Sava ķermeņa atklāšana jeb bērna seksualitātes attīstība līdz 6 gadu vecumam

Ietekmē arī tas, ko bērns domā, tostarp par sev pazīstamās kultūras un reliģiskajiem uzskatiem attiecībā uz seksualitāti un fiziskajām robežām. Kā bērns atklāj ķermeni un iepazīst savu seksualitāti, konsultē psiholoģe Natālija Morozova. 

Mūsdienās biežāk runā par bērna vecumposmu īpatnībām, neakcentējot konkrētas ķermeņa daļas. Seksualitāte pēc būtības sāk attīstīties jau kopš dzimšanas brīža, turklāt seksuālā attīstība ietver ne tikai ķermeņa fiziskās izmaiņas, bet arī ar šo jomu saistītās zināšanas un pārliecību, ko bērns apgūst no apkārtējo rīcības un attieksmes. 
 

Bērna dzimuma identifikācijas un seksualitātes veidošanās

Kad ģimene vēl tikai gaida mazuli un kad tikko piedzimst noteikta dzimuma bērns, aizsākas (visbiežāk – neapzināti) bērna seksuālā audzināšana. Tā atkarīga no tā, kā bērna dzimumu pieņem vecāki, ko varbūt ir cerējuši un vēlējušies. Tāpēc ne gaidību laikā, ne arī pēc tam nav ieteicams pārmērīgi orientēties uz konkrētu dzimumu, bet no sirds gaidīt piedzimstam bērnu, kuru vecāki mīlēs, ņems klēpī, auklēs un lolos neatkarīgi no tā, vai tas ir puisītis vai meitenīte, jo mīļums un fiziskais kontakts ar vecākiem ir ļoti nepieciešams it visiem mazuļiem.

Vislabāk ir ļaut dzīves situācijām un bērna jautājumiem vadīt informācijas pasniegšanu – tādējādi tas notiks nepiespiestā gaisotnē.

Pirmajā dzīves gadā bērns sāk pamazām iepazīt savu ķermeni un ar rociņām aizskar dažādas ķermeņa daļas, arī dzimumorgānus. Vecākiem ikviena ķermeņa daļa ir jāsauc vārdos. Bērna ģenitālijas ir tāda pati ķermeņa sastāvdaļa kā viss pārējais, un nav pamata mazo kaunināt vai neļaut sev pieskarties.

2–3 gadu vecumā bērnam jāprot nosaukt savas ķermeņa daļas, arī dzimumorgānus. 

Šajā posmā var noderēt ilustrētas bērnu grāmatas par cilvēka ķermeni. Ja bērnam patīk izģērbties un kailam skraidīt pa māju, nav pamata to aizliegt, jo vienkārši kails ķermenis nav seksuāls, taču var paskaidrot, ka plikam svešu cilvēku klātbūtnē nevajag uzturēties. Tas ir arī netiešs pamats, lai sāktu ar atvasi runāt par personīgās drošības jautājumiem – ka ne svešinieki, ne arī tuvāki cilvēki bez paša bērna akcepta nedrīkst aizskart viņa ķermeni. 

Tas nozīmē, ka arī vecākiem vienmēr vajadzētu paskaidrot bērnam, ka tagad nepieciešams izķemmēt matus vai apgriezt nagus, nevis bez brīdināšanas ķerties klāt. Pirmās uzskatāmākās atšķirības, par kurām runāsi ar savām atvasēm, visticamāk, būs par zēnu un meiteņu atšķirīgo izskatu, apģērbu, vārdiem un tamlīdzīgi – to bērns redz un dzird ikdienā un tas būs viegli uztverams. 

3 – 4 gadu vecumā

3 – 4 gadu vecumā bērni var izrādīt lielu zinātkāri par seksualitātes jautājumiem, piemēram, par atšķirībām starp zēniem un meitenēm. Viņi mēdz interesēties, kā rodas un piedzimst bērni, kā izskatās mamma un tētis bez drēbēm u. tml. Šis posms var noritēt dažādi. Reizēm meitenēm šķiet, ka viņām kaut kā trūkst, jo zēniem ir dzimumloceklis, bet viņām nav. Savukārt puikas dažkārt mēdz bažīties, ka var to pazaudēt, jo daudziem bērniem (meitenēm) taču tāda nav. 

Bērni mēdz arī apzināti runāt par sevi ar pretējā dzimuma darbības vārdiem, kā arī domāt, ka zēns var pēkšņi kļūt par meiteni (un otrādi). Nav pamata pārmest bērniem viņu vēlmi izzināt, tomēr robežas jānosaka un vienlaikus jāsniedz bērnam vēlamās zināšanas. 

