Vēdera izejas problēmas bērnudārznieku vecumā – aizcietējumi, caureja, podiņapgūšanas pamati

Kamēr mazulis lieto autiņbiksītes, vecāki gribot negribot seko savas atvases vēdera izejas īpatnībām, jo viss ir redzams, veicot higiēnisko aprūpi. Pārejot uz biksīšu valkāšanu un bērnam sākot nokārtoties podiņā, vecākiem nav jāturpina fēču pētīšana. Ārstes praksē gan ir bijuši gadījumi, kad vecāki ar koka kociņu pētījuši poda saturu un, protams, vienmēr tajā atraduši kaut ko aizdomīgu. 

Lai arī kaut ko īpaši meklēt fēcēs nav vajadzības, ir lietas, kurām jāpievērš uzmanība. Tie ir patoloģiski piejaukumi – fēcēs nevajadzētu būt redzamām asinīm un gļotām. Gļotas nelielā daudzumā var būt kā piejaukums, bet podiņā nav jābūt tikai gļotām. 

Nakts defekcija ir viena no drošākajām pazīmēm, kas var liecināt par kādu no iekaisīgām zarnu slimībām.  

Vecākus bieži uztrauc nesagremota pārtika, bet jāzina, ka sagremot pilnīgi visu nav iespējams. Izdalīt dažus nesagremotus produktus ir normāli. Ja apēdam ķiršu kauliņus, sēkliņas, mizas, tas viss nepārstrādātā veidā izciet cauri cilvēka zarnu traktam. Jo mazāks bērns, jo vairāk nesagremotas pārtikas būs. Organisms tikai pamazām mācās pārstrādāt dažādas produktu grupas, vēl netiek izstrādāti visi fermenti, kas iesaistās pārstrādes procesā, arī aizkuņģa dziedzeris vēl pilnībā nedarbojas. 

Svarīgi, lai vēdera izeja ir formēta, proti, tur formu. Agrīnā bērnudārznieka vecumā vēdera izeja var būt kā čupiņa. Galvenais, lai poda saturs nav kā šķidra putra, ko var vienkārši izliet. 

TIPISKĀ PROBLĒMA – AIZCIETĒJUMI

Daļa bērnu ap 2 gadu vecumu piedzīvo pietiekami nopietnus aizcietējumus, kuru dēļ vecāki vēršas pie ārsta. Gastroenteroloģe mierina, ka 90 % gadījumu aizcietējuma iemesli nav organiski, proti, tā nav slimība. Biežāk iemesli tā sauktajiem ieraduma aizcietējumiem ir bērnudārza gaitu uzsākšana un ar to saistītais stress, pārāk ātri apgūta podiņmācība vai arī vienu reizi piedzīvotas nepatīkamas sajūtas kakājot, tāpēc bērns sākt izvairīties no savlaicīgas iešanas uz poda. Sākas apburtais loks – vienu reizi bija nepatīkama defekācija, bērns kaku aiztur, tā paliek arvien cietāka, un katra nākamā vēdera izeja saistās ar vēl nepatīkamākām sajūtām. 

SVARĪGI! 

Par normālu vēdera izeju uzskata defekāciju, sākot no 3 reizēm dienā līdz pat 3 reizēm nedēļā. Bet ar nosacījumu, ka šis process nav saistīts ar diskomfortu – tas nerada sāpes, un vēdera izeja nav ar patoloģiskiem piejaukumiem. Kā arī bērnam nav novērota eknoprēze – fēču nesaturēšana. Ja bērns ir omulīgs, normāli aug un attīstās, pieņemas svarā un ne par ko nesūdzas, tad viss ir kārtībā. 

Kas notiek resnajā zarnā?

Ieraduma aizcietējums veidojas, ja resnajā zarnā pārāk ilgi paliek neizvadītas fēces. Resnās zarnas uzdevums ir vilkt (uzsūkt) organismā uzņemto šķidrumu. Fēces no tievās zarnas nonāk resnajā zarnā šķidras. Kamēr tās tiek līdz taisnajai zarnai, pa ceļam no apēstās un pārstrādātās pārtikas masas tiek izvilktas un uzsūktas minerālvielas un pārējās noderīgās uzturvielas. Tas, kas paliek pāri no šā procesa, nonāk taisnajā zarnā un tiek izkakāts. Ja šī masa tiek aizturēta un paliek taisnajā zarnā, tā kļūst arvien cietāka un cietāka, līdz to izvadīt ir arvien grūtāk un sāpīgāk. Vienreiz piedzīvojot šādas sajūtas, mazais sāk vēdera izeju aizturēt, aizcietējums pastiprinās un katru reizi ir arvien mokošāks. 2–3 gadu vecumā bērniem ir grūti ieskaidrot, ka kakājot vairs nesāpēs. Negatīvā pieredze paliek ļoti spēcīgi atmiņā, un mazais ilgi nespēk noticēt, ka nākamreiz vairs tā nebūs. Viņš cenšas izvairīties no apstākļiem, kas saistās ar šīm sajūtām.

