Rotaļlieta – ierocis. Jā vai nē?

Agri vai vēlu normāli attīstīta bērna, īpaši zēna, rotaļu scenārijā var rasties vēlme pēc ieroča. Ja pavērojam puikas, viņi, nonākot brīvā vidē – mežā, dārzā, pludmalē –, atradīs rīkus, ar kuriem pārbaudīt savu spēku, izaicinās citus bērnus vai pieaugušos, mēģinās cīnīties. Viņi mētās akmeņus, izmantos kokus kā šķēpus vai zobenus, imitēs, ka nolauzts koka zars ir šaujamierocis. Lai arī sākotnēji bērni cīņu scenārijus būs redzējuši animācijas vai spēlfilmās, viņi idejas par iekarošanu, aizstāvēšanu, uzbrukšanu labprāt izspēlē arī paši. Arī meitenes mēdz rotaļāties ar spēļu ieročiem, jo šāda veida rotaļām nav (!) dzimuma dalījuma.

“Ja kādā brīdī bērns vecākiem lūdz dāvanā rotaļu ieroci, neuzskatu, ka no tā būtu jābaidās un uzreiz jāatsaka. Drīzāk jāizskaidro, kā ar to apieties, kā izturēties. Nav jēgas bez paskaidrojumiem teikt, ka ierocis ir agresīvs un slikts un ka nodara pāri. Jā, no vienas puses, ar ieroci patiešām var nodarīt sliktu, no otras – to izmanto arī aizstāvībai un citām vajadzībām. Pasakot, ka ierocis ir slikts, bērnam netiek parādīta īstā realitāte. Iespējams, mūs pašus biedē tas, ko ierocis var ienest cilvēka dzīvē vai ar ko tas mums asociējas. Vieglāk ir ar šīm izjūtām nesaskarties un pat sarunas par ieročiem neaizsākt. Tāpēc baidāmies iedot bērnam rotaļu ieroci, kas pats par sevi neko ļaunu nodarīt nevar,” skaidro speciālists. 

Bērniem ir jāmāca, kā adekvāti tikt galā ar agresiju, iekšējām dusmām, neapmierinātību, niknumu un aizvainojumu.  

Dabiskā agresija

Puišiem agresīvākas rotaļas instinktīvā līmenī izteiktas daudz vairāk. Bioloģiski lielāka nosliece uz fizisko agresiju vīriešiem ir augstāka testosterona līmeņa dēļ, sievietēm tas ir zemāks, taču iekšējās emocionālās izjūtas – dusmas – ir abiem dzimumiem neatkarīgi no bioloģijas. Ja bērnam pasaka – nē, ar rotaļu ieroci spēlēties nedrīkst, tad jautājums, ko citu var darīt tā vietā – kur un kā izspēlēt/izlādēt dusmas? Jautājums, vai vecāki spēj piedāvāt līdzvērtīgu veselīgas agresijas izlādes formātu. Bērns, pats meklējot jaunu alternatīvu, visticamāk, atradīs tādu, kas vecākiem atkal nepatiks. Bērniem ir jāmāca, kā adekvāti tikt galā ar agresiju, iekšējām dusmām, neapmierinātību, niknumu un aizvainojumu. Un tādām emocijām cilvēka dzīvē ir jābūt vietai. 

“Varu izstāstīt kāda skolotāja novērojumus. Viņš stāsta, ka pēdējās paaudzes laikā ļoti izmainījušies tieši zēni. Ja agrāk puiši bija kustīgāki, vairāk izaicināja meitenes, bija gatavi sadarboties, viņos bija daudz lielāka vitalitāte un potence, tad tagad viņi ir salīdzinoši nedroši, ierāvušies sevī, meitenes neaiztiek, savā starpā cits citu neizaicina, necīnās, ir salīdzinoši pasīvi. No vienas puses, var šķist labi, ka puiši cits citu neaiztiek, bet tas esot jūtams arī stundās – viņi neoponē, neuzdod jautājumus. Kā iemeslu var minēt to, ka ir ļoti daudz šķirto ģimeņu un mammas dēlus audzina vienas vai arī pilnās ģimenēs tēvs nav klātesošs. Mamma viena vīrieti izaudzināt nevar. Viņa var audzināt dēlu, bet viņa nevar iemācīt, kā ir būt vīrietim. 