Mīļums un fiziskais kontakts ar vecākiem ir ļoti nepieciešams it visiem mazuļiem.

Skaidrojot sarežģītākas dzimumu atšķirības, ir būtiski pastāstīt, ka meitenēm un zēniem ne tikai bērnībā vizuāli atšķiras vairāki ķermeņa orgāni. Kā piemēru var minēt mammas vai tēta ķermeni. Vajadzētu arī vienkāršiem vārdiem paskaidrot, ka tikai abi dzimumi kopā var radīt bērnu un ka meitenes vēlāk var kļūt par mammām. 

Ap 4–6 gadu vecumu (bet dažkārt nedaudz agrāk) bērni skaidri sāk nodalīt dzimumus. 

Viņi arvien labāk spēj izprast atšķirības starp zēniem un meitenēm un, komunicējot ar citiem bērniem, atspoguļo savu pieredzi un izpratni sociālā kontekstā. Piemēram, bērni mēdz spēlēt “dakteros”, kopē pieaugušo uzvedību, sadodoties rokās vai skūpstoties. Šajā vecumā bērni (arī tie, kas iepriekš uzvedušies pavisam citādi) mēdz kļūt kautrīgi un vēlas ģērbties paši, lai citi neskatītos, tāpat arī paši mazgāties u. tml. 

Šīs bērna vēlmes iespēju robežās būtu jārespektē. Šajā vecumā dēlam var rasties iedoma, ka viņš nākotnē varēs apprecēt mammu, bet meitai – ka varēs precēties ar tēti. Šādi priekšstati mēdz būt raksturīgi 4 vai 5 gadus veciem bērniem. “Tētis un mamma jau ir precējušies savā starpā, un tad piedzimi tu” – tas ir viens no variantiem, kā paskaidrot lietu kārtību un attīstīt sarunu par seksualitātes tēmu.

Lasi arī: Bērns masturbē. Atļaut? Aizliegt?

Septiņu līdz 12 gadu gadu vecumam

7 – 12 gadu vecumā jāturpina iesāktais, jāvelta laiks sarunām (nu jau detalizētākām) ar bērnu par ķermeni, savstarpējām attiecībām, puišu un meiteņu draudzību, sagatavojot atvasi pubertātes posmam. Jāatceras, ka stāstam par seksualitāti, ķermeņa atšķirībām nevajadzētu būt tikai bioloģiski aprakstošam. Ir svarīgi sarunā ievīt jūtas, emocijas, maigumu, mīļumu. Šis ir arī vecums, kad vecākiem jo īpaši jādomā un jārunā par drošības jautājumiem vardarbības profilakses jomā. 

VĒRTS ZINĀT! 

Līdz aptuveni 4 gadu vecumam bērni parasti izturas dabiski un vēl nav iemācījušies izjust kaunu. Viņi mēdz izrādīt neviltotu un dažkārt pat pārmērīgi uzstājīgu ziņkāri par citu cilvēku ķermeņiem un to funkcijām – piemēram, grib pieskarties sieviešu krūtīm vai vērot, kā pieaugušie mazgājas dušā vai vannā. Arī vēlme būt kailiem ir novērojama mazu bērnu uzvedība. Viņi vēlas izzināt savu ķermeni un, iespējams, visai drīz atklāj, ka pieskārieni atsevišķām ķermeņa daļām ir sevišķi jauki un patīkami. Un tas ir normāli.

Īstais brīdis sarunai ar bērnu 

Sarunas ar bērniem par ķermeņa izmaiņām un seksualitāti, iespējams, liek vecākiem justies neērti. Tomēr precīza, vecumam atbilstoša informācija ir viena no svarīgākajām lietām, ko vecāki vai citi aprūpētāji var sniegt, lai bērni augtu droši, veselīgi un spētu pasargāt savu ķermeni. 
Parasti dzīve pati piespēlē situācijas, kuras var kalpot par labu sākumpunktu paskaidrojumam vai iedrošinājumam. Piemēram, ja četrgadnieks nokrīt no līdzsvara baļķa, mamma vai tētis parasti bez liekas domāšanas nomierina mazo, pastāsta, kā labāk noturēt līdzsvaru, un iedrošina mēģināt vēlreiz. Bet, ieraugot to pašu četrgadnieku cītīgi pētām savas ģenitālijas vai berzējam tās, iespējams, iestāsies mulsums, pauze un neziņa, ko tagad teikt un kā labāk rīkoties. Dažkārt bērni vēlas arī pamēģināt noskūpstīt mammu vai tēti tā, kā redzējuši romantisku filmu kadros vai kā dzīvē novērojuši darām pieaugušos. Tomēr šīs darbības nepavada seksuāla interese. (Vērts izlasīt interviju arī psiholoģi Kristīni Balodi “Vecākiem jāmācās pieņemt bērna seksualitāti” žurnāla “Mammām un Tētiem. Bērnudārznieks” 7. numurā. To vari izlasīt elektroniski: www.mammamuntetiem.lv/zurnals)
 