Uzskata, ka bērns ir gatavs mācīties kakāt podiņā, kad viņš ir pietiekami nobriedis, lai pārtrauktu spēli, un spēj izteikt savu vajadzību. 

Ko darīt?

Jāpārskata ēdienkarte. Jāizslēdz produkti, kas cietina vēderu. Tradicionāli tie ir balto miltu izstrādājumi, rīsi, banāni, produkti, kas satur daudz cietes. Daļai bērnu pret aizcietējumiem palīdz plūmju, biešu, skābpiena produktu iekļaušana ēdienkartē. Tomēr ārste norāda, ka tā nav panaceja pret aizcietējumiem un ne visiem tas palīdz. Eiropas un Ziemeļamerikas bērnu gastroenterologu asociācija [1] ik pa laikam izdod rekomendācijas dažādu slimību ārstēšanai, to skaitā aizcietējumu mazināšanai. Pēdējās vadlīnijās ir lasāmi pētījumi, kas apstiprina, ka vienkārši svaigs piens var veicināt aizcietējumus. Tāpēc bērniem, kas cieš no cietas vēdera izejas, pienu lietot nevajadzētu. 

Skābpienu var, bet nedrīkst to uzņemt par daudz, jo kefīrs un biezpiens satur daudz olbaltumvielu. Ja olbaltumvielu ir par daudz, tas var veicināt vēdera aizcietējumus. 
Optimālais piena un skābpiena produktu daudzums bērniem bērnudārza vecumā un līdz pat pusaudža vecumam ir 300–400 grami dienā. Tās ir vidēji 2 lielas krūzes piena produktu, kuros ieskaita gan sieru, gan pienu, gan piena produktus, ko izmanto mērču gatavošanai. Arī liels izdzertā ūdens daudzums aizcietējumus nemazinās. Dienas norma bērnudārzniekam ir 500–1000 mililitru. 

Jāīsteno tualetes treniņš. 

Bērnam jāmāca sēdēt uz poda pēc lielajām pamata ēdienreizēm – pusdienām, brokastīm, vakariņām. Visiem cilvēkiem, ne tikai bērniem, zarnas darbojas līdzīgi – kad notiek ēšana un ēdiens nonāk kuņģī, zarnas sāk darboties. Saturs no augšas sāk bīdīties uz leju. Tas ir tā sauktais gastrokoliskais reflekss. Tiek stimulēta resnās zarnas apakšējā daļa, un var rasties vajadzība pēc nokārtošanās. Tāpēc liela daļa zīdaiņu uzreiz pēc ēšanas arī pakakā. Līdzīgs reflekss strādā arī pamostoties un sākot kustēties.
Kustība, kas sākas ar ēdiena rīšanu, iedarbina visu zarnu trakta darbību un veicina arī nokārtošanos podiņā. Tas nenozīmē, ka bērns obligāti kakās, un vecākiem nav jāliek mazajam kaut ko izspiest. Bet tie ir fizioloģiski izdevīgi brīži, kad piedāvāt pasēdēt uz poda 5–7 minūtes. Pat tad, ja podā nekā nebūs, fēču masas būs pabīdījušās uz leju, un nākamreiz vēdera izeja notiks vieglāk. 

Jāīsteno tualetes treniņš. Bērnam jāmāca sēdēt uz poda pēc lielajām pamata ēdienreizēm – pusdienām, brokastīm, vakariņām. 

Tas ir labs veids, kā palīdzēt sakārtot vēdera izeju. Tāpat kā pirms ēšanas roku mazgāšanu, tā pēc ēšanas pasēdēšanu uz podiņa var ieviest kā ikdienas rituālu. Pāris mēnešu laikā bērna organisms parasti pierod pie šādas sistēmas un iemācās darboties. 
Turklāt iepriekš paredzamais rituāls noņem bērnam trauksmi, ka sēdēšana uz poda būs sāpīga. Šāds rituāls palīdz “piebremzēt” arī vecākus, kuri dažreiz ir iekļuvuši tādā kā apburtajā lokā – sēdina bērnu uz poda neskaitāmas reizes dienā un rada gan sev, gan bērnam trauksmi par kakāšanas tēmu. 

