Mazulim draudzīga un attīstoša bērnistaba pēc Montesori metodes

Idejas vecākiem piedāvā Zemgales reģiona kompetenču attīstības centra Montesori pedagoģijas kursu pasniedzēja un Latvijas Montesori asociācijas priekšsēdētāja Zane Baltgaile.

Montesori bērnu mājas vide tiek iekārtota un sagatavota tā, ka bērnam ir atļauts visu aiztikt un ar visu darboties.

Zīdaiņa vecuma uzdevums ir iemācīties velties, rāpot, līst, slieties, staigāt, atlaist rokas, sākt iet un pievērsties arī sīkajai muskulatūrai. Kad bērns sāk stāvēt kājās patstāvīgi, viņa lielajā motorika turpina pilnveidoties,  lielāku uzsvaru liekot uz ķermeņa koordinācijas pilnveidošanu. Bērniņš mācās lekt, rāpties, skriet, krist. Vecākiem nav jābaidās, ka bērns krīt, bet ir jāizvērtē, cik apkārt esošā vide ir droša. 

Kad bērns sāk stāvēt kājās patstāvīgi, viņa lielajā motorika turpina pilnveidoties,  lielāku uzsvaru liekot uz ķermeņa koordinācijas pilnveidošanu.

Istabas iekārtojums

Vide būtu jāiekārto tāda, lai mazs bērns varētu pēc iespējas brīvāk izpausties pats bez vecāku iesaistes.

Jau vecumā, kad bērns vairs neguļ ar vecākiem, bet vēl neprot izkāpt no lielās gultas pats, ieteicams mazuli guldīt nevis redeļu gultā, no kuras viņš neprot izkāpt, bet uz matrača, kas ir pietuvināts zemei. No zema matrača bērns iemācās nokārt pats, tālāk viņš var doties izpētīt apkārtni.  Guļot redeļu gultiņā, vecāki bērnu izceļ no gultas, tādējādi viņa gan viņa kustības, gan pašizpausmes iespējas tiek ierobežotas. 

Laikā, kad zīdainītis neguļ, piemērotākā vieta, kur atrasties, ir grīda. Tas ir visstabilākais un drošākais pamats, kur viņš iemācās velties, stutēsiet, rāpot. To var apgūt tikai uz ļoti stabilas pamatnes, kāda noteikti nav mīksts matracis. 

Laikā, kad zīdainītis neguļ, piemērotākā vieta, kur atrasties, ir grīda. Tas ir visstabilākais un drošākais pamats, kur viņš iemācās velties, stutēsiet, rāpot.

Kustību apgūšanu neveicina arī tas, kas bērnam, kas nolikts uz grīdas, ir pieejams. Piemēram, saliekot apkārt mīkstās rotaļlietas, kuras ir viegli aizsniegt, un kas viņu, iespējams, nemaz neinteresē, velšanās, rociņas pastiepšana, rāpošana veicināta netiek. Tas neveicina vēlmi kustēties un attīstīt kustības. Esot uz grīdas, un redzot kaut ko, ko gribas aizsniegt, rodas papildus motivācija apgūt kādu kustību. 

Rūpnieciski ražotajas speciālajās bērnu rotaļlietas ir ļoti košas, čaukstošas, grabošas un nokrāsotas sintētiskās krāsās, bet der zināt, ka tās ne vienmēr tiešām bērnam ir vajadzīgas. Bērns mazā vecumā ir ļoti impulsīvs. Viņa uzmanību ar šādiem grabuļiem ir viegli pievērst, bet tas ļoti pārstimulē nenobridušo nervu sistēmu. Bērns var sākt izrādīt neapmierinātību un raudāt, pārāk ilgi saskaroties ar šādiem kairinājumiem. 

Pavisam mazā vecumā, kamēr bērns vēl nestaigā un neizpēta apkārtējo pasauli, bērnam pilnīgi pietiek ar kustību apgūšanu, viņam nav nepieciešami koši grabuļi vai lāči, kas dzied alfabētu. 