Kā runāt par seksualitāti tā, lai skaidrojumu nepavadītu pieaugušā stostīšanās un nekonkrētas, izvairīgas definīcijas vai bērna vecumam nepiemērota informācija?

• Pirmkārt, ir jāsaprot un jāpieņem, ka bērnu ziņkāre par ķermeni, sajūtām, kas rodas, pieskaroties sev, ir tikpat dabiska kā visas citas viņu intereses un izzināšanas vēlmes.
• Otrkārt, jāapzinās, ka bērnu seksuālā audzināšana nav tabu tēma, ko labāk neapspriest vispār (cerot, ka gan jau kaut kāda veidā uzzinās pats) vai atlikt līdz pusaudžu vecumam un dzimumbrieduma sākumam (kad būs jau nokavēti vairāki svarīgi bērna attīstības posmi). “No vecāku reakcijas katrā no vecuma posmiem bērns (un vēlāk pusaudzis) apzinās savu ķermeni kā kaut ko tādu, kas jāuztver brīvi un nepiespiesti, vai arī ko tādu, kas mulsina un par ko būtu jākaunas. Vecāku loma bērna seksuālajā audzināšanā ir ārkārtīgi nozīmīga. Agrīnā vecumā galvenais uzdevums ir sniegt bērnam labos pieskārienus, tādus kā apskāvieni, bučas u. c., tādējādi palīdzot mazajam iepazīt pieskāriena dabu, emocionālo nozīmi un iemācīties paļauties uz otru,” skaidro Natālija Morozova.
   

Trīs nosacījumi pozitīvai sava ķermeņa pieņemšanai: 

1. fiziskais kontakts – samīļošana, ņemšana uz rokām, mierināšana, kad bērns raud. Pirmajos dzīves gados fiziskais kontakts ir īpaši nozīmīgs: gan ķermeņa pozitīvam pašvērtējumam, ka bērna ķermenis ir mīlams, gan bērna vispārējam pašvērtējumam;
2. iespēja praktizēt kustību iemaņas, apliecināt savu ķermeni – šeit būtiska ir droša vide, kur to darīt, lai bērns nebūtu nemitīgi jāierobežo, jāizsaka aizliegumi un jābaida, netieši norādot, ka ķermenis ir neveikls. Protams, ierobežojumi pastāvēs, taču jāseko, lai to nebūtu pārāk daudz un komunikācija ar bērnu nesastāvētu no vieniem vienīgiem “nedrīkst”;
3. apkārtējo cilvēku atgriezeniskā saite par to, ka bērns tiek uztverts kā pievilcīgs, – ar to tiek domāts viss bērna ķermenis, ne tikai “zilās actiņas un rozā vaidziņi” utt. [2]

Tipiskākās bērnu seksuālās rotaļas (un izpēte) parasti:

• notiek starp bērniem, kas viens otru labi pazīst un bieži kopā spēlējas;
• notiek starp līdzīga vecuma un līdzīga fiziskā attīstības līmeņa bērniem;
• ir spontānas un neplānotas;
• ir retas;
• notiek brīvprātīgi (visi bērni piekrīt ierosinātajai spēlei, neviens no iesaistītajiem dalībniekiem nejūtas neērti, nobijies vai nomākts);
• var viegli pārtraukt, kad vecāki lūdz apstāties un paskaidro bērniem privātuma noteikumus.

Ņem vērā! 

Tā kā bērni pamazām arvien vairāk sāk apzināties seksuālo uzvedību, kā arī pieticīguma un neķītrības jēdzienus, viņi dažkārt mēģina pārbaudīt atļautās robežas, lietojot neķītrus vārdus. 
 
 

Seksuālās uzvedības problēmas

Dažas bērnu seksuālās izturēšanās pazīmes liecina par ko vairāk nekā nekaitīgu ziņkāri, un tās tiek uzskatītas par seksuālās uzvedības problēmām. Seksuālās uzvedības problēmas var radīt risku bērna un citu bērnu drošībai un labklājībai.
 