Medikamenti un klizmas tiek izmantotas, ja nepalīdz neviena no iepriekšminētajām metodēm. Gastroenteroloģe Jeļena Sergejeva novērojusi, ka vecāki no medikamentu lietošanas ļoti baidās, bet, kamēr bērns neiemācīsies, ka kakāšana ir nesāpīga, īsti citu risinājumu nav. Medikamentu lietošana var ilgt vairākus mēnešus. Tos var uzņemt regulāri un pat ilgstoši, jo to darbība ir mīkstinoša – šķidrina fēces, nevis ietekmē zarnu trakta darbību. Medikamenti atļauti no 4 mēnešu vecuma, un parasti pie tiem nepierod. Izņēmums ir, ja vecāki neizmanto tualetes treniņu un neseko, ko ēd bērns, bet paļaujas tikai uz zālēm. 

Savukārt klizma ir ātrā palīdzība, ja aizcietējums ir akūts un kaut kā jāpalīdz. Ja vēdera aizcietējumi saistās ar bailēm, tad klizma nav veiksmīgs risinājums, jo tas bailes tikai palielinās un bērns sasprindzināsies vēl vairāk.

Kad apgūt podiņmācību?

Nav konkrēta vecuma, kad ir laiks mācīt bērnu iet uz poda. Šobrīd uzskata, ka bērns ir gatavs mācīties kakāt podiņā, kad viņš ir pietiekami nobriedis, lai pārtrauktu spēli, un spēj izteikt savu vajadzību. Tas var būt savā valodā, bet tā, lai vecāki saprot. Cits gatavs to darīt gada vecumā, bet cits tikai 2,5 gados. Abi varianti ir normāli. Tomēr vecākiem ļoti gribas ātrāk iemācīt un pieradināt bērnu pie podiņa lietošanas. Tas ir ērti, un ir arī, ar ko palepoties. Bet šajā gadījumā var saskarties ar vēdera aizcietējumiem. Kāpēc? 
Ja bērnu iemāca visu izdarīt podiņā pārāk agri, proti, kad viņš vēl neprot pats kontrolēt savas vajadzības, kādu laiku viss ir labi, jo vecāki atgādina, ka laiks uz poda, un bērns paklausīgi to izpilda. Pēc 3–4 mēnešiem regulāras vēdera izejas podā vecāki aizmirst to kontrolēt. Bērns pats paliek par to atbildīgs. Bet, ja viņš nav gatavs pats sevi kontrolēt un spēlējoties aizmirst par savu vajadzību, var sākties ieraduma aizcietējumi. 

CAUREJA – VĒDERVĪRUSU SEKAS VAI NOPIETNU SLIMĪBU PAZĪME?

Visbiežāk caurejas iemesls ir akūta vēdera infekcija, kuru izsauc vīruss. Tas nozīmē, ka parasti tā pāries pati no sevis. Ja bērnam ir temperatūra virs 38 grādiem, intoksikācija un aizdomas, ka ir atūdeņošanās, ir jādodas pie ārsta. Ja izdodas samazināt temperatūru, nodrošināt pietiekamu šķidruma uzņemšanu un urināciju, tad 3 dienas var ārstēties mājās un sekot līdzi, ko bērns ēd. Ēdienkartē iekļauj tos produktus, kurus izslēdz, ja ir aizcietējums, – sausiņus, banānus, rīsus. Turpretim piens, augļi, šķiedrvielas caureju tikai paildzinās. 

Jāņem vērā, ka pēc zarnu infekcijas vajag laiku, lai zarnu sieniņas sadzītu un atjaunotos normāla vēdera darbība. 2–3 nedēļas var būt mīkstākas konsistences vēdera izeja, pūšanās, diskomforts vēderā. Ja diareja ir ilgāk, noteikti ir jādodas pie ģimenes ārsta, kas izvērtēs situāciju. Turklāt jebkura infekcija var provocēt nopietnāku slimību. 

Ja tomēr cita slimība

Vecākiem jāzina dažas pazīmes, kuras pamanot pie ārsta ir jādodas nekavējoties. Caureja ir viena no iekaisīgu zarnu slimības pazīmēm. Jāpievērš uzmanība, vai nav regulāras hroniskas sāpes vēderā, svara zudums, vai vēdera izejai nav asins piejaukumu un vai bērnam caureja nenotiek naktī. Nakts defekcija ir viena no pazīmēm, kas var liecināt par kādu no iekaisīgām zarnu slimībām.  
Diemžēl čūlainais kolīts, Krona slimība vai arī nediferencēts kolīts ir hroniskas slimības, kas nav pilnībā izārstējamas. Ārstniecības mērķis ir sasniegt remisiju, ārstēšanā izmanto medikamentus, jo diētas un dzīvesveida maiņa šīs slimības neārstē. 