Augot lielākam, bērnam iekārto guļvietu uz lielākas, augstākas gultas, no kuras viņš joprojām pats var izkāpt. 

Labi, ka bērnam ir pieejama vide, kurā iespējams apgūt kāpšanas kustību. Nevajag baidīties no trepēm! Ja bērns lēkā pa dīvānu vai gultu, viņš apgūst savu līdzsvara izjūtu. 

Principi, kas jāņem vērā, iekārtojot bērnistabu: 

• plauktiem jābūt atklātiem, lai bērns pats var pieņemt lēmumu, ar kuru no mantām un materiāliem viņš grib darboties. Tas veicina izvēles brīvību un spēju pieņemt lēmumus. Ja bērnam visu noliek priekšā gatavu, viņš šo spēju netrenē.
• ja grib attīstīt pašapkalpošanās prasmes, tad bērna traukiem jābūt novietotiem tā, lai viņš pats tos var paņemt.
• jāļauj bērnam pašam izvēlēties, ko vilkt mugurā. Ņemot vērā bērna vecumu, izvēlei jābūt limitētai, atstājot skapī tās drēbes, no kurām izvēlēties drīkst un kas ir atbilstošas gadalaikam.
• jāseko tam, kas atrodas bērnistabas plauktos. Ja bērns ir “izaudzis” no kādas rotaļlietas, to labāk novākt. Būtiski ir nepārsātināt uzmanību no pārāk daudz mantām.
• visam, kas atrodas plauktos, jābūt sakārtotam un strukturētam. Neiesaka izmantot mantu kastes, kurās visu samet vienā kaudzē.
• jānodrošina iespēja mantiņas šķirot pa kastēm, kas pēc tam ir saliekamas plaktos, kur pēc tam vajadzīgo mantu ir viegli atrast. Tas palīdz bērnam orientēties un rada drošības sajūtu, ka viņš zina, kur kas stāv.
• ārējs haoss rada iekšēju haosu. Ja apkārtējā vidē viss ir haotiski, tad tas rada arī iekšēju apjukumu, nekārtību un haosu. Nevar prasīt no bērniem, lai viņi sakārto vidi, jo viņi nezina, kur tām lietām reāli ir jāatrodas. Tas, cik haotiska vai nesakārtota būs apkārtējā vide, ietekmē arī bērna raksturu un personību. Tas attiecas arī uz vides tīrību un estētiku.
• nav vēlams bērnistabā pārāk bieži mainīt iekārtojumu, jo bērns pierod pie viena iekārtojuma.
• pirmsskolas vecuma bērns ir tā saucamajām sensitīvajā periodā, proti, ir ļoti jūtīgs uz kārtību un noteiktiem ieradumiem. Viņam vajag konkrētu krūzīti, konkrētu kleitu, konkrētus rituālus. Ar laiku tas pāriet, bet kamēr bērnam ir aktuāli, ar to būtu jārēķinās.
• gleznas, plakātus, bildes novieto bērna acu līmenī. Vēlams, lai istabā ir kāds augs, par ko bērns pats var rūpēties. Materiālu un krāsu izvēle vēlama tuvāk dabiskajai krāsai un tekstūrai.
• lai arī no plastmasas pilnībā atteikties nevar, ir labi, ja bērnam tomēr tiek doti trauki no stikla vai keramikas. Protams, tie ir plīstošāki, bet vienlaikus iemāca bērnam, ka ar priekšmetiem ir jāapejas rūpīgi, atšķirībā no plastmasas, kuru var mest zemē daudzas reizes un tā nebojājas.  Šis princips attiecas arī uz citām lietām, kas atrodas mājās un ir bērna lietošanā.  Līdz ar to visām lietām, kuras dod bērnam, ir jābūt īstām.
• grāmatu plauktā vēlam likt tikai tās grāmatas, kas bērnam ir tobrīd ir aktuālas, un izvietot tās nevis ar muguriņām uz bērna redzeslauka pusi, bet gan tā, lai var redzēt grāmatas vāku.