Seksuālās uzvedības problēmas ietver darbības, kas: 

• noteikti pārsniedz bērna attīstības stadijas robežas (piemēram, trīsgadīgs bērns mēģina noskūpstīt pieauguša cilvēka ģenitālijas);
• iesaista spēku, draudus vai agresiju;
• iesaista rotaļā bērnus no krasi atšķirīgām vecuma grupām (piemēram, divpadsmitgadnieks spēlē “dakterus” ar četrgadnieku);
• izraisa bērnam spēcīgu emocionālo reakciju (dusmas, trauksmi u. tml.). [1]

Reakcija uz seksuālu uzvedību

Vecākus var satraukt dažādas ar seksuālo uzvedību saistītas situācijas (piemēram, ieraugot savu piecgadīgo meitu kopā ar vienaudžiem, kamēr viņi izpēta un aptausta viens otra dzimumorgānus).  Tomēr šīs situācijas piedāvā arī lieliskas iespējas novērtēt, cik daudz bērni saprot, un iemācīt svarīgu informāciju par seksuāliem jautājumiem. Pirmais solis ir mēģināt izdomāt, kas patiesībā notika. Lai to izdarītu, ir svarīgi saglabāt mieru, kas ļaus pieņemt skaidrus lēmumus par to, ko teikt un/vai darīt, nevis rīkoties spēcīgu emociju iespaidā. Runājot ar bērniem par seksuālo izturēšanos, ir svarīgi saglabāt mierīgu un vienmērīgu balss toni un pēc iespējas vairāk uzdot atvērtos jautājumus, lai bērni varētu izstāstīt notikušo saviem vārdiem, nevis tikai atbildēt ar “jā” vai “nē”. 
 

Iepriekš aprakstītajā gadījumā vecāki var pajautāt katram bērnam atsevišķi: 

• Ko jūs darījāt?
• Kā jūs nonācāt pie šīs idejas?
• Ko jaunu jūs uzzinājāt?
• Kā jūs jūtaties pēc šīs rīcības/spēles?

Ja visi iesaistītie bērni ir apmēram vienāda vecuma, kādu laiku jau bijuši rotaļu biedri un, šķiet, izbaudījuši savu spēli, tātad viņi, iespējams, jutuši tikai ziņkāri un rotaļājušies un neviens nejūtas sarūgtināts par notikušo. Ja saskaries ar situāciju, kad bērni ir mazliet samulsuši, bet citādi nav nonākuši briesmās, tas var radīt lielisku iespēju pastāstīt bērniem par veselīgām šādu rotaļu robežām un iepazīstināt ar seksuālās uzvedības noteikumiem. [4] 

Bērnu izglītošana par seksuāliem jautājumiem

Tas, ka bērnu uzvedība ir tipiska un atbilstoša vecumam, nenozīmē, ka viņu rīcība būtu jāignorē. Bieži vien, bērniem uzvedoties seksuāli, tas pastarpināti norāda, ka viņiem kaut kas jāiemācās. Piemēram, vecāks var pastāstīt bērnam, ka ir labi, ja pastāv interese par citu cilvēku ķermeņiem, bet ikviena ķermenis ir privāts un to bez atļaujas neaiztiek.

Nav vajadzības vienā reizē apbērt bērnu ar lielu jaunu zināšanu gūzmu – it īpaši, ja redzams, ka bērnam pietiek ar īsu paskaidrojumu. Informācija atbilstoši pieprasījumam un vecumam arī būs īstā “deva”. Vislabāk ir ļaut dzīves situācijām un bērna jautājumiem vadīt šo informācijas pasniegšanu – tādējādi tas notiks nepiespiestā gaisotnē un, iespējams, vairākos piegājienos, dodot iespēju arī daļēji atkārtot iepriekš teikto. Svarīgi ir paziņot bērniem, ka esat gatavs klausīties un atbildēt uz visiem jautājumiem, kas viņiem varētu rasties.