Pie manis bieži nāk mammas, kuras netiek galā ar puiku reakcijām, galvenokārt viņu dusmām – ne tikai tāpēc, ka tēvu nav vai viņi nevēlas iesaistīties bērna audzināšanā, bet biežāk tāpēc, ka pašas nav tikušas galā ar savām dusmām, aizvainojumu, bailēm un vainas izjūtu. Rezultātā arī tagad nezina, ko darīt ar šīm izjūtām savā bērnā. Mamma zēna agresiju visu laiku mēģina bremzēt. Un es bieži novēroju, ka tās ir tieši mammas, kuras baidās no ieročiem,” atklāj speciālists. 

Pareiza agresijas izlāde

Ir jāsaprot, ka agresija pastāv un savā ziņā tā ir vajadzīga. Pareiza agresijas izlāde ir ļoti svarīga veselas personības attīstībai. Šim nolūkam lieliskas ir visdažādākās sporta aktivitātes – gan komandas, gan individuālie sporta veidi. Jebkas, kur bērns var realizēties. Ne mazāk svarīgi – veicināt iekšēju agresiju emocionāli izlādēt arī mājās drošā vidē. Bērns drīkst stāstīt visu, kas viņam nepatīk sevī, citos, mammā, tētī, viņu attiecībās. Jāatceras – jo vecāks bērns kļūst, jo polārāks var būt skatījums. Vienā brīdī viss var šķist lieliski, otrā – pavisam neiespējami. Un te būtu jābūt vecākiem, kuri paši ir gana stabili, spēj bērna rīcību un uzvedību izturēt un pieņemt. Ja paši vecāki nāk no ģimenes, kurā nezina, kā agresiju realizēt pozitīvā formā, liela iespēja, ka viņiem būs grūtības to iemācīt saviem bērniem. 

ŅEM VĒRĀ!

• Adekvātai agresijas un dusmu izlādei palīdz:
  dusmu akceptēšana kā normālas jūtas, tāpat kā bailes, kauns, prieks, skumjas utt.;
• dusmu nosaukšana vārdā un apzināšanās, kādās situācijās tās mēdz būt. Turklāt ne tikai bērnam, bet arī pašiem vecākiem;
• sportiskas aktivitātes (pavisam mazam – kopā ar kādu no vecākiem; paaugoties bērns jau spēj pats to darīt, bet tikpat svarīgi, ka ir brīži kopā);
• dusmu izlādes tehnikas:
• papīra burzīšana, plēšana;
• izlēkāšanās;
• zīmēšana visās krāsās un intensitātē (nevajag baidīties ne no melnās, ne sarkanās krāsas);
• spilvenu dauzīšana (svarīgi to darīt kopā ar vecāku, nevis bērns tiek aizsūtīts savā istabā, lai kaut ko sit un spārda). Šīs tehnikas īpaši svarīgas maziem bērniem, kuriem valoda pilnībā vēl nav attīstījusies, līdz ar to nevar verbāli izteikties.

Vecākiem var būt nepatika pret ieročiem, jo salīdzinoši nesen Latvijā bijuši kari, pasaulē joprojām notiek regulāri nemieri. Tāpēc saprotama ir vēlme pēc sajūtas, ka vismaz es neveicinu negatīvu norišu veidošanos pasaulē. Tomēr tas, ka bērns skraida ar ieroci, nenozīmē karu. 

