daudzas veikalā pirktās mantas vispār mēdz iedragāt radošumu un novērš uzmanību, tāpēc to iegādes nepieciešamība vienmēr rūpīgi jāapsver. 

Spēlēties pēc bērna pieprasījuma?

Ir situācijas, kad nav iespējams atsaukties uz bērna aicinājumu rotaļāties. Tas ir normāli, ka bērns piedzīvo atteikumu. Bērnam ir jāpiedzīvo, ka otrs ne vienmēr skries un darīs uzreiz, kad viņš to vēlēsies. Un arī tas ir veids, kā mācīties, ka arī viņš pats drīkst pateikt nē, pabeigt iesākto. Protams, abpusēji saprāta robežās. Tomēr vecāki nedrīkst izmantot mūžīgo nogurumu kā argumentu, lai neveltītu laiku savai atvasei. Reizēm ir daudz vērtīgāk, ja noguris vecāks vispirms velta laiku sev, nedaudz atpūšas un tad pievērš uzmanību bērnam. Ja mazais aicina vecāku kopā parotaļāties, kad pieaugušais ir aizņemts kādā nodarbē vai noguris, var sacīt bērnam, ka pievienosies pēc tam, kad paveiks iesākto vai atpūtīsies. Bet ar vienu nosacījumu – solījumi ir jāpilda. Ar to, ka pasakām nē, liekam pagaidīt un vēlāk pievienojamies, mēs iemācām, ka varam otram uzticēties un paļauties. 

Bērnam garlaicīgi

Daudzi vecāki ir piedzīvojuši brīdi, kad mazais sūdzas par garlaicību. Ja bērns regulāri nezina, kā sevi nodarbināt, ir jautājums, kā tas veidojies. Vai vecāki līdz tam vienmēr mēģinājuši izklaidēt savu bērnu, līdz ar to atvasei nav bijusi iespēja izdomāt, ko tagad vēlētos darīt. Nav nekas slikts, ja bērnam brīžiem ir garlaicīgi. Tādās situācijās vecākiem nekas nav jāiesāk. Vajag ļaut, lai bērns pats mācās tikt galā ar garlaicību. Bērni parasti ir radoši un ātri vien atradīs, kā sevi nodarbināt.   

Bērna garlaicības brīdī tipiskā vecāku kļūda ir mēģināt piedāvāt nodarbju variantus. Nereti gadās, ka no piedāvātā mazais atsakās, gražojas, strīdas. Rezultātā izsīkst mammas vai tēta pacietība, kas var novest pie telefona bērna rokās. Iznāk, ka bērnam ir izdevīgi justies garlaikotam

Bērna garlaicības brīdī tipiskā vecāku kļūda ir mēģināt piedāvāt nodarbju variantus. Nereti gadās, ka no piedāvātā mazais atsakās, gražojas, strīdas. Rezultātā izsīkst mammas vai tēta pacietība, kas var novest pie telefona bērna rokās. Iznāk, ka bērnam ir izdevīgi justies garlaikotam. “Ja mēs uzdodam jautājumu, ko tu tagad gribētu darīt, var veidoties situācija, ka bērns īsti nevar atbildēt, bet vecāks sajūtas atbildīgs. Lai situācija atrisinātos, sāk tirdīt bērnu, piedāvāt iespējas, tad sadusmojas, ka bērnam nepatīk nekas no piecām piedāvātajām izvēlēm, beigās situāciju pat novedot līdz strīdam. Garlaicība nav nekas slikts, tā reizēm ir pat vajadzīga. Kad bērns ir pats atradis nodarbi, varam paslavēt, ka viņam tas ir izdevies,” rezumē speciāliste. 