Interesanti, ka pieaugušie visbiežāk vēlas sniegt informāciju, bet tajā pašā laikā baidās, ka bērni uzzinās “par daudz”. Tāpēc seksuālo tēmu izskaidrošana mēdz būt mulsinoša gan bērniem, gan viņu vecākiem – it īpaši tad, ja arī mamma un tētis ģimenē bērnībā nav saņēmuši atbildes uz saviem jautājumiem. Dažkārt mazā pasaules izzinātāja jautājums ir tik negaidīts, ka vecāki jūtas apmulsuši vai nespēj uzreiz atbildēt. Tādā gadījumā vari teikt, ka padomāsi par šo jautājumu un vēlāk sniegsi atbildi bērnam, taču dotais solījums noteikti ir jātur!
Lai labāk varētu piemēroties bērna izpratnei, var pavaicāt, kāda, pēc viņa domām, ir atbilde uz jautājumu. Turpmākā saruna jau raisīsies kā papildinājums bērna teiktajam un, iespējams, radīs arī citus jautājumus. 
 

ŅEM VĒRĀ! 

Reizēm bērni neuzdod jautājumus par seksualitāti, dzimumu atšķirībām, mazuļu rašanos. Daži kautrējas, daži ir pārāk introverti, citi varbūt mulst tieši vecāku attieksmes dēļ, jo mamma un tētis arī par to nerunā un cenšas izvairīties. Ja klusums no bērna puses ir ieildzis, pieaugušajam vajadzētu uzņemties iniciatīvu un kādā piemērotā situācijā uzdot jautājumus, piemēram, vai bērns zina, kā atšķiras zēni un meitenes, – to var kopā uzzīmēt un pārrunāt, paskaidrojot un papildinot trūkstošo informāciju. 
 

Biežāk sastopamās seksuālās izziņas pazīmes bērniem vecumā līdz 6 gadiem

Bērni līdz 4 gadu vecumam:
■ pēta un tausta savas intīmās zonas – dažkārt vienatnē, dažkārt arī publiski;
■ berzē dzimumorgānus (ar roku vai pret kādiem priekšmetiem);
■ izrāda sava ķermeņa intīmās zonas citiem;
■ mēģina pieskarties mātes vai citu sieviešu krūtīm;
■ velk nost drēbes un vēlas būt kaili;
■ cenšas ieraudzīt citus cilvēkus kailus vai kamēr tie pārģērbjas (piemēram, vannasistabā);
■ uzdod jautājumus par viņu pašu un citu cilvēku ķermeņiem un to funkcijām;
■ sarunās ar sava vecuma bērniem apspriež tādas ķermeņa funkcijas kā kakāšana un čurāšana.

Bērni vecumā no 4 līdz 6 gadiem:
■ apzināti aizskar intīmās zonas (masturbācija), reizēm citu klātbūtnē;
■ cenšas ieraudzīt citus cilvēkus kailus vai kamēr tie pārģērbjas;
■ imitē randiņu uzvedību (piemēram, skūpstās, sadodas rokās);
■ izmanto neķītrus vārdus, runājot par intīmajām zonām un seksuālām tēmām, pat ja bērns nesaprot to nozīmi;
■ ar sava vecuma bērniem spēlē “dakterus”, ierosina “es parādīšu, kas man ir, ja tu parādīsi, kas ir tev” u. tml. [4] 

Seksuālā audzināšana un masu mediji

Bērni bieži daļu savas seksuālās izglītības iegūst no vienaudžiem un no plašsaziņas līdzekļiem, piemēram, televīzijas šoviem, mūzikas klipiem, filmām un videospēlēm. Tomēr nebūtu vēlams paļauties uz to, ka bērns pats ar masu medijos redzētā un dzirdētā starpniecību noskaidros visu nepieciešamo, it īpaši agrīnā vecumā, jo pastāv risks, ka informācija var būt vecumam neatbilstoša un tai var būt ļoti maz sakara ar tām seksuālajām vērtībām, kuras vecāki vēlētos izteikt. 

Nepārprotamas pieaugušo seksuālās aktivitātes dažreiz tiek novērotas pat visai ģimenei kopīgi pavadītajā laikā, skatoties televīzijas šovus, reklāmas un pat animācijas filmas, un tām vēlāk var būt liela ietekme uz bērnu izturēšanos. 

Protams, mācot bērnam izprast ar seksualitāti saistītos jautājumus, nav iespējams pilnībā izvairīties no apkārtējās vides ietekmes, taču mediju satura kontrolei un atbilstošu alternatīvu nodrošināšanai ir ļoti liela nozīme. Tajā pašā laikā nav gluži tā, ka, aktivizējot kādu noteiktu televīzijas vai interneta aktivitāšu filtru, situācija būs atrisināta. Ir svarīgi jebkurā gadījumā sekot līdzi tam, ko bērni skatās televīzijā un tiešsaistē; atvēliet laiku un kopā ar viņiem paskatieties raidījumus, filmas. Vajadzības gadījumā jūs varat izmantot šo kopīgi pavadīto laiku kā vienu no platformām, lai runātu par seksuāliem vai attiecību jautājumiem un palīdzētu bērniem attīstīt prasmes pieņemt veselīgus lēmumus par viņu uzvedību un attiecībām.