Agresora gēns

Dažkārt vecāki bērnu agresijai meklē izskaidrojumu ģenētikā. Pētnieki ir atklājuši, ka tiešām ir agresora gēns, tomēr ļoti liela nozīme ir vides faktoriem. Ja bērns saskaras ar agresiju, gēni nosaka, vai viņam būs vairāk nosliece uz upura vai uz agresora lomu. Ja cilvēkam izteiktāks ir upura gēns, viņš neizies uz konfliktu – vai nu būs cietējs, vai distancēsies no agresijas. Ja būs nosliece uz agresora gēnu, ir lielāka iespēja, ka cilvēks būs ekspresīvāks, agresīvāks. Tas gan nenozīmē, ka viņš vai viņa darīs pāri citiem, bet kaut kur izlādēties būs nepieciešamība. 

Vecāku bailes no ieročiem

Vecākiem, arī vecvecākiem patiešām var būt bailes un nepatika pret ieročiem, jo salīdzinoši nesen Latvijā bijuši kari, pasaulē joprojām notiek regulāri nemieri. Tāpēc saprotama ir vēlme pēc sajūtas, ka vismaz es neveicinu negatīvu norišu veidošanos pasaulē. Tomēr tas, ka bērns skraida ar ieroci, nenozīmē karu. Ja mammai vai tētim ir liela nepatika pret rotaļu ieročiem, ir vērts padomāt, kāpēc tā un kā šo sajūtu sevī līdzsvarot. Tā ir taisnība, ka pasaulē ir noziedznieki, cilvēkus nogalina, cilvēki dara pāri cits citam. Tomēr pētnieki nav pierādījuši saistību tam, ka par rūdītu noziedznieku un slepkavu dzīves laikā kļūst tāds cilvēks, kam bērnībā tika kā rotaļlieta piedāvāts ierocis. 

Toties ir pierādīta saistība ar to, kā bērns vispār ir audzināts, cik ļoti viņam ir darīts pāri, vai viņš ir pieredzējis vardarbību, vai ir atstāts novārtā, vai ir biedēts, aizvainots, pazemots. Tādās situācijās ierocis ir pēdējais piliens sarakstā, ar kā palīdzību viņš savu žulti, milzīgo pārdzīvojumu var izpaust. Ja cilvēkam nav naida un ilgi apspiestu dusmu, nav arī vajadzības pret citu pavērst īstu ieroci. 

Pētnieki nav pierādījuši saistību ar to, ka par rūdītu noziedznieku un slepkavu dzīves laikā kļūst tāds cilvēks, kam bērnībā tika kā rotaļlieta piedāvāts ierocis.

Ņemot vērā, ka Amerikā ir gana daudz gadījumu, kad bērni skolās uzbrūk vienaudžiem, pētnieki īpaši pievērsuši uzmanību, vai ir meklējama saistība starp mazajiem slepkavām un agresīvām datorspēlēm. Rezultātā netika atrasta tieša saikne starp to, cik daudz šiem bērniem ir pieejamas datorspēles, cik viņi tās spēlē un vēlāk piedalās apšaudēs. Daudz mazāk tiek uzdots jautājums, kādā ģimenē šis bērns ir audzis – nevis vai ticis tikai apģērbts, pabarots un bijis jumts virs galvas, bet kādas bijušas savstarpējās attiecības ģimenē un cik veseli un klātesoši bijuši šo bērnu vecāki?

Amerikā šobrīd tiek strādāts ar likumiem, lai samazinātu ieroču pieejamību. Šāds solis tiešām varētu samazināt risku, taču tas nav iemesls. Tas, ka ierocis ir nopērkams veikalā, nerada vēlmi iet nošaut citus cilvēkus. Analizējot šaušanas gadījumus Amerikā, var secināt, ka sabiedrības noslāņošanās dēļ pastāv savstarpējā skaudība, greizsirdība, bezpalīdzības sajūta. Cilvēks, kurš iet nošaut kādu, nav tikai īslaicīgi dusmīgs. Viņš, iespējams, bijis pazemots, bezpalīdzīgs, varbūt viņam skauž, ka līdz šim dzīvojis pilnīgā nabadzībā, paralēli tam skolā bijis mobings, bosings.