Spēles, kurās jāzaudē

Galda spēles ir ļoti labas bērna attīstībai un savstarpējai komunikācijai. Ļoti daudzās galda spēlēs ir uzvarētājs un zaudētāji. Spēlējot ar atvasi galda spēles, jāatceras, ka visgrūtāk zaudējumu pārdzīvo vecumā no trim līdz pieciem gadiem. Brīdī, kad bērns sāk spēlēt spēles, kur iespējams zaudēt, vilšanās, dusmas un neapmierinātība par neizdošanos var būt milzīga. Svarīgi atcerēties, ka bērnam, uzsākot spēlēt galda spēles, ir jāļauj uzvarēt. Ja atvase jutīs, ka tikai zaudē, viņam var pāriet vēlēšanās jebkad vēlreiz pamēģināt. Sākumā jāļauj uzvarēt, bet pamazām uzvaras gūšana ir jāpadara grūtāka, īpaši, ja runājam par spēlēm, kas veicina domāšanu. Drīz vien jebkurā galda spēlē ir jāpiedzīvo gan uzvara, gan zaudējums. Ja bērns par zaudējumu izrāda lielu neapmierinātību, vecākiem jānosauc emocijas un jāpasaka, ka tas, kurš aiziet no spēles, būtībā ir zaudējis, jo spēles pamešana neatrisina problēmu. 

Ir lieliski, ja ģimene, spēlējot spēles, var izdomāt savus rituālus, kas notiek uzvaras vai zaudējuma gadījumā. Ir svarīgi mēģināt nebeigt spēli uz strīda nots. Tomēr, ja tā gadās, jāļauj pabūt emocijās, izjust tās, iepazīt. Ja emocijas nemēģina aizdzīt, bet brīdi tās izjūt, tās pašas aiziet. 

Galda spēļu laikā var attīstīt spēju:

• skatīties vienam uz otru;
• nosaukt otru;
• gaidīt savu kārtu;
• bagātināt ar emocijām;
• nosaukt sevi;
• piedzīvot vilšanos;
• piedzīvot uzvaru.

Zināšanai!

Lai attīstītu bērna sociālās prasmes, jāapzinās, kādas tās ir man pašam kā vecākam, jo nevar bērnam iemācīt to, kas pašam nepiemīt. Nevar bērnam iemācīt nosaukt sevi, ja vecāks pats to nedara. Nevar iemācīt izveidot acu kontaktu, ja pats to neprot. 

Vērts aizdomāties! 

Reizēm novērojamas situācijas, ka vecāks grib būt kā bērns, kurš spēlējas, neatstājot vietu paša bērna izpausmei. Tas nenozīmē, ka vecāks nevar sevī just bērnišķīgu prieku, bet tas nedrīkst notikt uz bērna attīstības rēķina. [2, 3]

Noderīga informācija

1–2 gadi – grūtais posms, jo bērns labprātāk spēlējas ar vecākiem, nevis vienaudžiem, jo sociālās prasmes vēl nav attīstītas. Citi bērni var būt līdzās, var notikt paralēlā spēle (cīņa par rotaļlietām), bet nenotiek savstarpēja sadarbība. Spēja sadarboties parādās no aptuveni 2,5 gadu vecuma. Šāda vecuma bērni var atrisināt nelielas problēmsituācijas, ja pieaugušie palīdz. 

3–4 gadu vecumā bērni var izveidot stabilas draudzības un ļoti pārdzīvot, ja, piemēram, draugs no grupiņas pārceļas uz citu dzīvesvietu. Spēj uzklausīt citu viedokli un reaģēt uz to, ja tas iepriekš mācīts. 

5–6 gadi. Patīk spēles ar noteikumiem, patīk izdomāt savus, arī galda spēlēs. Un ir reizes, kad to var ļaut, piemēram, pirms spēle ir sākusies. Šajā vecumā bērns jutīsies vainīgs, ja viņš otru sāpinājis. Pieaugušajiem jāmēģina nevis vainu stiprināt, bet saprast, kas bija noticis, lai palīdzētu bērnam iemācīties, kā rīkoties citādi. Svarīgi ne tikai izrunāt, bet praktiski izmēģināt. Bērni šajā vecumā mēģina otru bērnu uzmundrināt, palīdzēt, grib risināt situācijas. 

