Bērnu psihiatrs Gunārs Trimda: Kā vienoties ar bērnu

Bērna viedokļa uzklausīšana sākas tad, kad augošais bērns sāk lūgt patstāvību, piemēram, tiesības pašam izvēlēties veikalā jaunu apģērbu, iespēju iet gulēt vēlākā vakara stundā un tamlīdzīgi. Sarunas turpinājumā vecākiem nākas kopā ar bērnu apspriest jaunos bērna pienākumus, kas saistīti ar viņa patstāvību. Šādā situācijā parasti bērni neatrodas līdzvērtīgā pozīcijā ar saviem vecākiem kaut vai tapēc vien, ka tiem nav tiesību kā īstenai līgumslēdzējai pusei norunu lauzt. Izšķirošais un pēdējais vārds te vienmēr pieder vecākiem. Un tomēr bērns no šādas sarunas daudz iegūst, jo tiek uzklausīts arī viņa viedoklis. Sarunas gaitā vecākiem kļūst skaidrs, kāpēc vinu atvase tik ļoti vēlas kādu konkrētu lietu. Nereti šādā reizē tiek noslēgta abpusēja vienošanās. Vecāki pieļauj kļūdu tad, ja bērna viedokli uzklausa, tikai nepieciešamības spiesti, mēģinot bērnu uzpirkt. Iespējams viņi raizējas, ka bērns kādā vecākiem īpaši nozīmīgā pasākumā varētu nodemonstrēt sliktu uzvedību. Tāpēc bērnam apmaiņā pret priekšzīmīgu izturēšanos tiek piesolīts, piemēram, saldējums.

Varētu teikt:

• ”Pirms dodamies uz sporta zāli, es gribētu redzēt māju sakārtotu. Ar kuru telpu sāksim?”
• ”Tam es nevaru piekrist. Varbūt tā vietā tu varētu izvēlēties kaut ko citu?”
• ”Es zinu, ka šodien jūs bijāt norunājuši kopā ar draugu un viņa ģimeni braukt uz ezeru peldēties. Es zinu, ka jūs šo braucienu ļoti gaidījāt, bet man ir radušās problēmas sakarā ar... Kādi ir priekšlikumi?”

Nevajadzētu teikt:

• ”Labi, tu šonakt drīksti pārnakšņot pie sava drauga, bet neaizmirsti, ka tev vēl jāpagūst uzrakstīt sacerējumu.” Šāda frāze izrādītos iedarbīga tikai tajā gadījumā, ja bērnam būtu izteikta atbildības sajūta. Labāk būtu, ja vecāki savas prasības izteiktu nevis pēdējā brīdī, bet gan laikus, jo bērns, izšķiroties starp rotaļu un pienākumu, jebkurā gadījumā priekšroku noteikti dos rotaļai.
• ”Vai tu vari apsolīt būt mājās precīzi norunātajā laikā, ja es tev atļaušu rotaļāties pie kaimiņiem?” Bērns to visādā ziņā apsolīs. Ja jums laiks, kad bērns atgriežas mājās, patiešām ir svarīgs, tad pasakiet uzreiz, kas notiks gadījumā, ja jūsu prasība netiks izpildīta.

Ja noteikumi netiek izpildīti, seko attiecīga darbība. Piemēram:

• Bērns nav nomazgājis traukus un iznesis atkritumu spaini, tad virtuvē nav kārtība un māte ēst negatavo.
• Bērns netīro veļu nav ielicis veļas grozā, tad tiek mazgāta tikai tā veļa, kas ir grozā un izmetātās drēbes paliek netīras.
• Bērns nav sakārtojis savu istabu, vecāki visas rotaļlietas saliek vienā maisā un iznes no istabas. Pēc laika tās bērnam tiek atdotas.
• Bērns nav izsūcis paklāju. Māte to izdara pati, bet  bērnam iedod mazāku kabatas naudu.
•  

Dažkārt vecāki mēdz saviem bērniem uzkliegt, īstenībā dusmojoties nevis uz bērniem, bet gan par līdzīgu neizdarību uz savu laulāto draugu.

Rīkojumi

Rīkojumi ir jāsaka bezierunu tonī bez jebkādiem paskaidrojumiem. Rīkojumus un pavēles nedrīkst sajaukt ar bērniem adresētiem lūgumiem. Ja vecāks savu izteikto rīkojumu pamato, tad, šo domu turpinot un bērnam nākot klajā ar savu (turklāt daudz pamatotāku) loģiku, vecāka izteikto rīkojumu iespējams atcelt. Tomēr, dzirdot bērna iebildes, vajadzētu izvēlēties vienu no iespējamām divām iespējamām stratēģijām, vai nu pāriet uz bezierunu toni, vai arī uzsākt pārrunas. Kad bērns vēl ir pavisam mazs un noteikumi vēl nav iepazīti, vecāki tos var sākt ieviest, izmantojot pamācīšanu: ”Nekādas ēšanas gultā, tāpēc ka... ”

Var arī teikt:

• ”Pusdienas ir galdā. Izslēdz televizoru un nāc ēst!”
• ”Es jau zinu, ka tu man nepiekrīti, bet noteikumi tomēr attiecas uz visiem...”
• ”Mēs par noteikumiem vienojāmies, un tagad tavs pienākums ir tos ievērot. Viss.”

Dažkārt vecāki mēdz saviem bērniem uzkliegt, īstenībā dusmojoties nevis uz bērniem, bet gan par līdzīgu neizdarību uz savu laulāto draugu.

Vajadzētu ar bērnu aprunāties, kā būtu labāk, uzklausot arī viņa domas.

Nevajadzētu teikt:

• ”Saku tev beidzamo reizi, sakārto savu istabu!” Tādā veidā vecāki pieradina bērnu ņemt nopietni tikai tad, ja rīkojumi tiek izteikti tikai pacelta balsī.
• ”Par ko mēs nupat runājām?”
• ”Cik reižu es tev neesmu teicis/teikusi, ka...”
• ”Kas te notiek?”
• ”Man nepatīk, ka tu runā man pretī.”
• ”Cik ilgi man vēl būs jagaida, līdz kamēr tu sakārtosi istabu?”
• ”Nedari tā! Izbeidz! Tā nedrīkst!” Šāda veida rīkojumos trūkst konkrētības, jo nav norādīts, ko īsti nedrīkst darīt, kas būtu jāizbeidz un kas nav atļauts.

Vispiemērotākais laiks rīkojumiem ir tad, ja bērna uzmanība visā pilnībā pievērsta vecākiem, bērna rīcībai var būt postošas sekas vai arī  pieaugušajam ir pilnīgi skaidrs, ko viņš grib panākt.

Rīkojumiem jābūt saprotamiem, atbilstoši vecumam.

Sakot ”Sakārto istabu”, bērns  var nodomāt - ”Iegrūd visas mantas skapī prom no acīm”. Teiksim: ”Lūdzu, ieliec grāmatas grāmatplauktā, apģērbu pakarini uz pakaramajiem, rotaļlietas saliec skapī.”

Sakot ”Uzvedies kartīgi”, bērns var nodomāt - ”Vecāki visu redz”. 

Teiksim: ”Uz krēsla sēdi mierīgi, runā mierīgi nevis kliedz.”