“Vecāki, kas pie manis nāk, bieži uzsver, ka baidās, ka viņu bērni varētu kļūt narkotiku atkarīgi, alkohola lietotāji, azartspēļu spēlētāji, taču problēma ir tajā, ka šie vecāki, fokusējoties uz iznākumu, kas viņus biedē, īstenībā nepamana vai negrib runāt par problēmām, kas ir degungalā, – par nesaskaņām ģimenē, problēmām ar alkoholu jau kādam no vecākiem vai vecvecākiem, šķiršanos. Rezultātā bērns jūtas vēl vairāk nesaprasts, jo netiek akcentēta vai skarta tēma, kas viņam patiešām sāp vai sadusmo, un tas tikai veicina agresijas briešanu viņā, kas agrāk vai vēlāk pavērsīsies pret viņu pašu vai citiem. 

NETĒMĒ UZ MANI! 

Ja mēs akceptējam, ka rotaļas ar ieročiem ir normāla bērnu vēlme, tas nenozīmē, ka tās notiek bez noteikumiem. Parasti ir kāds cilvēks, kurš nevēlas, ka uz viņu mērķē ar ieroci. Un tas ir normāli. Bērnam ir jāiemāca, ka mērķēt var tikai uz tiem, kas piedalās rotaļā. Ja kāds cilvēks izsaka vēlmi, lai uz viņu nemērķē, tad tas ir jārespektē un jāvirza tēmēklis citā virzienā (ko vecāki arī var piedāvāt kā alternatīvu).

Ieroča “pieradināšana”

Artūrs Miksons atgādina, ka nesen Latvijas sabiedrībā bija asas diskusijas jautājumā par to, no kāda vecuma nepilngadīgiem bērniem ļaut piedalīties medībās, izmantojot ieroci. Speciālists vērš uzmanību, ka medības nav kaut kas tāds, no kā būtu jābaidās. “Paši mednieki stāsta novēroto: ja uz medībām pirmo reizi atnāk padsmitgadnieks, viņš var būt bravūrīgs – es visu zinu, es visu māku, es esmu liels un autonoms, nevajag mani uzskatīt par bērnu. Šāds pusaudzis ar ieroci var kļūt neuzmanīgs, jo iepriekš ar to nav saskāries un negrib, lai viņam kāda autoritāte tagad kaut ko māca par to. 
Savukārt bērni, kuri medību procesam līdzās ir jau kopš bērnības, ir turējuši rokās īstu ieroci, piedalījušies tā tīrīšanā, pret ieročiem izturas daudz atbildīgāk. Viņiem ir daudz lielāka disciplīna, ir respekts pret medībām, pret ieroci. Ja kopš bērnības tētis vai mamma ir iesaistījuši bērnu medību procesā, ir kopā pavadījuši laiku, bijuši kopā mežā, ir veidotas attiecības ar vecākiem, ar citiem medniekiem, dzīvniekiem, tad tas ir vesels process, ko piedzīvojis jaunais cilvēks. Ja rādīta pietāte pret ieroci, bērns to iemācās. Ja ir rādīts cits piemērs, var rasties uzvedības kļūdas. Ja mednieks dos bērnam rokā ieroci, tas nekad nebūs joks – viņš būs pārliecinājies, ka tas ir drošs, nepielādēts.”
Ārsts psihoterapeits uzsver, ka tas, protams, nav aicinājums visus bērnus iesaistīt medību procesā, bet gan skaidrojums, ka ierocis bez cilvēka gribas ir tikai ierocis. 

IDEJA! 

Ja bērnam ir interese par rotaļu ieroci, tētis vai vectētiņš var palīdzēt bērnam tādu izgatavot. “Joprojām atceros, ka bērnībā ar draugu no finiera izgatavojām rotaļu pistoles. Tas bija vesels notikums! Man bija finiera plāksnes, draugam – finiera zāģis. Viņš brauca pie manis, ar zīmuli zīmējām dažādus ieročus, tad zāģējām. Vecāki neaizliedza – gluži pretēji, atbalstīja, sagādāja smilšpapīru, parādīja, kā iestiprināt slīpēšanas statīvā,” pieredzē dalās speciālists. 