CELIAKIJA

Celiakija [2] ir autoimūna slimība, kas var sākties jebkurā vecumā. To izraisa glutēns. Glutēns jeb lipeklis ir olbaltumviela, kas sastopama kviešos, rudzos un miežos un pat nelielā daudzumā izraisa slimnieka tievās zarnas gļotādas bojājumu. Rezultātā tiek traucēta uzturvielu uzsūkšanās organismā.
Latvijā, līdzīgi kā citās valstīs, ar celiakiju slimo ap 1 % cilvēku no visas populācijas. Latvijā oficiāli reģistrēti 1200 bērnu ar celiakiju.
 

Brīdinājuma simptomi bērniem:

• mazs augums un/vai nepietiekams svars attiecīgajā vecuma grupā;
• diareja, kas ilgst vairākas nedēļas;
• hroniski aizcietējumi, periodiskas vēdersāpes, vemšana;
• problēmas ar zobu veselību;
• dzelzs deficīta anēmija nepakļaujas ārstēšanai;
• vēlākā vecumā laikā nesākas pubertāte.
 
Diarejas, tāpat kā jebkuru citu ar celiakiju saistītu simptomu gadījumā, jāievēro strikta bezglutēna diēta (literatūrā lieto arī jēdzienu “aglutēna diēta”). Jāpārliecinās, vai tiek uzņemts pietiekams šķidruma un elektrolītu daudzums. Ieteicams uzturā samazināt vienkāršo cukuru daudzumu, kā arī tos dārzeņus, kas pastiprināti zarnās rada gāzes. Laktozes ierobežojumi nepieciešami tiem pacientiem, kam līdz ar celiakiju apstiprināta laktozes intolerance.

Tā kā bezglutēna produkti mēdz būt ar zemu balastvielu daudzumu, aizcietējumi var rasties līdz ar diētas uzsākšanu. Neraugoties uz šo simptomu, celiakijas slimniekiem jāturpina lietot šādi produkti, īpašu uzmanību pievēršot balastvielām bagātiem produktiem – svaigiem dārzeņiem, augļiem, riekstiem un sēklām, pākšaugiem, brūnajiem rīsiem, kvinojai, bezglutēna auzām. Minētie produkti ēdienkartē jāievieš pamazām, sākot ar nelielām porcijām, lai samazinātu iespējamās negatīvās sajūtas zarnu traktā. Ik dienas jāuzņem pietiekams daudzums šķidruma.

Kā pareizi sēdēt uz lielā poda?

Kad bērns sāk apgūt “lietu kārtošanu” lielajā podā, svarīgi pievērst uzmanību tam, kā bērns sēž uz poda. Zem kājām noteikti ir jābūt atbalstam – paliktnim vai soliņam. Ja kājas brīvi nokarājas, nesasniedzot grīdu un pret to neatbalstoties, var būt dažādas problēmas, piemēram, bērns pilnībā neiztukšo zarnu traktu vai pārāk sasprindzina vēderpreses muskulatūru, kas nav labi bērna veselībai.

Vai bērniem profilaktiski ir jālieto prettārpu zāles?

Pēc PVO vadlīnijām, Latvija nav valsts, kur visiem bērniem obligāti profilaktiski jādzer prettārpu zāles. Agrāk bija citas vadlīnijas, tāpēc ir pediatri, kas to iesaka darīt, tomēr šobrīd šo zāļu lietošanu izvērtē pēc individuālas vajadzības. Ir valstis, kurās pretparazītu zāles obligāti jālieto visiem bērniem konkrētajā vecumā. Tas tiek noskaidrots, veicot augsnes piesārņojuma analīzes [3]. Ja augsne ir piesārņota ar parazītu oliņām, tad bērni zāles dzer profilaktiski 1–2 reizes gadā. Ja analīzēs parazītus atrod vai tie ir kādam ģimenes loceklim, tad zāles dzer visa ģimene. 

Varas spēles pie podiņa

Podiņmācības psiholoģiskos un emocionālos aspektus skaidro klīniskā psiholoģe, psihoterapeite Līga Bernāte. 

