Bērns masturbē. Atļaut? Aizliegt?
Viena no seksuālās izziņas formām ir arī masturbācija. Daudzi mazi bērni, guļot gultā, berzē savus dzimumorgānus, laižoties snaudā – tas palīdz viņiem nomierināties un atslābināties. Līdzīgas situācijas vērojamas bērnudārzos. Kad skolotājs lasa pasaku grupiņai, daži mazie mēdz iebāzt rokas biksēs un mierīgi turēt uz saviem dzimumorgāniem, it kā šī labā sajūta palīdzētu viņiem labāk koncentrēties uz pieaugušā lasīto stāstu. Tas ir dabiski un normāli.
Līdzīgi kā rotaļas “dakteros”, sevis un citu izpēte vai ziņkāre
par kailu augumu kopumā, arī dzimumorgānu glāstīšana un
masturbācija palīdz bērnam iepazīt savu ķermeni. Kauninot savu
atvasi par pieskārieniem noteiktām ķermeņa daļām, tiek radīts
priekšstats, ka tas ir kas slikts, nevēlams un ka iegūtās patīkamās
sajūtas ir aizliegtas. Iespējams, bērns to pēc kāda laika
piemirsīs, taču tas var radīt nopietnu psiholoģisku traumu vēlāk –
pubertātes vecumā vai pat jau lielākā briedumā, rezultējoties
dažādos psiholoģiski seksuālos traucējumos.
Psiholoģe Natālija Morozova skaidro: “Vecāka
uzdevums ir nenobīties, ja viņš pieķēris bērnu masturbējam, bet
saņemt drosmi un paskaidrot mazajam, ko viņš dara, kāpēc tas ir
patīkami, kad drīkst masturbēt un kādos apstākļos – ne. Tā ir
lieliska iespēja sarunai par bērna seksuālajām sajūtām un seksu
kopumā.” Masturbācijai tomēr nevajadzētu būt pārāk biežai.
Psiholoģe norāda, ka izteikta, regulāra dzimumorgānu aizskaršana,
kasīšana un tamlīdzīgas darbības var norādīt uz infekcijas
slimībām. Šādā gadījumā vēlams bērnu atrādīt ārstam. Jāpievērš
uzmanība, ja bērns šajā procesā izmanto kādus priekšmetus vai
ievada sevī pirkstus. Arī seksa imitācija vai attēlošana spēlēs, kā
arī bērna vecumam neatbilstošu vārdu zināšana un izmantošana sarunā
var norādīt uz, iespējams, notikušu seksuālu vardarbību pret bērnu
vai pornogrāfijas redzēšanu. Šādā gadījumā noteikti jārunā ar
bērnu, mēģinot noskaidrot viņa izturēšanās cēloņus.