Bērnu interesē vecāku seksuālā pieredze. Kā reaģēt?

Sarunas ir svarīgas 

Bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs uzskata, ka uz šo jautājumu nav iespējams atbildēt viennozīmīgi, jo tas ir atkarīgs no ļoti daudziem faktoriem. Jautājums, kā vispār ģimenē pieņemts runāt par seksu un seksualitātes tēmām. Skaidrs, ka uz bērna jautājumiem ir jāatbild, un jāatbild tā, lai konkrētam bērnam viņa attīstības posmā tas būtu saprotami un pietiekami. Tāpat svarīgi, lai sarunas saturs ir pieņemams pašam vecākam. Ja mamma vai tētis nejūtas komfortabli uz šiem jautājumiem atbildēt, vecāka trauksme bērnam visticamāk pozitīvu signālu nedos. Varbūt ir iespējams mirkli apdomāt atbildi atkarībā no tā, kāda ir iepriekšējā vecāka un bērna savstarpējā komunikācijas kultūra. Jebkurā gadījumā nevajadzētu melot, noraidīt jautājumu un to ignorēt. 

Ja ar bērnu nerunās septiņu gadu vecumā, tad piecpadsmit gados, kad tas būs vēl svarīgāk, sarunas būs praktiski neiespējams, jo bērns pēc padoma vērsīsies citur.

Ja mēs runājam par bērnu un pusaudžu tālāku pašsajūtu, jāatceras, ja ģimenē ir atmosfēra, ka ir tēmas, par ko tiešām nevar runāt, par ko bērns labākā gadījuma var tikai nojaust vecāku attieksmi, rodas situācijas, ka bērns nevar runāt ar vecākiem. Bērnam liekas, ja viņš pastāstīs par savām fantāzijām, pieredzi vai interesi, tiks noraidīts. 

“Bērnā var pat rasties sajūta, ka viņu izmetīs no mājas. Trakākais, ka tas dažkārt atbilst patiesībai. Un tas bērnus var iedzīt pamatīgā depresijā, stāsta bērnu psihiatrs. Viņš norāda, ka katrā ģimenē ir savas robežas un tādām ir jābūt, bet ir svarīgi, ka ar bērniem tiek runāts. “Ja ar bērnu nerunās septiņu gadu vecumā, tad piecpadsmit gados, kad tas būs vēl svarīgāk, sarunas būs praktiski neiespējams, jo bērns pēc padoma vērsīsies citur. Un ne vienmēr tas ir labs risinājums,” rezumē speciālists. 

Vecāku novilktās robežas

Ginekoloģe Vija Veisa piekrīt, ka vecākiem pilnīgi noteikti ir tiesības komunikācijā ar bērniem novilkt savas robežas. “Ja ir diskomforts atbildēt uz tādiem jautājumiem, vecāks to var paskaidrot. Un var nestāstīt pārlieku detalizēti, jo tā ir mana privātā lieta, līdzīgi, kā mēs neejam bērnam līdzi uz tualeti, jo tā ir viņa lieta, zona. Un pieaugušajam ir tiesības uz savu zonu attiecībā pret bērnu. Bet jautājumu nedrīkst nosodīt – ko tu man tagad jautā?! Šāds jautājums var uzlikt pilnīgu bremzi tēmai.”

Tas ir ļoti labi, ka bērns nāk pie saviem vecākiem, un kuram interesē, nez kā vecākiem iet šajā jomā.

Bērnus neinteresē detaļas!

Psiholoģe Kristīne Balode uzsver, ka mums ir tiesības uz savu neērtību. “Ja bērns uzdod jautājumu, no kā mums ir neērti, vispirms mums bērns ir jāatbrīvo no tā, ka viņš dara kaut ko nepareizi, pasakot, ka es jūtos neērti, bet tavs jautājums ir ļoti labs un vietā. Un es atradīšu veidu, kā par to runāt. Man nav jākaunas par manu kaunu, jo mūsu paaudzei nav bijusi iespēja iemācīties nekaunēties par to, ka mūsu seksualitāte ir dabiska, veselīga, ka tā ir normāla partnerattiecību pieredze. Tas nav nekas tāds, ko bērns tieši tā arī nevarētu uztvert. Galu galā, bērns taču parasti neprasa detaļas, kā tas ir noticis. 

Stāstu attīstīšana parasti notiek vecāku galvā, kas pašos pieaugušajos arī rada stresu.” Speciāliste atgādina, ka mēs dzīvojam informācijas laikmetā, un mums nav nekādu priekškaru, kas pasargā. Pasaulē ir sekss, kas bērniem informācijas līmenī ir viegli pieejams. Bērniem apkārt ir vecāki brāļi, māsas, klasesbiedri, kuri nepārtraukti apmainās ar informāciju. Un jautājumi ir dabiski. Un tas ir ļoti labi, ka bērns nāk pie saviem vecākiem, un kuram interesē, nez kā vecākiem iet šajā jomā. Un tas savukārt liecina, ka pašos pamatos šajā ģimenē viss ir kārtībā.