Divu gadu vecumā bērns sevi apzinās kā atsevišķu cilvēku. Aktuāli kļūst jautājumi “Kas es esmu?”, “Ko es varu pats?”, “Tas ir mans”. Šis nav viegls periods bērnam, bet reizēm arī vecākiem ir grūti pielāgoties krasajām pārmaiņām atvases uzvedībā. Bērns aizvien atdalās no mammas un jūtas kā “pats”! Viņš pats grib noteikt, ko dara un ko nedara. Pirmajā dzīves gadā zīdainis ir diezgan bezpalīdzīgs, viņu var pārģērbt, pabarot, nomainīt autiņbiksītes. Ja to pašu vecāki grib izdarīt ar divgadnieku, viņi sastopas ar sīvu pretestību. Ir jāsāk meklēt kompromisus, jāmēģina sarunāt, vienoties, ko bērns izdarīts pats, bet ko ļaus palīdzēt vecākiem. 

Divi gadi ir vecums, kad aktuāli kļūst robežu jautājumi – cik daudz un kā teikt “nē” un “nedrīkst” –, kas, protams, izraisa bērnā daudz pretrunīgu emociju – dusmas, bezspēcības sajūtu, kaunu u. tml. 

Ja sadarbība ar bērnu nenotiek cieņpilni, nerespektējot viņa ķermeni, tad viens no veidiem, kā pret šo vecāku uzspiesto rīcību var protestēt, ir atteikties iet uz podiņa un aizturēt kaku.

Ap šo laiku vecāki parasti sāk mācīt bērnam iet uz poda. Tas ir ļoti jūtīgs periods, tāpēc podiņa apgūšanai jānotiek ļoti delikāti. Ja sadarbība ar bērnu nenotiek cieņpilni, nerespektējot viņa ķermeni, tad viens no veidiem, kā pret šo vecāku uzspiesto rīcību var protestēt, ir atteikties iet uz podiņa un aizturēt kaku. Bērna apziņā kaka podā ir dāvana vecākam. Kaut kādas ikdienas lietas vecāks var piespiest darīt ar varu – apģērbt viņu, nolikt gulēt vai pat pabarot –, bet nekādi nevar piespiest bērnu kakāt. Šajā vecuma posmā jautājumi, kas saistās ar ēšanu un vēdera izeju, faktiski ir par attiecībām un varu starp bērniem un mammu vai tēti. 

Ja bērns atsakās iet uz poda un aiztur vēdera izeju, viņš šajā situācijā pārņem varu. Tas nenotiek apzināti, tāpēc bārties vai mēģināt mazo pierunāt pakakāt nav vērts. Tas, ko vecāki var darīt, – padomāt, kāda atmosfēra valda ģimenē. Vai vecāki nav par stingru un pārāk prasīgi? Kādas ir bērnam noteiktās robežas? Vai starp bērnu un pieaugušajiem nenotiek cīniņš, kurš kuru uzvarēs.

Jāņem vērā arī tas, ka tīri fizioloģiski, lai cilvēks varētu pakakāt, viņam ir jājūtas ērti, droši un mierīgi. To nevar izdarīt, ja apkārtējā vidē valda stress un  saspringums, ja kāds “elpo pakausī”. Tāpēc dažreiz, ja ir aizcietējumi, bērns var “nokārtoties” miegā, kad ir atslābis. Podiņš var būt arī protests pret pārlieku lielu aprūpi, kontroli vai uzmanības trūkumu. Aizcietējumi var būt sekas tam, ka bērns cieš no jebkāda veida vardarbības. Šī problēma var parādīties arī pēc kāda traumatiska notikuma.

Vecākiem jāatceras, ka to visu bērns nedara speciāli. Ar gribasspēku to nevar ietekmēt. Ar bērnu par to nav vērst runāt vai bārt viņu. Vecākam lietderīgāk ir izvērtēt sevi, savas attiecības ar bērnu, padomāt, kā šajās attiecībās ir par daudz vai par maz. Noder izpratne par vecumposma attīstības īpatnībām. Jāpadomā, kā bērnam vairāk sniegt gādību, mīļumu un adekvāti, atbilstoši vecumam un spējām, nospraust robežas. Kā pavadīt laiku, esot emocionāli kopā ar bērnu, piedzīvot abpusēju prieku, tuvību un arī tam sekojošu atslābumu.

Atsauces:
1. Evaluation and Treatment of Functional Constipation in Infants and Children: Evidence-Based Recommendations From ESPGHAN and NASPGHAN. Pieejams: https://naspghan.org/wp-content/uploads/attachments/Evaluation_and_Treatment_of_Functional.24.pdf
2. European Society Paediatric Gastroenterology, Hepatology and Nutrition Guidelines for Diagnosing Coeliac Disease 2020. Pieejams: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/31568151
3. Preventive Chemotherapy to Control Soil-transmitted Helminth Infections in At-risk Population Groups. Pieejams: https://www.who.int/nutrition/publications/guidelines/deworming/en/