Tik populārās lāzertag istabas

Par spīti tam, ka lāzertaga jeb lāzerpeintbola istabas šobrīd ir populāras vietas, kur sarīkot jubilejas ballīti bērniem jau no piecu sešu gadu vecuma, ne visi vecāki par tām ir sajūsmā. Arī šajā situācijā psihoterapeits uzskata, ka pieaugušie satraucas nevietā. “Vecākiem, ņemot vērā savu bērnības pieredzi, ir tendence kropļot bērna skatījumu uz pasauli. Daļa vecāku ierauga ieroci un padomā, ka tas viennozīmīgi ir slikti. Tas attiecas arī uz šobrīd tik populārajām lāzertaga telpām. Taču šādā spēlē ir ļoti daudzi citi paralēlie procesi – spēlētājam jāstrādā komandā, jābūt pietiekami uzmanīgam, jāzina, kurā brīdī uzbrukt, kurā aizstāvēties, jādomā stratēģija. Ja komandas biedri sadarbosies, būs labāks rezultāts. Ja spēlētājs nekoordinēti skries visiem pa priekšu, rezultāts būs daudz sliktāks. Tas nozīmē, ka no spēles ir jāmācās – nesteigties, pagaidīt, vērot, uzticēties, tikt galā ar zaudējumu, cīnīties par uzvaru. Šajā brīdī tā ir spēle, bet apgūtās prasmes noderēs citās dzīves situācijās. 

Pieaugušie mēdz sacīt, ka var taču rīkot līdzīgu spēli, tikai bez ieročiem. Jā, mēs varam to visu noņemt nost, tomēr spēle daudz zaudēs. Ļaujiet bērniem piedzīvot izjūtas, ko sniedz spēle. Turklāt tās laikā jūs varat būt pārliecināti, ka tā ir pilnīgi droša vide un situācija.” 

Fakts, ka bērns spēlē agresīvas datorspēles vai ir redzējis vecumam nepiemērotas filmas, vēl nenozīmē, ka viņš dienās būs ar vardarbīgām nosliecēm. 

Agresīvās datorspēles un filmas ar vecuma ierobežojumu

“Kariņa” spēlēšana pagalmā viennozīmīgi ir labāka par datorspēlēm ar šaudīšanos. Ar ko datorspēles ir sliktākas par šaudīšanos pagalmā ar porolona lodītēm? Datorspēlēs nav runa tikai par cīņas un nogalināšanas procesa izspēlēšanu. Spēlējot datorspēles, pirmām kārtām kaitīga ir ilgstoša sēdēšana pie monitora. Bet ir vēl kāda nopietna lieta, par ko runā Artūrs Miksons: “Ja bērns būs spēlējis lāzerpeintbolu vai bijis līdzīgās izklaidēs, pastāv liela varbūtība, ka, pārnākot mājās, viņš to pārrunās ar vecākiem – lēcām, skrējām, šāvām, piedzīvojām, darīju to, sapratu šo. Un notiek saruna starp bērnu un vecākiem par notikumiem, procesiem, vērtībām. Bet parasti nesanāk dzirdēt, ka vecāki patiesi interesētos par to, ko bērni piedzīvo datorspēles laikā, vai pats bērns rautos vecākiem par to stāstīt.” Spēlējot datorspēles, bērns parasti ir viens. To laikā viņš var mēģināt tikt galā ar strīdiem ģimenē, piedzīvoto vardarbību, citām problēmām, kam viņš nezina risinājumu. Spēlējot datorspēles, bērns viegli nonāk apburtā lokā – ja viņš savu varoni zaudē, neiziet līmeni, uzvelkas vēl vairāk. Visbiežāk vecāki par atvases pārdzīvojumiem pat neuzzina, tikai redz dusmīgu un agresīvu bērnu. “Un te ir tas pats, ko runājām par ieročiem. Vecāki saka – neizmanto ieroci, nespēlē spēles. Bet vecākiem vajadzētu painteresēties, ko bērns spēlē, kas viņam tajā procesā patīk, kurš varonis viņš ir, kādēļ to izvēlējies, kā viņam veicas.”
 