Lomu spēles kā paņēmiens, lai noskaidrotu, kas notiek bērna dzīvē

Ir normāli, ka vecāki vēlas noskaidrot, kas notiek ar bērnu, kad klāt nav neviena no vecākiem. Tomēr nav pareizi mērķtiecīgi veicināt tādas lomu spēles, ar kurām mamma vai tētis varētu mēģināt kaut ko noskaidrot. Ja bērns spēlējas, viņš agri vai vēlu rotaļās parādīs, kas notiek viņa dzīvē. “Ja es kā vecāks provocēšu šādas rotaļas, bērns var reaģēt uz manām neapzinātajām gaidām un bažām un parādīt vēlamo. Tas var būt paņēmiens, kā vecākus pēc iespējas ilgāk noturēt rotaļā, jo šis, iespējams, ir vienīgais veids vai situācija, kad vecāki ar mani spēlējas. Vecāki drīzāk var būt istabā un vērot bērna spēli, var, papildinot spēles stāstu, sajust, kas notiek viņu atvases dzīvē, bet tajā pašā laikā vērot, vai stāsta sižets atbilst bērna tā brīža interesēm. Citādi sanāks bērna nopratināšana,” stāsta G. Kleinberga. Ja vecākiem ir ideja, ka kaut kas nav tā, kā vajag, var gadīties sadzirdēt to, kā patiesībā nav. 

Ja vecākiem ir sajūta, ka ir nepieciešamība izzināt bērna dzīvē notiekošo, daudz vērtīgāk ir vērsties pie bērnudārza audzinātājas ar aicinājumu izrunāt, kā klājas viņu atvasei. Vecākiem vajadzētu atbildēt sev uz jautājumu, kas rada satraukumu. Ir normāli gribēt zināt, kas notiek bērna dzīvē, bet noskaidrošanai jāatrod pareizie paņēmieni. 

Prasmes, ko bērns var apgūt ar rotaļāšanos:

• apgūt vairāk spēles modeļu;
• mācīties no citiem bērniem jaunus vārdus, lai izteiktu savas fantāzijas;
• priecāties, esot kopā ar citiem bērniem vai labi pavadot laiku;
• vingrināties izteikt sajūtas un apmainīties sajūtām;
• vingrināties sadarboties, risināt sarunas un just citiem līdzi;
• vingrināties sadarboties ar atšķirīgām personībām;
• mācīties uzņemt kritiku; veidot pašapziņu, iepazīstot sevi;
• iepazīt sevi labāk, redzot, kā citi reaģē uz viņu;
• attīstīt paštēlu un sevis reģistrēšanas spējas. Tas nozīmē, ka bērns lieto jēdzienu “es”, spēj sevi identificēt;
• mācīties skaidri sevi prezentēt, nosaucot savas iniciatīvas un idejas;
• spēt veidot atraktīvus spēles priekšlikumus;
• spēt skatīties apkārt un uzņemt sociālo informāciju;
• mācīties tikt galā ar vilšanos un zaudējumu;
• mācīties rīkoties ar cerībām un uzvarām;vingrināties koncentrēties;
• mācīties priecāties par citu laimi (padarīt vieglāku empātiju, neapmaldīties savās sajūtās);
• vingrināties kustēties līdzi kāda cita ķermeņa ritmam (sociālā deja);
• gūt pārliecību par savām spējām risināt problēmas.

Izmantotā literatūra: 
1. Children at risk for early academic problems: the role of learning-related social skills. McClelland M. M., Morrison F. J., Holmes D. L. Early Childhood Research Quarterly, Volume 15, Issue 3. Autumn 2000, Pages 307-329.
2. Lendija S., Ozola E. Bērnu emocionālā audzināšana. Rīga: Rasa ABC, 2004.
3. Aarts M. H. Marte Meo: rokasgrāmata. 2. pap. izd. Rīga, 2011.