Gatavas mācību programmas ar stundu plānu un iepriekš noteiktiem kontroldarbu datumiem šajā “mācību priekšmetā” nav, taču ir jācenšas būt atvērtiem bērna jautājumiem un, tverot piemērotas situācijas un izmantojot dažādus piemērus un salīdzinājumus, izrunāt būtiskākās lietas ģimenes lokā.

Seksuālā audzināšana. Ko mācīt un kad?

Bērniem līdz 4 gadu vecumam
Pamatinformācija 
■ Zēni un meitenes ir atšķirīgi.
■ Konkrēti zēnu un meiteņu ķermeņa daļu nosaukumi.
■ Bērni dzimst tikai sievietēm, viņas var kļūt par māmiņām.
■ Personīgo ķermenisko robežu noteikumi.
■ Vienkāršas, maziem bērniem saprotamas atbildes uz visiem jautājumiem par ķermeni un tā funkcijām.

 

Informācija drošībai

■ Paskaidrot atšķirību starp “labiem” (kas ir patīkami, nomierinoši un gaidīti) un “sliktiem” (kas ir uzmācīgi, neērti, nevēlami vai sāpīgi) pieskārieniem.
■ Tavs ķermenis pieder tev.
■ Ikviens var pateikt “nē” (arī pieaugušajam), ja nevēlas, lai viņam pieskaras.
■ Nevienam – ne bērnam, ne pieaugušajam – nav tiesību aizskart tavu ķermeni.
■ Ir noteikti jāpasaka “nē”, ja pieaugušais lūdz darīt nepareizas lietas, piemēram, aizskart dzimumorgānus vai darīt kaut ko slepus no mammas un tēta.
■ Atšķirība starp pārsteigumu, kas drīz tiks atklāts, piemēram, dāvana, un noslēpumu, kuru nekad nedrīkst izpaust. Uzsveriet, ka no mammas un tēta nekad nedrīkst būt noslēpumi, īpaši, ja šāda iniciatīva nāk no citas personas!
■ Kam pateikt, ja kāds nodara “sliktas” lietas tev vai lūdz tevi darīt “sliktas” lietas viņam.

Bērniem no 4 līdz 6 gadu vecumam
Pamatinformācija
■ Meiteņu un zēnu ķermeņi mainās, kad viņi kļūst vecāki.
■ Kā rodas un vēlāk sievietes ķermenī aug bērniņš, kā arī – kā viņš nāk pasaulē.
■ Visas bērna ķermeņa daļas ir viņa, un visas ir labas un vajadzīgas!
■ Personīgo ķermenisko robežu noteikumi.
■ Vienkāršas, bērna vecumam saprotamas atbildes uz jautājumiem par ķermeni un tā funkcijām.
■ Aizskart sava ķermeņa intīmās zonas ir patīkami, taču tas jādara vienatnē.
Informācija drošībai
■ Seksuāla izmantošana ir tad, kad kāds pieskaras taviem vai lūdz tevi pieskarties viņa dzimumorgāniem.
■ Tā ir seksuāla izmantošana pat tad, ja to dara kāds, ko tu pazīsti.
■ Seksuāla izmantošana NEKAD nav bērna vaina.
■ Ja svešinieks (vīrietis vai sieviete) cenšas tevi aizvest sev līdzi, skrien prom un paziņo par to vecākiem, skolotājiem, kaimiņiem, policistiem vai citam uzticamam pieaugušajam!
■ Kam pateikt, ja kāds nodara “sliktas” lietas tev vai lūdz tevi darīt “sliktas” lietas viņam. [4] 

Izmantotā literatūra:
   1. Understanding and Coping with Sexual Behavior Problems in Children: Information for Parents and Caregivers. 
    2. Bērns – seksuāla būtne. 
    3. Morozova, N. Bērna seksualitāte. Kā un kāpēc par TO ir jārunā? 
   4. Sexual Development and Behavior in Children. Information for Parents and Caregivers. The National Child Traumatic Stress Network, April 2009. 
   5. Sterling Honig, A. Psychosexual Development in Infants and Young Children. Implications for Caregivers. Young Children, September, 2000.
 

Autore: Ilze Zvirgzda