Vecākiem būtu jāseko līdzi, kādas datorspēles vai filmas patērē bērns. Reizēm filmas var bērnam uzspiest informāciju, ko viņš pats neuzņemtu. Savukārt bērnu rotaļās ar ieročiem viņi īsteno spēli, kas atbilst atvašu tā brīža priekšstatiem un noskaņām, zināšanām. Spēlēs un filmās informācijas ir par daudz, un bērns var to interpretēt pēc savas izpratnes. Tāpēc filmām ir ierobežojumi, ko arī ir vērts ņemt vērā. 
 

Lai arī animācijas filmas vardarbības ziņā var līdzināties un pat pārspēt spēlfilmas, jāsaprot, ka animācija ir labāka, jo bērns ātrāk veido asociācijas ar sevi. Viņam ir vienkāršāk izprast ideju. Ja skatāmies mūsdienu bērnu iemīļotās animācijas filmas, piemēram, Lego movie – jā, tajā tiešām daudz šauj, bet tajā ir kāds varonis, ir sliktais, ir sižets, notikumu gaita, atrisinājums. Parasti labais beigās uzvar, filmas gaitā tiek risināti attiecību jautājumi. Vecāks, skatoties šādu filmu, sekos līdzi pieaugušo motīviem, bērns – bērnu. Bērns nedomā tādos konceptos, lai sekotu pieaugušo motīviem. Bērns nedomā – ieroči ir kaitīgi, viņš domā – ja pārvari bailes, tu vari kaut ko paveikt.  
 

Speciālists vienlaikus arī atgādina: fakts, ka bērns spēlē agresīvas datorspēles vai ir redzējis vecumam nepiemērotas filmas, vēl nenozīmē, ka viņš dienās būs ar vardarbīgām nosliecēm. 
 

Ārsts psihoterapeits norāda, ka būtu svarīgi iespēju robežās ļauties bērnu fantāzijām un vēlmēm, aktivitātēm, ko viņi vēlas darīt. Tajā pašā laikā atceroties: ja bērns vēlas pētīt un skatīties, pieaugušo uzdevums tomēr ir filtrēt realitāti, vai tas ir gana droši un atbilstoši bērna vecumam. 

DROŠAS UN ĒTISKAS ROTAĻĀŠANĀS NOTEIKUMI 

• Līdzīgi kā citās rotaļās, arī spēlēs ar ieročiem ir jāievēro drošības un ētikas nosacījumi:
• Vienojies ar bērnu, ka ar ieroci nemērķēs uz cilvēkiem, kuri nepiedalās spēlē.
• Ja bērni rotaļājas ar ieročiem, no kuriem var izšaut porolona vai cita materiāla lodes, jāvienojas, ka netiks mērķēts galvas rajonā.
• Vienojies ar bērnu, ka netiks šauts ar spēļu lodēm, ja citi dalībnieki atrodas tuvāk par metru vai diviem.
• Vienojies ar bērnu, ka nedrīkst šaut uz dzīvniekiem.
• Paskaidro bērnam, ka nedrīkst lūkoties rotaļu pistoles stobrā, īpaši, ja tā pielādējama ar spēļu lodēm.
• Ja bērns dodas uz lāzertaga telpu, ir rūpīgi jāseko iestādes darbinieku izstāstītajiem drošības noteikumiem.

IETEIKUMS! 

Ja bērnam ļauts spēlēt spēles telefonā vai datorā, ieteicams izvēlēties tās kopā. Ir svarīgi interesēties par bērna izvēlēm, aprunāties, kā viņam veicas, izmēģināt spēli pašam un dalīties pārdzīvojumos. 

Izmantotā literatūra:
1. https://www.todaysparent.com/family/is-playing-with-guns-normal/